Kādas tendences Latvijā tiek novērotas šobrīd un ar ko tās saistītas?
Gaisa temperatūras un nokrišņu režīmu un sadalījumu Latvijas teritorijā nosaka saņemtais Saules starojums, atmosfēras cirkulācijas īpatnības, kā arī Baltijas jūras, Rīgas līča un reljefa ietekme. Latvijā tāpat kā citās Ziemeļeiropas valstīs, pēdējā gadsimta laikā kopumā ir novērojams gan temperatūras, gan nokrišņu daudzuma pieaugums.
Pētījumi parāda, ka vidējā gada gaisa temperatūra Latvijas teritorijā no 1950. līdz 2010. gadam ir bijusi 6,0 grādi, bet pēdējo 30 gadu periodā (1981.-2010. gads) tā ir pieaugusi līdz 6,4 grādiem.
Absolūtais temperatūras maksimums +37,8 grādi tika fiksēts 2014. gada 8. augustā Ventspilī.
Gada vidējais temperatūras pieaugums Rīgā laika posmā no 1795. gada līdz 2010. gadam ir 1,3 grādi, bet augstākais tas ir pavasara mēnešos (maijā, aprīlī, martā), kā arī ziemas sākumā (decembrī).
2002., 2010. un 2011. gada vasaras sezonas ir bijušas vienas no siltākajām meteoroloģisko novērojumu vēsturē Latvijas teritorijā. Desmit aukstākās vasaras pēc «Rīga Universitāte» novērojumu stacijas datiem raksturīgas 19. gadsimtam, kā arī līdz 20. gadsimta vidum.
Nokrišņu daudzumu Latvijā nosaka atmosfēras liela mēroga cirkulācija, kas ietekmē mitro gaisa masu pārnesi no Atlantijas okeāna pāri Baltijas jūrai galvenokārt cikloniskās darbības dēļ. Pētot nokrišņu daudzumu, iezīmējās tendence: nokrišņu daudzums un ļoti stipru nokrišņu biežums ir pieaudzis. Iepriekš lietusgāzes bija īslaicīgas, bet tagad redzam, ka lietus ir intensīvāks – gāž gluži kā ar spaiņiem.
Pērkona negaiss rodas, ja mākoņi izveidojas 7 līdz pat 10 km biezumā. Analizējot vēsturisko informāciju no sinoptiskajām kartēm, var secināt, ka pagājušā gadsimta vidū mākoņi neveidojās tik augsti kā mūsdienās, bet tagad veidojas.