Upes ravēšana (35)

Metodiski pētījumi un monitorings nav veikts, bet, pajautājot jebkuram viedam zemgalietim, saņemsit vienu atbildi: «Manā jaunībā un pat vēl pirms pārdesmit gadiem ūdens upē bija vairāk!» Zāļu līnija savulaik kautrīgi iezīmējās tikai gar upes maliņu, bet tagad vasaras plaukumā aizauguma dēļ upē ūdens tecējumu grūti saskatīt.

Savu artavu ūdens trūkumam Zemgales upēs pieliek arī tas, ka lietuvieši, ar kuriem mums jādala visu D-Z virzienā plūstošo upju baseini, ir naskāki attiecībā uz HES dambju būvēšanu. Pirms Mūsa sasniedz Latvijas robežu pie Grenctāles, tai jāiegriež vairāku kaskādē izvietotu hidroelektrostaciju turbīnas Lietuvā. Ja Latvijas zaļie vēl arvien notur hesistus drošā attālumā no Lielupes baseina upēm, tad leiši faktiski uz katras upes sabūvējuši gan lielākus, gan mazākus dambīšus turpat pie katra miesta. Tas bez šaubām ir nozīmīgs faktors, kas samazina (iesūkšanās augsnē, sasilšana, iztvaikošana) jau tāpat trūcīgos ūdens resursus un veicina biogēno elementu akumulāciju ūdenskrātuvēs, ar ko pārsātina lejpusē esošo upes tecējumu. Un zāle upē aug griezdamās! Ko darīt?

Vispirms jāatmet kļūdainais priekšstats, ka upes ekosistēma ir neaizskarama. Cilvēka darbības izraisītās ūdeņu eitrofikācijas dēļ upes ir slimas, tādēļ tās ir jāārstē. Upes jāatbrīvo no aizauguma – tās «jāravē»!

Bauskas mednieku un makšķernieku biedrību jau 10 gadus nodarbina jautājums, kā to labāk darīt. Šajā laika periodā īstenoti seši atsevišķi projekti un attīrīta upes gultne 9 ha platībā. Veikta Lielupes, Mūsas un Mēmeles gultnes tīrīšana, kuras mērķis bija saglabāt Bauskas dabas parka unikālās dabas vērtības – dolomīta atsegumus, kas lielās platībās piesērējuši ar auglīgu sanesumu slāni, tādēļ ekosistēma degradējusies. Reāls saimniecisks zaudējums ir zivju resursu panīkums nārstam nepiemērotu apstākļu dēļ, jo saimnieciski vērtīgās zivis – vimbas, ālanti, sapali, kā arī apaļmutnieki upes nēģi – nārsto uz tīras, ar dolomīta šķembām vai grants oļiem klātas upes gultnes ar atbilstošu straumes ātrumu. Pārpurvotās vietās labi jūtas tikai varžu kurkuļi.

Galvenais finansējuma avots upju tīrīšanai ir Zivju fonds. Līdzfinansējumam biedrība iegulda savus, ar licencēto makšķerēšanu iegūtos līdzekļus. Jāatzīst, ka upes gultnes tīrīšana nav lēta. Viena lieta ir noņemt augsnes apaugumu, pavisam cita – veikt to upē. Latvijā nav pieejama šādiem specifiskiem darbiem piemērota tehnika. Pēc vairākiem praktiskiem eksperimentiem par vispiemērotāko tehniku upes gultnes tīrīšanai tika atzīts kāpurķēžu traktors DT-75. Šis robustais krievu tankam tuvais radinieks spēj vislabāk «noskalpēt» un pārvietot upes sanesumu slāni krastā un to pielīdzināt. Traktors aprīkots ar frontālo lāpstu un, izmantojot kāpurķēžu radīto berzi un upes straumes spēku, uzirdina upes gultnes attīrīto minerālgrunti līdz pat 0,5 m dziļumam. Tas ir priekšnoteikums veikto darbu ilglaicīga efekta nodrošināšanai.

