Tonnām ziedu atkritumos. Zaļie augi nav desas luņķi – tie ir dzīvi!

Prom, bez žēlastības!

«Ir skumji noskatīties, kā lielveikalu plauktos vīst pirmie pavasara vēstneši – podiņos iestādītas prīmulas, hiacintes, sīkas narcises. Ir žēl, ja miskastē tiek izmesta pārtika, tomēr ziedi ir dzīvi – mēs tos uztveram citādi nekā sadzīves priekšmetus,» raksta lasītāja. «Sākumā puķes ir glīti izkārtotas plauktos, bet pēc divām dienām jau apvītušas un tiek tirgotas ar atlaidi. Beigās tās ir tik nožēlojamas, ka sirds saraujas.

Mūsu attieksme pret dzīvo dabu ir vienkārši pretīga.

Ziedi mūs iepriecina, rada estētisku baudu, bet mēs tos bez žēlastības izmetam,» pārdomās dalās lasītāja.

Novītušie ziedi, gan grieztie, gan podiņos, tāpat kā garšaugi, tiek ievietoti sadzīves atkritumu tvertnē, apliecina «Maxima Latvija» komunikāciju speciāliste Zane Udrase. Dzīvnieku izcelsmes produktus, piemēram, gaļu, olas, zivis, kuriem beidzies derīguma termiņš, lielveikals nodod uzņēmumam, kas produktus utilizē. Savukārt sadzīves atkritumi, pie kuriem pieder vecas puķes, nonāk sadzīves atkritumos. «Uzņēmums regulāri pārskata sortimentu, lai tajā nebūtu nepieprasītu preču, kuras nākas izmest atkritumos,» skaidro speciāliste.

Jebkura lieta, kuras tapšanā ir ieguldīts darbs un enerģijas resursi un kura netiek izmantota, padziļina ekoloģiskās pēdas nospiedumu, norāda biedrības «Pēdas LV» valdes priekšsēdētāja Vita Jaunzeme.

Es nedalu – desa, bulciņa vai puķe, būtiskākais, ka resurss ir nelietderīgi izšķērdēts.

«Tāpat kā pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, var kādam atdot vai pārstrādāt, arī sīpolveidīgās puķes var iestādīt atkārtoti un nākamajā pavasarī tās saplauks. Vēl viens variants - nodot komposta izgāztuvē, lai ražotu mēslojumu. Man nav žēl, ja puķes iet bojā, – tāds ir dzīves cikls. Ja kaut kas ir dzīvs, tas mirst. Jautājums ir par to, kā izmantojam to, kas palicis pāri. Visu var izmantot otrreiz – ir tikai jāvēlas!»

Rozes, kas veicina badu

Ziedu biznesa industrija ir milzīga, saka organizācijas «Zaļā brīvība» pārstāvis Jānis Brizga. Viņš pētījis ziedu tranzītu no jaunattīstības valstīm pa Eiropu un Ameriku. «Liela daļa ziedu nāk no jaunattīstības valstīm – Kenijas, Tanzānijas, Ekvadoras, Kolumbijas. Lielākā daļa ziedu iziet caur Nīderlandes biržām, kur tos pārfasē. Respektīvi, ziedi ceļo turp-atpakaļ.

Daudzi maldīgi domā, ka ziedi tiek audzēti Nīderlandē, bet tā nav – tos lielos kvantumos ražo Āfrikas valstīs.

Ziedu audzēšanā tiek izmantots lētais darbaspēks. Darba aizsardzības prasības šajās valstīs ir zemas, nav arī sociālo garantiju.» Nīderlande joprojām ir ziedu audzētājvalstu desmitniekā. Ziedu audzēšanā plaši tiek izmantotas lauksaimniecības ķimikālijas, jo, ņemot vērā, ka ziedi nav pārtika, ekoloģiskās prasības nav tik augstas. Vidē, kur ir tikai rozes un rozes, augsne ir noplicināta, tāpēc to piesātina ar sintētiskām barības vielām. To, ka no Āfrikas un Dienvidamerikas nākušos augus varam saistīt ar tādām vidi ietekmējošām problēmām kā pesticīdu un herbicīdu lietošana, apliecina arī biedrības «Homo ecos» vadītāja Santa Krastiņa.

Ķimikālijas ietekmē ne tikai augus, bet arī cilvēkus, kas strādā plantācijās. Ķimikālijas, kas tiek izmantotas ražošanas procesā, nonāk arī uz patērētāja ādas.

Esot Kenijas rožu audzētavās, Brizga pārliecinājies ar kādu intensitāti tiek audzēta valsts galvenā eksporta prece – rozes. «Liela problēma ir konflikts par ūdeni. Rožu plantācijām vajag daudz ūdens, kas Kenijā ir ierobežotā daudzumā. Valsts iepērk pārtiku, jo lauksaimniecības produktu audzēšanai uz vietas ūdens resursu nepietiek.» Pērkot ziedus, viņš iesaka pievērst uzmanību godīgas tirdzniecības marķējumam, kas apliecina, ka preces ražošanā nav ticis izmantots bērnu un piespiedu darbaspēks. Turklāt stādi, kas importēti no citām klimatiskajām zonām, pie mums neiedzīvojas un aiziet bojā, tāpēc dārzkopji iesaka iegādāties augus, kas pielāgojušies vietējiem apstākļiem. Arī Krastiņa iesaka izvēlēties vietējos ziedus un augus, kas ir dabiskāki un veselīgāki.