Iedomājies, ka pašlaik ir agrs vasaras rīts. Venta (tikpat labi tā varētu būt Daugava, Lielupe, Gauja, Aiviekste vai kāda cita liela vai vidēji liela jūrā ieplūstoša upe)... Saulains, putnu piedziedāts, tomēr samērā kluss, ne īpaši agrs rīts. Cilvēks, kurš iet gar ūdenstilpes krastu, diezgan labi orientējas zooloģijā, itin ciešami pārzina Latvijas mugurkaulnieku faunu. Tomēr viņš apstulbst, kad ausīs iesitas skaļš plunkšķis.
Kas to radīja? Citu cilvēku tuvumā nav. Līdaka? Nē, nē, līdaka tik skaļu troksni nespēj sacelt, pat liela līdaka. Un vieta arī nepavisam neatbilst līdaku iecienītai. Bebrs! Jā, bebrs, sitot ar asti pa ūdens virsmu, var sacelt troksni, kas līdzinās ūdenī iemesta ķieģeļa radītam plunkšķim, bet... bebri parasti nemēdz plunčāties gaišā laikā, jo īpaši – plašos ūdeņos ne. Turklāt tuvumā nav nekā tāda, kas liecinātu par to, ka te mitinās lielie grauzēji. «Plunkš!» – cilvēka domu gājienu pārtrauc otrs šļakstošs sprādziens. Nomutuļo, pēc tam novirmuļo ūdens upes vidū. «Nu protams!» nāk sajēga, «tā taču mežene! Mežene sit!» No visas tiesas – ir vērts to dzirdēt.
Par meženi daudzi makšķernieki un arī viens otrs ihtiologs dēvē meža vimbu (sin. mežavimba, mežvimba) jeb salati (Aspius aspius) – karpu dzimtas zivi. Tāpat kā daudzas citas, arī šī karpu dzimtas zivs ārēji karpu neatgādina. Salate visvairāk līdzinās baltajam sapalam, zināmā mērā – arī sapalam. Ļoti jaunu, nelielu salati viegli var sajaukt ar vīķi. Vīķei gan ir relatīvi lielākas acis, lielākas zvīņas un īsāks purns. Bet visvairāk, kā droši vien nojaušat, meža vimba līdzīga vimbai. Kā tās atšķirt? Meža vimbai raksturīga no augšas nedaudz saplacināta, uz priekšu vērsta mute, kas ir platāka, bet ar īsāku purnu nekā vimbai.
Vispārīgi raksturojot salates ārieni, jānorāda: tās ķermenis ir slaids, no sāniem saplacināts, bet ar samērā platu muguru. Tēviņu ķermenis relatīvi šaurāks nekā mātītēm. Meža vimbas muguras krāsa ir zilgani vai zaļgani pelēka, sāni sudrabaini, ar gaišzilu nokrāsu, vēders sudra-baini balts. Muguras un astes spura iezilgani pelēka, bet anālā spura, krūšu spuras un vēdera spuras pelēkbrūnsarkanas. Acis pamatā dzeltenas, augšdaļā iezīmētas ar zaļu josliņu.
Kur upe ietek jūrā
Meža vimba ar savu tuvāko līdzinieci vimbu visbiežāk sa-stopas vietā, kur upe ietek jūrā, jo vimba ir zivs, kas pamatā dzīvo jūrā, taču nārstot iepeld upju lejtecē, savukārt mežene dzīvo galvenokārt upēs, tomēr jaunībā tā labprāt uzturas arī jūrā, pārsvarā upju grīvu tuvumā.
Pieaugušai salatei jūra pie sirds īpaši neiet, tai patīk tekoši, pat krāčaini ūdeņi. Lielākoties tā sastopama upēs blakus jebkurai ātrai vai vidēji ātrai straumei. Īpaši iecienīti ir upju posmi vietās, kur seklumi ar strauju tecējumu atrodas starp dziļumiem.
