Igora Skļara ātrās laulības

No mūzikas skolas līdz drāmas teātrim

Skļars ir dzimis 1957. gada 18. decembrī Kurskā inženieru ģimenē. 1973. gada brīvdienās viņš aizbrauca uz Maskavu un nokļuva režisora asistenta Vladimira Rogovoja redzeslokā. Pateicoties šim gadījumam, Igors nospēlēja vienu no centrālajām lomām filmā "Ziemeļu flotes junga".

1975. gadā pēc skolas beigšanas viņš centās iestāties Maskavas radošajās augstskolās, taču nevienā no tām Igoru neuzņēma. Tā jaunietis kļuva par Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta studentu. Pabeidzis augstskolu, Igors vienu sezonu nostrādā Tomskas Jaunatnes teātrī, pēc tam atgriezās Kurskā. Bet 1983. gadā Skļars kļuva par Ļeņingradas Mazā drāmas teātra aktieri.

Strādā gan teātrī, gan kino

Kino aktieris ir debitējis režisora Nikolaja Kovaļska muzikālajā filmā "Tikai mūzikas hallē", vēlāk filmējies darbā "Sargiet sievietes", kas ieguva panākumus, pateicoties Jurija Antonova dziesmām. Taču īstu slavu jaunais aktieris iegūst, kad uz ekrāna parādās Karena Šahnazarova filma "Mēs no džeza", kurā Skļars atveido džeza mūziķa Kostjas Ivanova lomu. Šī filma ieguva lielu popularitāti, un Skļars ātri vien kļuva slavens. Bet, kad viņš nodziedāja "Komarovo" — vienu no Igora Nikolajeva pirmajiem hitiem —, Skļars automātiski tika ieskaitīts zvaigžņu statusā.

Tajā pašā laikā Skļars daudz strādā teātrī — vairākās izrādēs viņš atveido galvenās lomas. Uz savas veiksmes viļņa 80. gadu otrajā pusē Skļars daudz filmējas visdažādākā žanra filmās. Kaut arī 90. gados aktieris kinoekrānā tik bieži nav redzams, ir krietni pieaugusi viņa kā izpildītāja meistarība. Par to liecina arī Sergeja Kožina loma Sergeja Aranoviča filmā "Suņa gads" (1994. gads), par kuru atklātajā Krievijas kinofestivālā Skļaram piešķir prēmiju.

Gaida īsto lomu

1998. gadā Skļars nospēlē galveno vīrieša lomu Allas Surikovas filmā "Pirmdienas bērni". Aktieris stāsta: "Nevar teikt, ka es kādreiz esmu bijis bez darba, jo teātris ir pastāvējis vienmēr. Taču saistībā ar kino bez darba esmu palicis apzināti. Vairāk nekā divus gadus nevarēju tikt vaļā no scenārijiem — tas bija 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Tas saistīts ar to, ka pēc "Mēs no džeza" neatraidīju nevienu piedāvājumu filmēties. Bet piedāvāts, kā likums, tika viens un tas pats: režisori vēlējās redzēt mani apburošu, jautru un "lipīgu". Pēc kādām desmit filmām man tas viss apnika. Nolēmu, ka labāk pagaidīšu un sagaidīju Aranoviča "Suņa gadu""

Var šķist, ka pēdējā laikā Skļars atveido izteikti drūmus tēlus: Frunze "Maskavas sāgā", oligarhs "Šahistā". Skatuves un ekrāna meistars stāsta: "Nekā drūma šajos varoņos nesaskatu, tie ir vienkārši cilvēki noteiktos apstākļos. Man patīk, ja kino tāpat kā dzīvē sajaucas smieklīgais un traģiskais. Aleksandra Hvana filmā "Rielters" atveidoju nodzērušos Pēterburgas inteliģentu, filozofu. Viņš ir smieklīgs, bet pašā laikā viņa dzīve ir traģiska."

Aktieris un celtnieks

Igors Pavlovskā ir uzbūvējis māju. Mākslinieks stāsta: "Mājas celšanai ir veltīti vairāk nekā desmit dzīves gadi. Toties šajā laikā esmu apguvis daudzas celtniecības specialitātes, ne tikai likt plāksnes vai līmēt tapetes."

