Enerģijas pārpilnais komiķis Mihails Svetins

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Krievijas populārais teātra un kino komiķis Mihails Svetins, kura īstais uzvārds ir Golcmans, gada pēdējā mēnesī svin savu dzimšanas dienu. Kad 80. gadu sākumā uz ekrāna parādījās filma "Brīnumdari", Svetins ieguva "mazā cilvēka" ampluā, kurš cenšas izrauties no netaisnīgā stāvokļa un pašapliecināties. Aktieris pārsvarā filmējas kinokomēdijās.

Caur provinci uz Pēterburgu

Svetins dzimis 1930. gada 11. decembrī. Aktiera ceļš līdz slavai bija grūts. Kaut gan Svetinam piemita spilgti izteikti komiķa dotumi, viņu neuzņēma nevienā no Maskavas teātra augstskolām — nākamais mākslinieks tika atzīts par neapdāvinātu, tika pieminēti viņa runas defekti un mazais augums. Tad viņš devās uz teātri pie Arkādija Raikina un izlūdzās kļūt par izcilā estrādes žanra aktiera skolnieku. Tam sekoja provinciālās skatuves Kamišinā, Petropavlovskā (Ziemeļkazahstānā), Irkutskā, Kemerovo, Penzā, Petrozavodskā.

Svetinam ir savs stāsts par to, kāpēc viņš nav pabeidzis nevienu Maskavas augstskolu. Aktieris stāsta: "Aizgāju uz teātra institūtu, bet tur man teica: "Jūs esat ļoti talantīgs, bet starp diviem priekšējiem zobiem jums ir pārāk liela sprauga, tāpēc dokumentus nemaz nesniedziet." Aizbraucu uz Ļeņingradu un kļuvu par Arkādija Raikina skolnieku, taču drīz vien mani padzina: mēģinājumus nogulēju, Raikinam mācīju, kā pareizi jāspēlē. 12 gadus nostrādāju uz provinces skatuvēm!" 80. gadu sākumā aktieris pārcēlās uz ziemeļu galvaspilsētu, kur sākās viņa jaunā "zvaigžņu dzīve".

Tolaik viņš piedalījās filmās "Brīnumdari", "Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete", "Silva" un "Zvaigzne bez vārda". Tas bija laiks, kad Mihails Golcmans kļuva par Mihailu Svetinu, kurš tūkstošgades mijā saņēma pat Valsts prezidenta apsveikumu. 1999. gadā viņu atzina par sezonas labāko Pēterburgas aktieri.

Joprojām "met aci" uz sievietēm

Pēdējos gadus Svetins ir ļoti neapmierināts ar teātru stāvokli Pēterburgā un jo īpaši ar kinorežisoriem, kas viņam joprojām piedāvā tikai komiskas epizodes. Spēlējot galvenās lomas uz skatuves, viņš arvien vairāk atsakās no filmēšanās. 1997. gadā Svetins piedāvāja scenāristam Vladimiram Jerjominam filmas ideju par krievu vīrieti, kurš gatavojas atpūsties Eiropas cietumā. Scenārijs tika uzrakstīts, un filma ar nosaukumu "Gribu cietumā" uzņemta, bet filmēties galvenajā lomā uzaicināja Vladimiru Iļjinu. Svetinam pat autorhonorāru nesamaksāja.

1995. gadā Svetins pārdzīvoja sirds operāciju, taču mākslinieks apgalvo, ka tas viņa dzīvē nekādu iespaidu nav atstājis. Aktieris atzinies: "Es nevaru sēdēt uz vietas. Man enerģija plūst pāri malām. 70 — tas nav mans skaitlis, nav mans vecums. Man piemīt pilnīgi cits dzīves ritms." Svetins arī atklājis, ka joprojām "met aci" uz sievietēm.

1997. gadā aktierim piešķīra Krievijas Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. 2004. gadā par radošu darbu daudzu gadu garumā un unikālu ieguldījumu Sanktpēterburgas teātra kultūrā aktieris ieguva prēmiju "Zolotoj Sofit".