Straume – tā meža vimbai ir svarīga! Tomēr, lai šī zivs būtu patiešām apmierināta, ar ūdens tecējumu vien nepietiek. Nepieciešams arī plašums un gaišums. Meža vimba ir īstens dienas dzīvnieks, kas aktīvs tikai un vienīgi gaišajā laikā. Siltajā sezonā visu diennakts gaišo periodu salate pavada seklumā vai ūdens augšējos slāņos virs dziļākām vietām, bet tumšajā laikā allaž atpūšas dziļumā.
Ziemo dziļumā
Dziļumā meža vimbas pavada arī visu gada auksto periodu, sākot no ūdens kritiskas atdzišanas rudenī (septembra nogalē, oktobrī) līdz ūdens pietiekamai sasilšanai pavasarī (martā).
Ik rudeni visas salates pamet upes posmus ar seklajiem straujumiem un sameklē vislielākos tuvumā esošos dziļumus. Ziemošanai piemērotu, zivīm tīkamu vietu straujūdens ūdenstilpēs nav nemaz tik daudz, tāpēc meženēm nereti nākas veidot nelielus ziemotāju pulciņus.
Pieaugušās mežvimbas ziemā gandrīz nemaz neēd, aktīvi barību zem ledus nemeklē, vien retumis it kā nejauši aprij pa kādai kuslai radībai, kas iemaldījusies viņu ziemošanas bedrē. Jaunās meženītes ēstgribu saglabā arī ziemā, tiesa, viņu apetīte aukstajā laikā nav ne tuvu tik liela, cik vasarā.
Visplēsīgākā karpu dzimtas pārstāve
Meža vimba ir plēsoņa! Droši var teikt: visplēsīgākā savas dzimtas pārstāve Latvijā. Aktīva, spēcīga medniece. Medītkārē un rijīgumā šī zivs daudz neatpaliek no līdakas. Tiesa, tās upuru izmēri gan atpaliek – salate neķer neko, kas jāplosa ar muti. Pamatojums: zivs krietni platajā mutē nav zobu! Toties plašajā rīklē tie ir! Meža vimbai ļoti labi attīstīti tā sauktie rīkles zobi – veidojumi, ar kuriem medniece sasmalcina rīklē nonākušu laupījumu.
Lai zināmā mērā kompensētu zobu trūkumu mutē, daba salatei dāvājusi īpašus veidojumus – gan augšžoklim, gan uz augšu izvērstajam apakšžoklim ir īpašs liekums. Izliekums jeb izcilnis, kas atrodas apakšžokļa vidū, precīzi iegulst augšžokļa izliekuma mutes iekšpusē veidotajā iedobē jeb ieliekumā. Darbojoties ar šādiem žokļiem, kampiens iznāk visnotaļ ciešs.
Pieaugušas salates laupījuma pamatmasa ir zivis – dažādas zivis, tomēr pārsvarā tās ir vīķes un grunduļi, tad seko raudu un sapalu mazuļi. Šai plēsoņai nav svešs arī kanibālisms, taču to nevajag uztvert kā kaut ko unikālu – augumā mazākus savas sugas pārstāvjus ķer un ēd ļoti daudzas plēsīgās zivis. Protams, ja nekā gardāka pa kampienam nav, izsalkusi salate necenšas principiāli saglabāt ihtiofāgiju un nesmādē ne lielāku kukaini, ne vardi, ne vēzi.
Ar muguras spuru šķeļ ūdeni
Kad meža vimba devusies medībās kādā dziļākā upes vietā, viņa parasti peld ūdens vidējos slāņos, tomēr netālu no virspuses. Medījot seklā vietā, zivs peld pie paša ūdens līmeņa, nereti – tik tuvu virsmai, ka ārpusē redzama lielā muguras spura, varbūt pat daļa muguras. Spura, šķeļot ūdeni, rada tā viļņošanos. Jo lielāka zivs, jo platāki viļņi. Jo mazāka zivs, jo šaurāki (toties augstāki) viļņi. Šo viļņošanās atšķirību nosaka nevis zivs izmēri, bet peldēšanas ātrums. Lielās salates, meklējot medījumu, peld daudz lēnāk par augumā necilajām sugasmāsām.