Jautāts par telpām sportošanai, Skļars atbild: "Būs biljards, kamīns jau ir. Saskaldīt un atnest malku — tas arī ir sports. Uzturēt māju — tas ir liels darbs — to visu laiku saku arī dēlam. Taču viņš ir tīņa vecumā un nevēlas tajā visā iedziļināties. Pagaidām viņš ir "pofigists". Kad mani piemeklēja infarkts, ārsts izskaidroja, ka sirds neiztur tiem, kuri pārāk daudz uzņemas un no visa spēka cenšas to visu izdarīt. "Pofigistiem" un alkoholiķiem infarktu nemēdz būt. Toties viņiem ir aknu ciroze vai arī ķieģelis uzkrīt uz galvas, jo viņi iet tur, kur nav jāiet."

Pīpēšanas rituāls

Klīst runas, ka pēc infarkta Skļars esot uz "jūs" ar alkoholu. Aktieris skaidro: "Jā, nelietoju. Ar smēķēšanu gan ir sarežģītāk; nedēļu pēc infarkta nesmēķēju, pēc tam filmēšanas laikā atkal atsāku. Taču pārgāju uz pīpi, kas tiek uzskatīta par mazāk kaitīgu, un to smēķēt arī ir vieglāk. Cigarete — tas ir kā ieiet makdonaldā, bet pīpe — kā labā restorānā: jāapsēžas, nesteidzoties tā jāiztīra, jāpiepilda ar tabaku un tikai pēc tam jābauda. Visādā gadījumā to nepīpē steigā."

Tik tiešām pīpēšana Skļaram ir īpašs rituāls: "Man līdzi ir četras pīpes, jo saskaņā ar noteikumiem vienu drīkst pīpēt tikai vienreiz dienā. Ja vēlaties smēķēt desmit reizes, jums nepieciešamas desmit pīpes. Man mājās ir kādas 13—14. Dažreiz man jautā — jūs tās kolekcionējat? Nē, es tās pīpēju."

Silts šampanietis no kakliņa

Vaicāts par to, kā svinējis savu sudrabkāzu jubileju, aktieris ir nelielā neizpratnē: "Jubileju? Jā, šķiet, ka bija: ziniet, kad jautā, kurā gadā esmu apprecējies, vienmēr skatos pasē. Mēs līdz kāzām kopā nodzīvojām desmit gadus. Skaidri zinu, kad sarakstījāmies — 12. jūlijā, Pētera un Pāvila dienā, taču tā ir nejauša sakritība. Kāzas bija ļoti smieklīgas, starp vilcienu un lidmašīnu. Mēs atbraucām no Tallinas, kur dzīvo Natašas vecāki (Igora sieva ir Mazā drāmas teātra aktrise Nataļja Akimova), bet dienā man jau bija jālido uz viesizrādēm. Ieskrējām mājās, pārģērbāmies un uz dzimtsarakstu nodaļu. Vienā no telpām mūs pieņēma sieviete: "Parakstieties, gredzeni ir? Apsveicu.". Mēs izskrējām, noķērām taksi, paspējām iebraukt restorānā "Volhov", kurš vēl bija slēgts, bet sakarā ar to, ka es tur pavadīju lielu daļu no savas vecpuiša dzīves, mani pazina. Atvēra noliktavu, pārdeva šampanieša pudeli, un mēs traucāmies uz lidostu. Kad aizmugurējā sēdeklī nobaukšķēja šampanietis, kas turklāt arī uzlija virsū vadītājam, viņš tā nobijās, ka mēs gandrīz nositāmies. No kakliņa dzērām siltu šampanieti — tā atzīmējām kāzas. Pēc tam es iekāpu lidmašīnā un aizlidoju."

Arī tagad mākslinieka dzīve ir saistīta ar biežiem izbraukumiem: "Manu dzīvi ir grūti prognozēt, lai kā arī censtos to saplānot. Sen esmu sapratis, ka ilgtermiņa plāni manai dzīvei nav piemēroti.