…gandrīz aiz restēm

"To, ka biju "vunderkinds, zināja visa mūsu iela. Piedzimu Kijevā. Mamma mani dzemdēja trīs dienas, tāpēc vajadzēja sanākt kaut kam ievērojamam. Trīs gadu vecumā mani pat fotografēja avīzei: kā namu pārvaldē izveidotajā pulciņā spēlēju dambreti. Sabijos no zibspuldzes un pacēlu gaisā rokas. Sanāca ļoti smieklīgs kadrs. Tas arī bija mans pirmais uznāciens. No rīta ielīdu pie vecākiem gultā un skaļi deklamēju dzeju. Biju pļāpīgs bērns. Bērnudārzā visus smīdināju, svētkos lasīju dzeju, kaut ko stāstīju. Vecāki manis dēļ gandrīz nokļuva aiz restēm: Ļeņina piemiņas dienā pateicu, ka Vladimirs Iļjičs ir miris un viņa darbs arī. Bet plakāta: "Paldies dārgajam Staļinam par mūsu laimīgo dzīvi!" vietā pateicu: "Paldies laimīgajam Staļinam par mūsu dārgo dzīvi!" Atceros, ka audzinātāja centās noskaidrot, kas man kaut ko tādu iemācījis, bet es viņai lepni atbildēju, ka to izdomāju pats. Jau bērnībā vēlējos kļūt par aktieri. Un ne jau vienkāršu, bet par pašu Čārliju Čaplinu!" — tā aktieris.

Svetins atzina, ka vecāki viņa izvēlei nav pretojušies: "Mamma bija vienkārša sieviete, strādāja par apkopēju, pēc tam par audzinātāju bērnunamā. Tēvs bija ļoti talantīgs cilvēks, kompānijas dvēsele, spēlēja pianīnu, vijoli, akordeonu, kaut arī nepazina nevienu noti. Viņš bija bagātu vecāku vienīgais dēls, ļoti izlutināts, strādāt neprata — priekšroku deva gulēšanai uz dīvāna. Ģimeni "vilka" mamma, un es viņai, kā vien mācēdams, palīdzēju. Kara laikā dzīvojām evakuācijā Taškentā — mēs ar mammu uz tirgu nesām pārdot mantas. Es ar pārpircējiem tirgojos, tādas izrādes sarīkoju! Kad 1944. gadā ar preču vilcienu atgriezāmies Kijevā, visu ceļu mainīju zeķes pret sāli, ziepes pret maizi. Un ģimenes nauda glabājās tikai pie manis."

Naglas sit sieva

Arī Svetina dzīvesbiedre ir aktrise. Abi iepazinās vēl Kamišinas teātrī: "Broņa tur bija pirmā aktrise. Iemīlējāmies viens otrā, bet laulību reģistrējām pēc gada: sākumā mūs no dzimtsarakstu nodaļas padzina, jo līgavai vēl nebija 18. Sievai ar mani nav viegli. Pēc Zodiaka zīmes esmu Strēlnieks, vienmēr par visu šaubos. Pēc rakstura esmu gājis mātes dzimtas pēdās: viņus sauca par "grozītājiem", jo viņi jebkuru problēmu "grozīja" bez gala un malas, kamēr atrada risinājumu. Vēl esmu "pūce", un no rīta labāk man klāt nenākt. Bet Broņa ir "cīrulis", agri ceļas un sāk mani aprūpēt. Visa saimniecība ir uz viņas pleciem. Es nevaru naglu iesist, bet viņa gan iesitīs, gan kaut ko nozāģēs, gan remontu pati uztaisīs. Gadās, ka rūcu uz viņu, un mums mēdz būt konflikti, taču mēs esam kopā vairāk nekā 40 gadus."