Upes tīrīšanas pēdējais posms ir attīrītās un uzirdinātās gultnes veidošana. Būtiski ir pārvietot upes gultnes irdeno slāni noteiktā konfigurācijā, lai iegūtu secīgu straumes un mierīga tecējuma posmus. Svarīgi ir nepalielināt upes gultnes šķērsgriezumu, jo tas izraisa straumes ātruma samazināšanos un tam sekojošu pastiprinātu nosēdumu veidošanos. Veidojot gultnes reljefu, tiek prognozēta hidraulika gan mazūdens periodā, gan palu laikā, kad upes caurplūdums vairākkārt palielinās. Upes ainava arī nav mazsvarīgs faktors. Samērā vienmuļo zemienes plūdumu cenšamies atsvaidzināt, upes tecējumā izveidojot nelielas saliņas no sastumtās irdenās grunts un akmeņu krāvumiem. Ainaviski izskatās arī turpat no upes gultnes izceltie gadsimtu gaitā smiltīs ieskalotie lielie akmeņi.

Diemžēl iepriekš sagatavot detalizētu upes tīrīšanas projektu nav iespējams, jo ir pārāk daudz nezināmo, kas darbu gaitā parasti atklājas. Tas arī nav nepieciešams, jo, izvērtējot jau tīrīšanas procesā atklātos gultnes reljefa un grunts struktūras veidojumus, iespējams racionālāk izmantot pieejamos materiāla un darbaspēka resursus. Respektīvi, nav nekādas vajadzības iepriekš uzzīmēt un uzmodelēt veidojamo upes gultni. Vairāk jāpaļaujas uz esošo apstākļu detalizētu izpēti, uz pieredzi un nelielu improvizāciju.

Objektīvi pastāv arī likumdošanas normatīvi, kas nosaka kārtību, kādā veicama upju gultnes tīrīšana un padziļināšana. Piemēram, noteikumi nosaka, ka vienlaidu gultnes tīrīšana atļauta 70 m garā upes posmā. Tad jāatstāj neskarts upes posms – 30 m. Šādu ierobežojumu pamatā ir piesardzības principa ievērošana attiecībā uz trauslu ekosistēmu līdzsvara ieturēšanu. Taču lielākām upēm ar platumu 40 m un vairāk, kā arī apstākļos, kad upes aizaugums dažu gadu laikā jau pietuvojas 90% no ūdens spoguļa virsmas platības, šādas prasības uzturēšana, manuprāt, nav pamatota. Jāglābj tas, ko vēl var saglābt, un jāstrādā.

Valstiskā līmeni ik gadu būtu jāatvēl līdzekļi upju tīrīšanai un zāļu pļaušanai. Pašlaik cerīga varētu būt ES fondu piesaiste. Taču ar klasiskām, daudzu gadu garumā piekoptām akadēmiskām meliorācijas metodēm nedrīkst mesties upju tīrīšanā. Pietiek to neprātību, ko savulaik izdarīja melioratori, taisnojot mazās upītes un pārvēršot tās par notekgrāvjiem. Vietā būtu piebilst, ka tieši totālās meliorācijas dēļ mums tagad radušās upju eitrofikācijas problēmas. Ilustratīvi to var iztēloties kā procesu, kad sniegpārsliņa, kas Ziemassvētkos klusi nolaižas, piemēram, kaut kur Žemaitijas laukos ar gadsimtos ieprogrammētu uzdevumu pavasarī izkust un piliena veidā pa neskaitāmu urdziņu, strautiņu, upīšu un upju līkločiem ap Jāņiem sasniegt Baltijas jūru, tagad ceļu veic daudz ātrāk. Pa slēgtām un vaļējām meliorācijas noteksistēmām šis piliens, nesot līdzi izšķīdušas barības vielas, Rīgas līcī nokļūst jau marta palu laikā. Tam ceļā nestājas nosusinātie purvi, nolīmeņotās liekņas, iztaisnotie strautu līkloči un pielīdzinātie mazo upju atvari. Nav kur aizķerties un atdot augiem noskaloto barības devu. Pirmā vieta, kur tas notiek, ir jau lēni plūstoša lielā upe vai pat jūra.

Tāda, lūk, teorija, tāda prakse! Negalvoju, ka piedāvātā recepte derīga visām Latvijas upēm, jo apstākļi ir dažādi. Mēs ar savām 777 upēm, kas garākas par 10 km, esam bagāti ar lielu dažādību. Taču pāris gadu desmitu laikā veiktie Zemgales upju novērojumi un izdarītās prognozes man liek secināt, ka upju gultnes tīrīšana ir ļoti nepieciešama akcija, kas dod ilglaicīgu pozitīvu efektu upes ekosistēmas stabilizēšanai, zivju resursu pavairošanai, ainavas atsvaidzināšanai.

Kas no tā visa sanācis, var novērtēt, apskatot Mūsas un Mēmeles satekas rajonu Bauskā un Lielupes augšteces upju posmus.