Pīlādžogas vēsta par rudeni

Māris Buholcs

Pielijuši, vasaras saules sasmēlušies, lejup līkst sarkani pīlādžu čemuri. Šoruden to patiesi daudz. Var priecēt acis.

Ne viena vien garāmbraucēja skatiens apmulst, mērojot ceļu garām Vaives pagastmājai. Vidzemes šosejas malā, kur citviet aug bērzi, te kuplo pīlādži. Vaivēnieši pie tiem tik ļoti pieraduši, ka vairs pat neatceras, kad kociņi stādīti. Turpat netālu no ceļa mājas ir Annai Rudzītei. Viņa atceras, ka 70. gadu sākumā dēls jau lasījis pīlādžogas, kociņi jau bijuši gana lieli. Viņas kaimiņienei Irinai Krakopei ar šiem pīlādžiem saistās dzīvesstāsts. "70. gadu vidū biju viduskolniece, un regulāri gāju uz autobusu pieturu. Tad koki bija jau lieli, rudenī pilni ar ogām. Atceros, puikas bija sakāpuši kokos un lasīja ogas, lai pārdotu. Tikai pēc gadiem vīrs Valentīns atzinās, ka viens no tiem puišiem pīlādzī bijis viņš un, ogas lasot, mani par sievu noskatījis," pastāstīja Irina. Kā, aptaujājot vairākus vaivēniešus, "Druvai" pastāstīja pagasta vēstures pētniece Rūta Ozola, pīlādži stādīti pagājušā gadsimta vidū. To darījuši ceļinieki. Tā, lūk vairāk nekā pusgadsimtu pīlādži priecē pagasta ļaudis un garāmbraucējus. Līgatnes pilsētā pretī domes ēkai zaļo, tagad gan jāsaka - sārtojas vairāki pīlādži. "Tiem ir vismaz 30 gadu. Kad strādāju kultūras namā, zarus ar ogām izmantojām zāles rotāšanai. Zāģējām tikai tos zarus, kurus dārznieks bija iezīmējis, lai veidotos skaists vainags. Šķiet, pīlādži lielāki neaug, kādi bijuši, tādi palikuši," "Druvai" pastāstīja līgatniete Skaidrīte Kalniņa un piebilda, ka ogas gan neviens nelasa, jo Līgatnē netrūkst aroniju. Tie, kam kārojas pīlādžu, ejot lasīt uz mežu, nevis ielas malā. Cēsīs specializētās pirmsskolas izglītības iestādes pagalmā aug pīlādži. "Tie pasargā no visa ļaunā," saka lietvede Ņina Butāne un piebilst, ka ziemā pīlādžogas ļoti garšo sarkankrūtīšiem. Par sarkanajām ogām, protams, prieks bērniem. Viņi ver ogu krelles. "Pīlādži pēc salnas ir ļoti garšīgu - saldeni rūgti. Esmu spiedusi sulu, vārījusi ievārījumu," stāsta Ņina, bet cēsniece Daina Zitmane "Druvai" ar lepnumu atklāj, ka dārzā pie dīķa aug pašu stādīts pīlādzis. "Pīlādžu ievārījums, sula vai želeja ir veselības garants. Rūgtvielas organismam vajag, un nav labāku zāļu pret saaukstēšanos kā pīlādži. Ogas var gan sasaldēt, gan izžāvēt, ziemas vakaros, laiku kavējot, var baudīt vitamīnus," stāsta Daina un atgādina, ka pīlādžogas ēdamas pēc salnas, tad tās kļūst maigākas un saldākas. Pīlādzis bieži tiek dēvēts par laimes un sargātājkoku. Tas allaž stādīts māju tuvumā un tā zari sprausti pie durvīm vai jumta korē, lai sargātu mājas mieru un laimi. Ja sērmūkslis aug pie mājas, mājā neiesper zibens. Senie latvieši piešķīra šim kokam sevišķu spēku, kas aizdzen raganas un citus mošķus. Ja rudenī ir daudz pīlādžu ogu, tad būs auksta ziema un lietains rudens. Daudz pīlādžogu arī vēsta par labu kartupeļu gadu.

Uz augšu