Apdullina ar asti
Meženes cenšas pilnā mērā izmantot dienas gaismu. Tāpēc parasti – jau no saullēkta – tās pārvietojas pa kādu noteiktu, iepriekš pārbaudītu maršrutu. Ne vienai vien meženei nereti nākas nopeldēt garu gabalu, pārlūkojot palielu teritoriju, pirms redzes laukā galu galā parādās tas, kas meklēts, – nepiesardzīgu sīkzivju bariņš.
Kad bariņš pamanīts, drīz vien seko uzbrukums. Dažu labu reizi (jāteic, gan ne pārāk bieži) medniece izvēlas vienu konkrētu nomaļāku zivtiņu un metas tai virsū ar atplestu muti. Tomēr labprātāk meža vimba izmanto savu īpašo medību paņēmienu, par kuru makšķernieki saka: mežene sit. Kā sit? Tā: kā šautra zivs ietriecas sīkaļu barā un, zibenīgi pagriežoties, veic ātru vēzienu ar spēcīgo asti. Šai brīdī viņa ir, cik vien var, izpletusi jau tāpat plato muguras un, protams, arī astes spuru. Viss notiek ūdens augšējos slāņos, tāpēc parasti uzbrucēja daļēji vai pat pilnīgi izšaujas no ūdens. Un, protams, liekas tajā atpakaļ. Skaļš troksnis! Pašķīst šļakatas. Iegriežas pamatīgs mutulis. Mutulī virpuļo apdullušas zivtiņas. Neapdullinātās ir apjukušas un, ne nieka neapjēgdamas, bez mitas haotiski šaudās šurpu turpu, brīžiem pat izlec virspusē. Iekams tās attopas, mežene paguvusi strauji apmest nelielu loku un, šaujoties lejup pa straumi, steidz kādu no dezorientētajām sagrābt aiz galvas. Vismaz viena, bet parasti divas trīs, nonāk plēsoņas mutē, pēc tam rīklē. Ja tomēr manevrs izrādījies nerezultatīvs, uzbrucēja to atkārto.
Tēviņi duelējas
Pieaugušās meženes neatzīst kopdzīvi. Grupiņās vai nelielos bariņos tās mēdz sapulcēties tikai nārsta periodā. Salatēm raksturīgs vienlaicīgs nārsts. Lai gan, dodoties uz konkrētām nārsta vietām, zivis veic samērā tālu ceļu augšup pret straumi, nelielās upītēs tās neiepeld.
Nārsta periods un arī kāds brīdis pirms tā ir periods, kad viegli atpazīt meža vimbu tēviņus. Tiem uz bezmaz visām zvīņām, uz galvas un uz krūšu spurām izveidojas nārsta kārpiņas – apaļi izaugumiņi.
Atrodamas rakstītas ziņas par tēviņu vēlmi izcīnīt tiesības uz vienu konkrētu partneri. Dueļi esot nežēlīgi. Kāpēc gan tā nevarētu būt? Tomēr jāņem vērā, ka literatūrā kopumā pieejamā informācija par meža vimbu dzīvi – tātad arī par to nārstu – vēl šobaltdien ir visai pieticīga, nepilnīga, pat pretrunīga.
Nārstojošas meža vimbas konstatētas gan martā, gan jūnijā. Redzams, ka vairošanās laiks ir nekonkrēts, dažādās vietās atšķirīgs. Turklāt tas var ilgt no dažām dienām līdz pat mēnesim. Atšķirības acīm re-dzot atkarīgas no ūdens temperatūras režīma konkrētā ūdenstilpē. Tomēr jāuzsver – speciālajā literatūrā atrodamie dati liecina, ka nārstojošas salates visbiežāk izdodas novērot aprīļa beigās, maija pirmajā pusē. Salates zina – pēc nārsta kaut kur jānolien un pāris nedēļu jāatpūšas.
