Zemgali kopumā un jo īpaši Jelgavas novadu diezgan pamatoti uzskata par līdzenu un plašiem laukiem bagātu vietu. Taču tai pusē, pierobežā starp Eleju un Tērveti, ir apskatāmas arī Zemgalei netipiskas ainavas – klinšainas upju ielejas.
Klinšainas lejas Jelgavas novadā (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Svēte ir viena no lielākajām Lielupes pietekām, kas līdzīgi citām Zemgales upēm lēni plūst lēzenos krastos. Tā ir 116 km (pēc citiem datiem – 123 km) gara, un tās vidustecē augšpus Mūrmuižai upei nelielā posmā ir arī dziļa ieleja. Tur Svētes kreisajā krastā, pie Cielaviņu mājām, ir ainavisks 35 m garš un līdz 2,5 m augsts dolomītsmilšakmens atsegums. Tas labi pārskatāms no upes pretējā krasta – no Ķurbju māju apkārtnes, bet tikpat labi apmeklējams arī no tā paša – kreisā – krasta. Atseguma apakšai var piekļūt, ejot gar upes krastu, vienīgi palu laikā tas var neizdoties. Atsegums viegli apskatāms no abiem krastiem, jo pāri upei var tikt augšpus tā, kur Svēti šķērso lauku ceļš.
Taču Cielaviņu atsegums nav vienīgais Svētes ielejā. Ir vēl, un visi nākamie atsegumi pie Svētes ir pretējā – labajā – krastā nedaudz pa upi uz leju, lejpus Ķurbju mājām. Tā kā klintīm nav nekādu īpašu nosaukumu, tās varētu saukt par Ķurbju klintīm, jo atrodas tūlīt lejpus šīm mājām. Ķurbju klintis sākas ar 60 m garu un līdz 4 m augstu atsegumu upes līkumā. Tās veido sarkanais smilšakmens un dzeltenīgs dolomītsmilšakmens. Mazliet tālāk redzami divi 3 m gari iežu atsegumi, kas paceļas 1,5 un 2 m augstu, tad seko liels atsegums klinšu kompleksa lejasdaļā – 40 m garš un 4 m augsts, ar nelielu avotiņu pakājē. Vēl nedaudz lejāk apskatāms 3 m garš un 2 m augsts iezītis ar āpšu alu caurumiem. Pie klintīm Svēte ir samērā strauja un nemaz neatgādina lēnīgas un klusas Zemgales upes plūdumu.
Vilces dabas parks
Kad apskatīti Svētes klinšainie krasti, dodamies uz tās pieteku Vilci, kas Svētē no labā krasta ietek pie Mūrmuižas. Vilce ir 36 km (pēc citiem datiem – 48 km) gara; tāpat kā Svēte un daudzas citas Zemgales upes sākas Lietuvā un no sava tecējuma tikai pēdējos 15 km veic pa Latvijas teritoriju.
Vilces krastos ir ievērojama apskates objektu bagātība un daudzveidība. Tur – Jelgavas novadā, 80 km no Rīgas, starp Vilces un Mūrmuižas ciemiem – Vilces upei ir dziļa ieleja, kuras aizsardzībai 2004. gadā izveidots Vilces dabas parks 144 ha platībā. Vienlaikus tas iekļauts arī Eiropā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā «Natura 2000».
Tāpat kā Svētes krastos augšpus Mūrmuižai, arī Vilces ielejā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Dodoties apskatīt tos, vispirms nonākam pie Vilces muižas kompleksa, kas atrodas Vilces ielejas malā. Arhitektūras piemineklis Vilces muiža celta 18. gadsimta vidū baronu Mēdemu dzimtai. 19. gadsimtā muiža pārbūvēta – tai uzcelts otrais stāvs. Arhitektūras pieminekļi ir arī vairākas muižas palīgēkas. Tieši pretim muižas pils galvenajai ieejai aug Kārļa Ulmaņa stādīts ozols. Tā apkārtmērs jau sasniedzis 2,13 m. Muižas parka nomalē atrodas 1990. gados arheoloģiski pētītie Vilces parka senkapi.
Pilskalna klinšainā apkārtne
No Vilces muižas dodamies uz upes ieleju, kur apskatāms vēl viens arheoloģijas piemineklis – Vilces pilskalns. Tas bijis apdzīvots vidējā dzelzs laikmetā (5.-9. gs.). Pilskalna augstums no upes lejas ir aptuveni 12 m. Pilskalna plakums un nogāzes ir sakoptas, kalna stūrī uzbūvēts arī skatu laukums. No pilskalna paveras lielisks skats uz Vilces un tās pietekas Rukūzes upītes ieleju. Diemžēl laika gaitā pilskalnu krietni apskādējusi pati daba – Vilces upe to izskalojusi un nobrucinājusi. Sens nostāsts vēstī, ka Vilces pilskalns nekad neesot ticis ieņemts, tikai, lai tas nekristu ienaidnieku – krustnešu – rokās, tā iedzīvotāji zemgaļi to paši pametuši – nodedzinājuši un aizgājuši dzīvot citur. Ja tas atbilst patiesībai, pilskalns bijis apdzīvots arī vēlā dzelzs laikmetā.
No Vilces pilskalna labi saskatāms arī viens smilšakmens atsegums. Tas atrodas Rukūzes upītes (25 km gara Vilces pieteka) kreisajā krastā aptuveni 80 m no ietekas Vilcē. Atsegumā redzams dzeltens un sarkanīgs smilšakmens un dolomītsmilšakmens. Nelielā iezīša garums ir 10 m, augstums līdz 2,5 m. Ainaviskajā atsegumā gan saskrāpēti visādi mūsdienīgi uzraksti, bet vecākais ieraksts atrodams no 1935. gada.
Smilšakmens atsegums ir arī Vilces kreisajā krastā aptuveni 30 m lejpus Rukūzes ietekai. Tur aptuveni 10 m garā posmā atsedzas 1-2 m augsts, neizskatīgs iezītis. Daudz lielāks atsegums atrodas Vilces kreisajā krastā vēl gabalu uz leju – aptuveni 300 m lejpus Rukūzes ietekas. 25 m garā posmā te atsedzas līdz pat 4 m augsta dzelteno un sarkano smilšakmeņu klints. 5 m lejāk ir vēl viens 5 m garš un 2 m augsts atsegums nogāzes apakšā. Vislabāk šie ieži apskatāmi no pretējā upes krasta, pa kuru ved tūristu taka.
Zviedru lielās uzvaras vieta
Vilces dabas parka ziemeļdaļā, netālu no ceļa Svēte–Augstkalne, atrodas piemineklis zviedru karavīriem, kas šeit uzstādīts 1935. gadā. Tas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs objekts, jo atrodas Mūrmuižas kaujas vietā. Tajā iekalts uzraksts latviešu un zviedru valodā: «1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Adama Ludviga Levenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku.» Šajā apkārtnē 7000 karavīru lielā zviedru armija sakāva 20 000 karavīru lielo krievu karaspēku, kas te bija ieradies grāfa Šeremetjeva vadībā. Netālu no pieminekļa atrodas sens mūra tilts pār Vilces upi, bet Svētes krastā lejpus Mūrmuižas ir kaujā kritušo zviedru kapi, kur arī redzams iespaidīgs piemineklis.
Tā nu neliela, vienas dienas ceļojuma laikā ir iespējams apskatīt gan skaistiem iežu atsegumiem bagātas upju ielejas, gan arī daudzus nozīmīgus vēstures objektus.
