Neapturamais labestības piliens – Indijā, Bangladešā. Latvijā? (5)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ir tādi cilvēki, kas savā tiecībā dāvāt kādu labestības pilienu pasaulei nav apturami. Nav apturami tādēļ, ka paši reiz izbaudījuši to bezgalīgo prieku, ko katrs dāvātājs jūt ieplūstam sirdī pēc tam, kad ir atvēris savu dvēseli līdzcilvēkiem, ir viņus uzklausījis un savu mazo iespēju robežās mēģinājis palīdzēt.

Un palīdzēt otram – tas pat vairāk nozīmē palīdzēt sev pašam. Atkal tikt galā ar savu egoismu, ieraudzīt pasaules mīlestības likumu, ieklausīties visdiženākajā – pasaules mīlestības – simfonijā, kurā arī mums katram sava vieta, savs instruments un partija savā dzīves situācijā, savā vidē un savos apstākļos spēlējama. Šā brīža situācija Latvijā atkal prasa pēc papildu iedvesmas savstarpējas solidaritātes, savstarpējas līdzcietības un arī palīdzības virzienā.

Atvērtība Indijas un Bangladešas cilvēkiem tik daudz dāvā arī mums. Kurts Sauters: «Mēs vienmēr saņemam tūkstoškārt vairāk nekā spējam dāvāt paši.»
Varbūt šie mazie mīlestības pilieni, ko pasaulē raida «Vides Vēstu» pastāvīgais draugs Šveices fotogrāfs Kurts Sauters, var iedvesmot arī tevi kādiem maziem labestības pilieniem mūsu Latvijā, mūsu Rīgā, mūsu pagastā.
Kurts, šķiet, nav apturams savā tieksmē iepazīt vai visas pasaules cilvēkus un netieši dāvāt viņiem dalīšanās privilēģijās prieku. Katrs no mums ir ar kaut ko priviliģēts un var ko dāvāt saviem līdzcilvēkiem, tā padarot pasauli labestīgāku.
Skola Bodhgajā, Indijā

Šī skola atvērta reģionā, kur jau pati skolas esamība vien ir īpašs notikums. Bihāra, kur atrodas Bodhgaja, ir nabadzīgākā Indijas pavalsts. Bodhgajā atrodas viena no galvenajām budistu svētvietām – Bodhi koks, zem kura zariem princis Sidhārtha saņēma apgaismību un kļuva par Budu (Apgaismoto). Tieši šeit ir ala, kurā viņš vairākus gadus meditēja. Bodhgajā ik gadu ierodas budistu svētceļnieki no visas pasaules. Te lielās apmetnēs dzīvo arī daudz tibetiešu, kuri, bailēs no vajāšanām, bijuši spiesti pamest savu dzimteni. Liela daļa to veikusi kājām, nelegāli pārejot kalnaino robežu no Ķīnas.

Prieks par iespēju iegūt dzeramā ūdens trauku ir patiesi neviltots. Cik gan maz vajag patiesai laimei...
Skolēni, kas apmeklē kustības «Dalīšanās privilēģijās» skolu, galvenokārt ir bērni no izraidīto iedzīvotāju slāņa, no tiem, kuri ir ārpus kastu sistēmas. Oficiāli šī sistēma Indijā jau sen ir atcelta, taču praktiskajā sadzīvē viss turpinās un cilvēki veseliem ciemiem te ir atstāti faktiski bez jebkādas infrastruktūras – skolām, medicīnas iestādēm utt. (Savā ziņā Latvija vietumis jau līdzinās šai Indijas videi... Un kastu sistēma taču arī partiju izredzēto bagātnieku vidē pastāv.)
Palīdzības akcijā Indijai piedalījās arī Latvija. Paklājiņi Bodhgajas skolai pagatavoti Latvijas sieviešu cietumā. Uz tiem skolēni sēdēs, kamēr jaunā skola tiks pie soliem.
Tāpēc skolas atvēršana šādā vidē ir vesels apvērsums. Ne tikai bērniem. Te ar daždažādām problēmām nāk arī pieaugušie, jo skolā var vismaz kaut ko uzzināt par medicīnisko palīdzību, ja gadās ļoti smagi saslimt... Te dažkārt var dabūt arī vitaminizētu bezmaksas ēdienu. Viss šeit attīstās ļoti pakāpeniski: sākumā bija zeme skolai, tad tapa ēka ar pāris klasēm... Bērni klasēs sēž uz grīdas, taču nu, pēc pāris gadu darbības, skolēni tikuši pat pie savas skolas formas un klasēs, iespējams, būs arī visvienkāršākie soli. Pavisam nesen bērni saņēma pavisam praktiskas lietas, kas viņus ļoti iepriecināja, – trauciņus dzeramajam ūdenim un cepures, kas nu pasargās no saules. Vēl pirms gada bērni tika pie pirmajām mācību grāmatām savā mūžā. Soli pa solim... Dažos ciematos, kur par skolu vēl var tikai sapņot, mācības notiek tieši zem klajas debess. Bet Bodhgajas skolā viss notiek, un par to jāpateicas Kurtam Sauteram un viņa Šveices draugiem, kas visa gada garumā savu iespēju robežās atbalsta skolotājus un mācību procesu.
Bodhgajas skolas reklāmas plakāts: «Visām dzīvajām būtnēm ir tiesības būt laimīgām.» Interesanti – vai arī Latvijā?
Bangladeša un sapnis par skolu...