Ikri lipīgi
Šīs sugas auglība, lai gan tā, protams, atkarīga no nārstotāju vecuma un izmēriem, ir diezgan liela, mērāma daudzos tūkstošos iznērsto dzimumšūnu. Kā jau straumē nārstojošām zivīm piedien, ikri ir lipīgi. Tie spēj pielipt pie visdažādākā substrāta. Visbiežāk pielīp pie lielākiem smilšu graudiņiem, akmeņiem, arī augiem. Pielīp un paliek pielipšanas vietā visu savas attīstības laiku. Ikru attīstības ilgumu, tāpat kā daudz ko citu zivju dzīvē, stipri ietekmē ūdens temperatūra, tāpēc zinātniski tas mērāms tā sauktajās grāddienās. Pārrēķinot visiem saprotamos termiņos un izsakot klasiskos terminos, izrādās, ka attīstības periods ir ļoti svārstīgs, tā diapazons – no nepilnas nedēļas līdz vairāk par trim nedēļām.
Mazuļi rudenī jau sprīdi gari
Meža vimbu mazuļi sākumā dzīvo galvenokārt baros, pareizāk sakot, bariņos, no kuriem zināma daļa drīz vien pēc izšķilšanās dodas uz jūru, kur uzturas netālu no upju ietekām un aptuveni mēnesi, iekams nav sasnieguši sešu centimetru garumu, uzvedas klusu, neuzkrītoši, cenšas sevi lieki nenodot. Tie mazuļi, kuri uz jūru neaizceļo, apmetas uz dzīvi upes piekrastē netālu no kāda sēkļa, kas kalpo par barošanās vietu. Salatēni ir rijīgi, tāpēc, lai gan pirmajā dzīves gadā pārtiek pārsvarā no bezmugurkaulniekiem, labvēlīgos barošanās apstākļos viņi, kā tas negaušām piedien, aug ļoti ātri un jau savas dzīves pirmajā rudenī sasniedz bezmaz divdesmit centimetru garumu. Bet jau gada vecumā tie nedaudzie, kuri nav kļuvuši par upuri plēsīgajiem dzīvniekiem, paši pārtop aktīvos plēsoņās un ātri uzaudzē ķermeņa masu līdz aptuveni diviem simtiem gramu. Vēl pēc dažiem mēnešiem, proti, rudenī, masa ir jau dubultota. Divus gadus pēc izšķilšanās badu nepiedzīvojušu jauno zivju svars sasniedz jau vismaz puskilogramu. Pakāpeniski, pieaugot salatēnu vecumam, to bariņi kļūst aizvien mazāki un mazāki, līdz beidzot – kad zivis sasniegušas dzimumgatavību – tie pilnīgi izjūk.
Tas, kādā vecumā salates kļūst dzimumspējīgas, atkarīgs no konkrēto īpatņu dzīves (pirmām kārtām barošanās) apstākļiem. Diapazons ir visai plašs. Zināms, ka sugas turpināšanas pasākumos neiesaistās tās meženes, kuras nav sasniegušas vismaz trīs gadu vecumu un vismaz divdesmit piecu centimetru garumu un kuru svars nav pārsniedzis kilogramu.
Makšķernieki ciena makanus
Bet cik tad liela meža vimba vispār var izaugt? Makšķerēšanas sporta federācijā reģistrētais Latvijas rekords ir 8 kilogramus un 120 gramus smaga un 85 centimetrus gara mežene, kas 2006. gadā izmakšķerēta Daugavā. Droši vien mūsu valsts ūdeņos mājo arī kriet-ni lielāki un tikai nedaudz mazāki eksemplāri, tomēr jau divus trīs kilogramus smaga salate makšķernieka somā ir cienījams loms.
Atgriežoties pie meža vimbu vairošanās īpatnībām, šā vēstījuma nobeigumā daru zināmu, ka «stāv rakstīts»: salate veido hibrīdus ar ālantu. Tiešām? Ja jā, tad kāpēc tieši ar ālantu? Vai tādēļ, ka abām sugām sedzas nārsta periodi? Varbūt tādēļ, ka ālanti tāpat kā meženes nērš ikrus uz sēkļiem? Es tiešām gribētu papriecēt acis ar kādu jaukteni, jo, manuprāt, ārēji šīs divas sugas ievērojami atšķiras.