Uz Kanādu šoruden sēņu laikā mani uzaicināja divas organizācijas – Albertas Mikologu biedrība un Edmontonas latviešu biedrība «Imanta», jo mikologu biedrības priekšsēdis, izrādās, ir Edmontonas latvietis Mārtiņš Osis.
Sēņojot Kanādā (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Katra no šīm organizācijām rīkoja savu pasākumu, «Imanta» – pat trīs: sēņu iepazīšanu Devonas Botāniskajā dārzā, lekciju par Latvijas sēnēm biedrības biedriem un kopīgu sēņošanu lielā, skaistā Čipleika (Chip lake) krastos. Šos pasākumus apmeklēja vairāki desmiti Edmontonas latviešu, kā arī viņu ģimenes locekļi.
Mikologu biedrības nometne notika Albertas provinces ziemeļu daļā Groardā (Grouard), Lesersleivleika (Lesser Slave lake) krastos. Tajā piedalījās aptuveni 50 dalībnieku – gan profesionāli mikologi, gan sēņotāji iesācēji. Dzīvojām un strādājām indiāņu rezervāta teritorijā Northern Lakes koledžas telpās. Pēc brokastīm un pusdienām devāmies sēņu vākšanas ekspedīcijās pa tuvāko apkārtni, bet vakaros šķirojām, noteicām, reģistrējām, klausījāmies mikologu priekšlasījumus – gan par bērzlapēm, gan sēnēm, kas ienāk mūsu mājās, par halucinogēnajām sēnēm un sēnēm medicīnā. Arī es stāstīju par Latvijas aizsargājamajām sēnēm. Kaut arī laiks bija sasodīti sauss, izdevās atrast daudz interesantu sēņu.
Viena no valdošajām koku sugām Albertas provinces ziemeļu mežos ir melnā egle Picea mareana. Sēnes meklējām mitrākajās vietās, jo vasara bijusi ļoti sausa.
Cauri Edmontonai tek Nortsaskačevanas upe (North Saskatchewan) – mazliet lielāka par Gauju, bet ar gandrīz tikpat dziļu un skaistu ieleju. Gar upes krastiem stiepjas kopti parki, vietām tās stāvās nogāzes klāj īsti mūžameži, pārpilni daždažādu dzīvo radību.
Vietējie latvieši iepazīst sēnes Devonas Botāniskajā dārzā.
Albertas Mikologu biedrības priekšsēdis Mārtiņš Osis.
Latviešu piknika delikatese – grilēts milzu apaļpūpēdis.
Kailstiebru arālija Aralia nudicaulis ir iecienīts augs Ziemeļamerikas indiāņu tautas medicīnā.
Latvijā dižadatene ir reta un aizsargājama sēne, bet Kanādā tās radiniece Hericium coralloides ir viena no iecienītākajām ēdamajām sēnēm.
Indiāņu pīpe Monotropa uniflora. Indiāņi košļājuši šā auga ziedus, lai atbrīvotos no zobu sāpēm.
Ziemeļu prērija pie Sleivleika (Slave lake).
Necaurejama apšu jaunaudze. Albertas provincei raksturīgas prērijas ar parkveida apšu (Populus tremuloides) audzēm.
Šo apsi iezīmējis lācis. Melno lāču šajos mežos netrūkst. Diemžēl vai par laimi viņi cilvēkiem labprāt nerādās.
Mikologu darba telpa Northern Lakes indiāņu koledžas sporta zālē.
Sēra vārti. Sulfurriveras (Sulphur river) ieteka Smokiriverā (Smoky river).
Ūdenskritums Klinšu kalnos.
Apšubeka Leccinum fibrillosum, kas atgādina baraviku.
Indiāņu ota Castilleja miniata indiāņu tautas medicīnā tiek lietota pret galvassāpēm un nervu nomierināšanai.
Divas nedēļas ir pārāk īss laiks, lai kaut nedaudz iepazītu tādu milzīgu valsti kā Kanāda, tādēļ vēl tikai daži iespaidu «zibšņi»:
Cilvēki – mierīgi, sirsnīgi, neuzbāzīgi, bet tomēr ļoti draudzīgi.
Pamatiedzīvotāji – valsts atbalstīti, mācās atkal būt indiāņi.
Latvieši – joprojām lepni, ka ir latvieši, pat tad, ja latviešu valodā runā un raksta ar grūtībām. Tomēr daudzi joprojām runā tīrā latviešu valodā.
Vietējā mikologu biedrība – ļoti aktīva; tajā daudz amatieru, kas pazīst sēnes tikpat labi kā profesionālie mikologi.
Sēnes – ļoti līdzīgas mūsējām, tāpēc radās aizdomas, ka vienai un tai pašai sugai katrā kontinentā ir cits nosaukums. Klinšu kalnu mežos sēņu pat ļoti daudz.
Meži – tajos apmaldīties nav ieteicams. Var arī neatrast mājupceļu.
Ceļi – gari, taisni un ļoti labi. Attālumi milzīgi, toties degviela lēta.