Aktiera meita dzīvo ASV: "Mums ir pieaugusi meita Sveta. Viņa ar vīru dzīvo ASV — znots ir datorspeciālists. Arī mūsu mazmeita Aņa ir ar viņiem. Mana sieva apbraukājusi visu pasauli: viņa ir Mazā Drāmas teātra aktrise, kas bieži dodas viesizrādēs. Un pret mani kā komēdiju aktieri izturas iecietīgi."

Trīs rubļi

"Visu dzīvi esmu sapņojis filmēties. Reiz mans radinieks, kurš Kijevas kinostudijā strādāja par gaismas inženieri, sarunāja, lai aizeju pie kāda režisora uz mēģinājumu. Režisors paskatījās, sāka smieties un teica: "Aizvāciet!" Tiesa gan, viņš man atļāva masu skatā nopelnīt trīs rubļus. Pēc tam bija epizodes un pirmā loma — Petrušins — filmā, kuras nosaukumu vairs neatceros. Bet par pirmajām īstajām lomām kļuva Semjons Semjonovičs un Terehovs filmās "Ne pūku, ne spalvu" un "Agonija". Kopš tā laika esmu nospēlējis vairāk nekā 90 lomas. Ja uz ielas pienāk klāt svešs cilvēks un saka: "Sveiks! Par drakoniem — ne vārda!", tad zinu, ka atkal pa televizoru rādīta filma "Brīnumdari"," atcerējās Svetins. Bijuši gadījumi, kad aktieris no filmēšanās arī atsakās: "Atceros, ka Leonīds Gaidajs, pie kura spēlēju četrās filmās, uzaicināja mani piedalīties komēdijā "Deribasova ielā labs laiks, bet Braitonbīčā atkal līst". Izlasīju scenāriju un sāku trakot: gandrīz vārds vārdā tam, ko esmu jau spēlējis. Pēc tam uzzināju, ka filma tika uzņemta Savienotajās Valstīs un Armens Džigarhanjans, kas mani nomainīja, trīs nedēļas šikojis labākajā viesnīcā."

Savādie starpgadījumi

Interesants gadījums ar Svetinu noticis Alma–Atas studijā, kad tika uzņemta filma "Kas tu esi, jātniek?". Aktieris stāsta: "Man vajadzēja spēlēt revolūcijas vienības komandieri. Ieģērba mani attiecīgās drēbēs, iedeva pistoli un sāka sēdināt uz zirga, bet man no viņiem kopš bērnības ir bail. Kaut arī sameklēja vismierīgāko — to, kurš ganīja aitas, — man tik un tā ar viņu nesanāca izkustēties ne no vietas. Režisoram vajadzēja mani pārsēdināt tačankā. Tā arī ciematā iebraucu."

Arī dzīvē populārajam aktierim gadās visādi piedzīvojumi: "Mana dzīve ir viens vienīgs kāzuss. Pazūd atslēgas, durvis aizcērtas deguna priekšā, iesēžos tramvajā, bet tas aizbrauc uz nepareizo pusi. Reiz gandrīz izrādi nokavēju — nolēmu pastaigāties pa nepazīstamu ielu un nokļuvu gandrīz ārpus pilsētas. Labi, ka nobalsoju mašīnu!"

***

dažas filmas

1974 — "Dzenim galva nesāp"

1976 — ""Simt gramu" drosmei"

1980 — "Ja es būtu priekšnieks"

1981 — "Kļūstiet par manu vīru"

1982 — "Mīlas priekšnojauta"

1983 — "Brīvais vējš"

1984 — "Jokus pie malas"

1986 — ""Vajadzīgi" cilvēki"

1987 — "Viņa ar slotu, viņš melnā cepurē"

1989 — "Gaiša personība"

1991 — "Reiz Odesā jeb Kā aizbraukt no PSRS"

1992 — "Šovs vientuļam vīrietim"

1993 — "Čuguna dievu bērni"

1994 — "Romāns "ALLA RUSSA""

1995 — "Avantūra"

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu