Bieži vien mēs aizmirstam un negribam priecāties par elementāriem sīkumiem, kļūstam īgni un neapmierināti ar sevi, dzīvi un apkārtējiem. Aizmirstam, ka labi justies un priecāties var arī par nemateriālām lietām.
Iemācies priecāties par vienkāršām lietām (12)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Man prieku rada īsti, sirsnīgi bērnu smiekli. Tie ir tik patiesi un neviltoti! Kādu laimīgu padara algas vai amata paaugstinājums, jauna mašīna vai māja, bet mani laimīgu dara bērnu apskāvieni un smiekli. Jā, es neesmu materiāliste. Un varbūt tas nemaz nav apsveicami mūsdienu pasaulē, bet es dzīvoju tā, kā jūtos labi. Es brīnos par mazu bērnu optimismu un neizsmeļamo enerģiju. Mazulis ir gatavs dalīties savā priekā tūlīt un nekavējoties, un pretī viņš grib saņemt elementāras un vecākiem izpildāmas lietas: lai pasmaida, samīļo, noglāsta, paņem klēpī, pieskaras, pavada laiku kopā ar viņu. Tas taču nemaz nav tik daudz prasīts no savas mammas un tēta.
Mums vajadzētu mācīties no maziem bērniem. Ja mēs prastu darīt tā, kā viņi, proti, sajūsmināties par putnu aiz loga, justies laimīgiem bradājot pa peļķēm, smejoties ķert pieneņu pūkas un taureņus, šūpoties šūpolēs un vienkārši tāpat skatīties debesīs... Veselīgu smieklu taču nekad nav par daudz. Šodien ikdienas rūpes un steiga ņem virsroku, cilvēks nepamana skaisto sev apkārt, zaudē spēku un prasmi priecāties par sīkumiem, netic brīnumiem un rītdienai. Varbūt tas ir nogurums no ikdienas rūpēm, bet varbūt vairs nekur un nekam netiek saskatīta jēga. Bērni liek mums par daudz ko aizdomāties, paši to nemaz neapzinoties. Viņi vēl neprot skaust, melot, nīst, nav divkosīgi un ļauni. Ja mēs, pieaugušie, uz dažādām lietām un notikumiem prastu paskatīties ar bērna acīm, es galvoju, ka tad mēs justos labāk un kļūtu kaut vai par kripatiņu laimīgāki.