Senākos gadsimtos Eiropas un Āzijas boreālo mežu zonā visur, kur vien bija dzīvei piemērotas vietas, bebru netrūka. Un, jāteic, netrūka tādās vietās arī šīs sugas zvēru bendētāju. Lielos grauzējus medīja itin cītīgi. Bet medīja ne jau tāpēc, lai likvidētu kā barības konkurentus – zivjēdājus. Medīja galvenokārt tāpēc, lai tiktu pie mīkstām, zīdainām, siltām, un izturīgām kažokādām un – galvenais – pie smaržīgām brīnumzālēm – bebru dziedzeriem. Ak, jā – arī pie itin gardas gaļas. Bebru gaļa agrāk bijusi ne vien mūku un citu «gavētāju» dzīru galda, bet arī augstmaņu mielasta iecienīta sastāvdaļa, turklāt dažviet Eiropā par dižciltīgo ļaužu galda īpašu privilēģiju tikušas pasludinātas bebru taukainās astes. Arī mūsdienās ir ne mazums cilvēku, tostarp Latvijā, kas ēd šā grauzēja gaļu – gan vārītu, gan ceptu, gan kūpinātu. Atzīta delikatese ir aknas. Tiesa, ne visiem, kas bebra miesu nobaudījuši, tā iet pie dūšas, un ne visi bebri garšo vienādi, jo gaļas kulināro vērtību lielā mērā ietekmē konkrētā dzīvnieka barībā dominējošie augi.
Gada siltajā periodā bebri pārsvarā ēd visādu lakstaugu, kas aug ūdenī un piekrastē, sulīgās daļas; vasaras ēdienkartē ietilpst kalmes, jaunās niedres, lēpes, ūdensrozes, vilkvālītes, kosas, meldri, cūkauši, puplakši, purenes, vīgriezes, vārnkājas un pat nātres. Rudenī, ziemā un agrā pavasarī bebri pārtikā izmanto galvenokārt krūmu un koku zarus, koku mizu, priekšroku dodot mīkstajiem lapu kokiem (apsēm, vītoliem, baltalkšņiem, bērziem). Lai pie šīs ēdmaņas tiktu, viņi nograuž krūmus un kokus, kas aug ūdenstilpju krastos un to tuvumā. Vareni grauzēji – ja vajag, spēj nolaist no kājas pat resnu ozolu! Vareni grauzēji ar vareniem priekšzobiem! Priekšzobi – divi augšžoklī, divi apakšžoklī – ir visu mūžu augoši, tāpēc visu mūžu deldējami (bebri nedrīkst negrauzt!), gari, kaltveida, asi un oranži (nevis balti kā zobu pastas reklāmā). Zobus bebri laiž darbā ne tikai tādēļ, lai tiktu pie ēdmaņas, bet arī gādājot kokmateriālus savām būvēm.