Bangladeša ir vēl nabadzīgāka valsts par Indiju, un cilvēku blīvums te ir pat lielāks. Patiesībā Bangladeša ir sena Indijas sastāvdaļa, kur pārsvarā dzīvo musulmaņi. Laikā, kad Indija ieguva neatkarību, liela daļa valsts musulmaņu devās Pakistānas un arī pašreizējās Bangladešas virzienā, un tā ar laiku izveidojās šīs divas jaunās valstis. Redzot Kurta aktivitātes Indijā, Bulbuls no Bangladešas, ciemojoties Kalkutā, viņam ierosināja atvērt «Dalīšanās privilēģijās» skolu arī viņa ciematā. Līdz reālai skolai te vēl tāls ceļš mērojams, bet tas jau ir sācies. Vien pati ziņa par iespējamo skolu šajā nomaļajā ciematā izraisījusi patiesu vietējās sabiedrības sakustēšanos. Un patiesībā skola ļoti dabiskā veidā jau ir sākusi darboties – pagaidām gan vēl bez skolas ēkas. Bērni pulcējas zem klajas debess un pāris cilvēku vadībā apgūst pamatiemaņas – lasīšanu un rakstīšanu.

Mācības skolā sākas ar garīgu vēršanos pie Visaugstākā, lai Viņš palīdz būt čakliem, uzcītīgiem un paklausīgiem. Reliģijas mācība gan te netiek uzspiesta. Katrs dodas pie Radītāja pa savu izvēlēto ceļu.
Kurts dāvāja pirmo naudiņu Bulbulam, lai tas nopirktu dažas govis un pāris šujmašīnu. Tādējādi šie «mazie biznesi» varētu līdzēt iekrāt naudu skolas ēkas celtniecībai. Un kaut kas jau tiešām sāk īstenoties: pienu izdodas pārdot, ar šujmašīnām var uzmeistarot ne tikai apģērba gabalus, bet arī mazus maciņus mobilajiem telefoniem, kurus Kurts par ziedojumiem skolas atbalstam izplata Šveicē. Soli pa solim...
Idejas iniciators Bulbuls arī pats ir spiests kļūt par skolotāju, jo vēlme kaut mazliet iemācīties lasīt ir tik daudziem viņa ciemata iedzīvotājiem.
Taču tikmēr Latvijā nevis atver jaunas skolas, bet gan tās likvidē. Daudzviet Latvijas laukus patlaban jau var salīdzināt ar Āzijas pamestākajiem nostūriem, bet abās vietās tomēr līdzēt var viens un tas pats, proti, mēģināt uzsākt it kā neiespējamas lietas, kaut ar maziem līdzekļiem, bet patiesu un entuziasma pilnu attieksmi.

