Šovasar Ritai Borisovai ar vīru Oļegu bijis milzumdaudz darba un pienākumu, gatavojoties meitas Diānas kāzām un mazdēliņa Arta kristībām. Dārzam varējuši atlicināt krietni mazāk laika un spēka nekā citus gadus.
Dēlam un mazdēlam – pa ozolam, pārējiem – pīlādži
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vienkopus – 80 krāsu
Rita ir no tuvējās Baltinavas, un viņas sirdslieta ir visu veidu puķes – viengadīgās un daudzgadīgās, pavisam necilie krokusi un ziedu karalienes rozes, dālijas, lilijas, puķu zirņi, saulespuķes, samtenes, asteres, arī vijošie clematis, eņģeļtaures un daudzi citi zaļojoši augi.
"Regulāri katru gadu ko mainu, iestādu, ja nepatīk, izmetu ārā," saka Rita, vedinādama dārzā, kur jau pēc darba paguvis atbraukt dzīvesbiedrs Oļegs. "Tagad, rudenī, jau vairs nav tā spilgtuma un košuma, kas vasarā. Jums vajadzēja redzēt, kā tad te izskatījās." Tas tiesa, bet sava pievilcība ir katram gadalaikam, un rudens nav nekāds izņēmums. Lūk, tur visgarām žogam nosarcis mežvītenis – tik skaisti bordīgs, ka pārspēj pat iekrāsojušos pīlādžu ķekarus ceļa malā. Aroniju krūmi pilni ar ogām. Pie nelielā vasaras namiņa līdz jumtam uzstiepies violetais clematis, bet aiz saimniecības nojumes – vēl septembra saulē ziedēja puķu zirņi. Arī akmensdārzā pie vienas no sienām zaļu augu paklājs, vēl pa kādai puķei, bet augšup pie durvīm vijās mazliet neparasts vītenis.
"Man dārzā bijis pat 120 puķu, kas ziedēja 80 dažādās krāsās," saka saimniece Rita un iznes no vasaras namiņa biezu jo biezu albumu. "Redziet, kādas man te rozes, lilijas! Man sirdspriekam vajag ziedus. Lilijas vien iestādīju divas lielas grēdas visgarām žogam. Ir ārzemju šķirnes, arī vietējās. Jānes pagrabā eņģeļtaures, arī lielie fuksiju podi," aizrautīgi stāsta Rita, pāršķirot vienu lapu pēc otras. Viņa katru gadu iemūžina kaut nelielu daļu no izaudzētajām puķēm.
Arī veselībai
Lieki teikt, cik mundrs un spirgts jūtas cilvēks pēc brīvdienām, kas pavadītas dārzā. Liela taisnība tiem saimniekiem, kuri ieteic nekļūt par dārza vergu. Galu galā, ja būsi līkājis visas brīvdienas un tupējis burkānu vai pētersīļu dobē, pašam nemaz neatliks laika papriecāties, kā iekrāsojies etiķkoks, cik kuplas vēl necilās alisītes un rudens saulē mirdz košās dālijas.
Rita ar savu ģimeni nelielo zemes gabalu ieplānojuši tā, ka tur ir vieta zemeņu dobēm, kartupeļu vagām, siltumnīcai un, protams, košumkrūmiem, puķēm. Viņi te izmēģina zemenes audzēt zem melnās plēves – ir krietni vieglāk apkopt, mazāk nezāļu, turklāt, ja vēl uzber mulču, ilgāk turas mitrums. No sēklām izaudzēti kartupeļi, kas nu jau novākti un sabērti glabātavā. Katru vasaru nelielajā siltumnīcā ienākas tomāti. Rita, kā čakla namamāte, ziemai gatavo arī pārtikas krājumus. Visi labprāt dzer tomātu sulu. Katrā burciņā viņa ieliek pa diviem trim augļiem, kas dod īpašu garšu. Oļegs tikmēr, kamēr runājamies un turpinām skatīties albumu, uz dārza galda noliek šovasar gatavoto tomātu sulas burku, iznes glāzes un aicina mūs degustēt. "Vai garda?" pārjautā saimniece. "Laba gan!" mans vērtējums ir neviltots. Savām vajadzībām iestādītas krūmmellenes, arī kukurūza. Uz skapja augšas un grozos salikti šīs vasaras ķirbji – dažs piebriedis itin apaļš, viens otrs acīmredzot slinkojis un nav vīžojis izaugt. Pērn Ritu iepriecinājusi ļoti gara saulespuķe, ja būtu piedalījusies kādā konkursā, noteikti saņemtu atzinību.
Uz pirtiņu
Rita ar Oļegu nākammēnes 20. datumā atzīmēs nozīmīgu jubileju – 30. kāzu gadadienu savas ģimenes lokā. Abi kopā izaudzinājuši trīs bērnus – dēlam Valērijam ir 29, bet abām dvīnēm – Diānai un Kristīnei – 22 gadi. Pašlaik lielāko prieku sagādā mazdēliņš Artis, kuram dzimumdienas tortē nopūsta pirmā svecīte.
"Dēls jau divus gadus strādā starptautiskajā lidostā Rīga. Vedekla Baiba ir absolvējusi Policijas akadēmiju, strādā Rīgas apgabaltiesā, bet pašlaik viņa rūpējas par dēliņu. Diāna Lauksaimniecības universitātē studē sociālās zinības, ir pēdējā kursā. Viņa labi šuj, arī glezno, znots Raimonds strādā apkalpošanas sfērā. Kristīne ir absolvējusi Pedagoģijas un vadības augstskolu, pēc specialitātes logopēde, bet pašlaik mācās Lauksaimniecības universitātes II kursā par būvinženieri. Abas paralēli studijām strādā, pirms tam meitas pabeidza mūzikas skolu: Diāna – vijoles, Kristīne – klavieru nodaļu. Cik vien bija iespējams, mudināju viņas piedalīties dažādos konkursos.
Šovasar iesākām vasaras namiņā izbūvēt pirti. Tas – vīra ziņā, vēl tāda neliela astīte palikusi," mūsu ciemošanās dienā stāstīja Rita. "Bērni tā arī pēdējā reizē noteica: "Viss, brauksim tad, kad te varēs pirtī izpērties!" Varbūt tas tā pa jokam, taču arī pašiem gribas, lai mums tāda būtu. Iesākumā, kad ieguvām šo zemes gabalu, domājām celt nelielu māju, kur pastāvīgi dzīvot. Dēls pārcēlās uz Rīgu, arī meitas prom, ko mēs iesāksim ar dzīvokli un māju. Izlēmām, ka pa rudeni, ziemu un pavasari galvenokārt uzturēsimies dzīvoklī, bet vasarā – te, dārzā."
Rita ar Oļegu dārza mājas būvi sāka pirms 15 gadiem. Rita ciena senatnīgas mantas – ratu riteņus, vecmodīgus krēslus, vērpjamos ratiņus, pūralādes, grozus, arī dabā atrastus īpatnējus koku izaugumus, ko pēc tam var izmantot. Liela daļa mantu ir dzīvoklī, šis un tas glabājas dārzā. Pie darbarīku šķūnīša paspārnē novietots ratu ritenis. Ar vienkāršo un parocīgo dārza arklu divatā ar vīru sastrādā zemi – viens velk, otrs stūrē. Gluži kā laulības dzīvē.
Abi Borisovi Balvos izpelnījušies īpašu pagodinājumu – labi draugi un kolēģi viņus aicina saviem bērniem par vedējiem. Tas ir pienākums, bet reizē ļoti priecīgs notikums. Kā viņiem veiksies, vai izdosies pieslīpēties, nogludināt vienu otru asumu? Rita un Oļegs ar prieku atceras jauniņo Inesi Grāvīti un viņas līgavaini Jāni Salmani, abu jautrās kāzas un kuplo viesu pulciņu. Bijis diezgan grūti būt par vedējiem, ja tik daudz cilvēku, taču viss izdevies.
Tradicionālie Līgo svētki
Viņi ar izdomu sagaida un aizvada Līgo vakaru un Jāņu dienu.
"Tepat blakus mums ir neapgūts, tukšs zemes gabals. Katru gadu mēs tur aizdedzam Jāņu ugunskuru, lecam tam pāri. Kā jau pieņemts, galdā lieku sieru, vēžus, cienājam ar alu. Atbrauc visi bērni, māsīcas ar bērniem, citi draugi un radi, kaimiņi, esam liels pulks. Brauciet ciemos Jāņos!" neviltotā sirsnībā, kā to prot vienīgi Latgalē, aicina Rita ar Oļegu.
Kāzu dienā meita Diāna un znots Raimonds starp pīlādžiem zemē ierakuši solījumu, ko cels ārā pēc pieciem gadiem. Katrs Borisovs sev iestādījis pa kokam pretim dārzam ceļa malā. "Man ļoti patīk stādīt kokus," vienkārši nosaka Oļegs, rādot, kurš ir dēla Valērija ozols, kā aug mazdēliņa Arta ozoliņš, cik ogu pilni pārējie pīlādži. Tādu iestādījis arī Kristīnes draugs Intars.
Šogad Rita ar Oļegu iegādājušies nelielu, brīvu zemes gabalu, kas cieši piekļaujas viņu dārzam. Vecvecāki tur vēlas ierīkot rotaļu laukumu Artim. Tur noteikti būs šūpoles, smilšu kaste, kur puisēnam spēlēties.