Droši vien līdzīgi stāsti kā Kurtam tur tālumā ir arī kādam tepat Latvijā, un nu ir īstais laiks tos izstāstīt – lai cits citu stiprinātu. Atsūti savu stāstu ar bildēm par to, kā tavas pilsētas vai ciemata entuzias-tiem ar maziem līdzekļiem ir izdevies panākt ko skaistu ikdienā, kas nebija neko spoža. Neegoistiskā laba darīšanā saviem līdzcilvēkiem klāt stāvot pats Dievs. Un varbūt, ka tā arī ir taisnība...

Jā, arī es šai skolā gribēšu ko vairāk uzzināt par pasauli!
Atvērtība Indijas un Bangladešas cilvēkiem tik daudz dāvā arī mums. Kurts Sauters: «Mēs vienmēr saņemam tūkstoškārt vairāk nekā spējam dāvāt paši.»

Kurts, šķiet, nav apturams savā tieksmē iepazīt vai visas pasaules cilvēkus un netieši dāvāt viņiem dalīšanās privilēģijās prieku. Katrs no mums ir ar kaut ko priviliģēts un var ko dāvāt saviem līdzcilvēkiem, tā padarot pasauli labestīgāku.

Šeit skolas ēkas vēl nav, bet skolēni, pirmie skolotāji un mācības jau ir. Viss notiek! Ar mazumiņu kādreiz var paveikt tik daudz...
Prieks par iespēju iegūt dzeramā ūdens trauku ir patiesi neviltots. Cik gan maz vajag patiesai laimei...

Palīdzības akcijā Indijai piedalījās arī Latvija. Paklājiņi Bodhgajas skolai pagatavoti Latvijas sieviešu cietumā. Uz tiem skolēni sēdēs, kamēr jaunā skola tiks pie soliem.

Bodhgajas skolas reklāmas plakāts: «Visām dzīvajām būtnēm ir tiesības būt laimīgām.» Interesanti – vai arī Latvijā?

Bangladešas cilvēki izdzīvo savu savdabo, īpatnējo, musulmanismā centrēto dzīvesveidu. Tiesa, tas ir ļoti pieticīgs, tomēr šo cilvēku sejās redzama kāda īpaša apgarotība.
Mācības skolā sākas ar garīgu vēršanos pie Visaugstākā, lai Viņš palīdz būt čakliem, uzcītīgiem un paklausīgiem. Reliģijas mācība gan te netiek uzspiesta. Katrs dodas pie Radītāja pa savu izvēlēto ceļu.

Idejas iniciators Bulbuls arī pats ir spiests kļūt par skolotāju, jo vēlme kaut mazliet iemācīties lasīt ir tik daudziem viņa ciemata iedzīvotājiem.

Jā, arī es šai skolā gribēšu ko vairāk uzzināt par pasauli!

Pēc improvizētās skolas nodarbībām bērni tiek arī pie vitaminizēta ēdiena.
Šeit skolas ēkas vēl nav, bet skolēni, pirmie skolotāji un mācības jau ir. Viss notiek! Ar mazumiņu kādreiz var paveikt tik daudz...

Bangladešas cilvēki izdzīvo savu savdabo, īpatnējo, musulmanismā centrēto dzīvesveidu. Tiesa, tas ir ļoti pieticīgs, tomēr šo cilvēku sejās redzama kāda īpaša apgarotība.

Pēc improvizētās skolas nodarbībām bērni tiek arī pie vitaminizēta ēdiena.

Jauna skola šajā Bangladešas reģionā nozīmē kādu jaunu cerību arī šim vīram.
Jauna skola šajā Bangladešas reģionā nozīmē kādu jaunu cerību arī šim vīram.

Kaut ko saviem jaunajiem Bangladešas draugiem cenšas pastāstīt arī Kurts. Šogad viņš uz šejieni atvedīs savus Šveices draugus, un ar viņu palīdzību šā ciemata iedzīvotāji tiks pie skolas un jaunām nākotnes cerībām.

Kaut ko saviem jaunajiem Bangladešas draugiem cenšas pastāstīt arī Kurts. Šogad viņš uz šejieni atvedīs savus Šveices draugus, un ar viņu palīdzību šā ciemata iedzīvotāji tiks pie skolas un jaunām nākotnes cerībām.

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu