Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8871539t1h3cdd.jpg)
Cik vien sevi atceros, zilās, saules pārpilnās marta debesīs riņķojošs kraukļu pāris manī raisījis mistisku, arhetipisku brīvības sajūtu sirdī. Kādreiz domāju, ka tas ir tāpēc, ka man patīk putni un kraukļi jo īpaši. Tikai tagad, pusgadsimtu vēlāk, šķiet, spēju šo sajūtu izprast un izskaidrot ar prātu.
Krauklis ir holarktiska – viscaur Ziemeļu puslodē izplatīta – suga. Sugai divdesmitajā gadsimtā novērojams skaita pieaugums visā izplatības areālā.
Krauklis ir lielākais zvirbuļveidīgais putns ar attīstītām prāta spējām. Dzīvnieku uzvedības pētnieki atklājuši, ka vārnu dzimtas putnu augstākā nervu darbība daudzos aspektos ir salīdzināma ar suņu dzimtas dzīvnieku, lāču un primātu augstāko nervu darbību. Krauklis, pateicoties milzīgajām adaptācijas spējām un bioloģiskajām īpatnībām, gūst labumu no civilizācijas attīstības – izmanto cilvēku radītos atkritumus par barības avotu, tā apejot vienu no galvenajiem limitējošajiem faktoriem jebkuras sugas skaitliskajam pieaugumam. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ziņas par kraukli bija fragmentāras, neskatoties uz to, ka suga ir plaši izplatīta un skaitliski liela. Par citām putnu sugām – pat daudz retākām un skaitliski mazākām – ir daudz apjomīgāki pētījumi. Tas izskaidrojams ar to, ka krauklis ir ārkārtīgi uzmanīgs un to grūti sagūstīt vai pat vienkārši novērot. Ilustrācijai: no 1925. līdz 1964. gadam bijušajā PSRS teritorijā bija apgredzenoti tikai 254 kraukļi, no tiem tikai astoņi ārpus ligzdas. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados biju kraukļu pētnieks. Šajā laikā noķēru un iezīmēju 774 kraukļus. Tagad jūtu vajadzību pastāstīt par šo interesanto putnu plašākai sabiedrībai.
Kraukļu sabiedrībā pastāv divi dažādi dzīves modeļi. Ligzdojošie kraukļi aizņem teritoriju, kurā rezidē (uzturas) visu gadu un kuru faktiski nepamet.
Neligzdojošie kraukļi veido nomadu barus, kuri klejo lielās teritorijās. Nomadu bari veidojas, jaunajiem kraukļiem pametot savu vecāku teritoriju un līdz dzimumgatavības sasniegšanai (3-4 gadu vecumā) klejojot barības meklējumos. Dzimumgatavību sasniegušais potenciālais ligzdotājs nomadu baru uzreiz nepamet. Tam jānodibina pāris un jāiegūst teritorija, kurā rezidēt.
Mani astoņdesmito gadu sākumā veiktie pētījumi parādīja vecāko īpatņu klātbūtni nomadu baros. Pieaugušo un pieredzējušo putnu uzturēšanās nomadu baros ir savdabīga «obligāta» skola jaunajiem īpatņiem. Pieredzes nodošana vismaz trīs četru gadu garumā būtiski paaugstina jauno putnu izdzīvošanas spējas un ir mehānisms, ar kura palīdzību sugas aizņemtajā areālā notiek dažādu populāciju gēnu sajaukšanās, kas nodrošina sugas adaptācijas spēju palielināšanos mainīgā vidē. Jaunie putni no pieredzējušajiem īpatņiem saņem informāciju par barības avotiem, nakšņošanas vietām, pieļaujamo risku un tamlīdzīgi. Savukārt mobilitāte ir viena no nomadu baru raksturīgākajām kvalitātēm. Tā ļauj nomadu bariem plašās teritorijās izmantot neregulārus barības avotus. Kraukļa spārni ir piemēroti lielu attālumu pārvarēšanai, bet lielā ķermeņa masa ļauj vairākas dienas iztikt bez ēšanas, kas putnu vidū ir ļoti neparasti.
Ceru, ka vienas dienas fotoreportāža no Slīteres meža ļaus kaut nedaudz ielūkoties gudro, skaisto putnu skarbajā dzīvē un liks citām acīm paraudzīties uz paralēlo pasauli tepat līdzās.
/nginx/o/2018/07/13/8871533t1h6134.jpg)
Krauklis esot iemācījis cilvēkam ne tikai runāt un iegūt uguni, bet arī nokārtoties. Lielākais kraukļa nopelns – gaismas iegūšana, pārknābjot cieto debess jumu vai nozogot Sauli, Mēnesi un zvaigznes.
Nāves eņģeļi. Īpašas ir kraukļa attiecības ar mirušo pasauli. Krauklis ir maitēdājs. Taču maita, kas vēl nesen bija dzīva, nepieder dzīvajai pasaulei, tāpēc senie cilvēki kraukli uzskatīja par starpnieku starp nāvi un dzīvību. Trīs lietas – Zeme, Debesis un Mirušo valstība – ir tās, kas kraukli cilvēku acīs padarīja par pārdabisku, burvju spējām apveltītu radījumu.
Es biju pirmais, kas aizdomājās, kāpēc dažādu vecumu kraukļiem ir atšķirīgs knābja iekšpuses krāsojums. Jaunajiem kraukļiem knābja iekšpuse ir sārti rozā, pieaugušajiem tā ir zilgani melna. Nomelnēšana notiek pakāpeniski 3-4 gadu laikā un beidzas reizē ar dzimumgatavības iestāšanos. Sārti rozā krāsojums kalpo par savdabīgu «caurlaidi». Tās uzrādītājs apliecina, ka ir pusaudzis, kuram pēc nerakstītiem liku-miem ir tiesības ielidot un paēst jebkurā kraukļu īpašumā. Uzrādot to «atvērtā veidā», tā dzēš teritorijas saimnieku agresivitāti un ļauj paēst pie sveša galda gan Zviedrijā, Somijā, Latvijā un Krievijā, gan Dievs vien zina, kur vēl.
Divi vienā. Daba kraukli apveltījusi ar varenu knābi. Tas kalpo par lauzni un manikīra pinceti vienlaikus.
Kraukļa knābis ir varens, tomēr meža cūkas vai aļņa ādu pārknābt nespēj. Šādās reizēs kraukļiem nepieciešami līķu uzšķērdēji, kuri spēj pārkost krituša dzīvnieka ādu. Labi noder vilki, lapsas un jenotsuņi. Tāpēc, atrodot kritušu dzīvnieku, kraukļi sataisa pamatīgu jezgu, lai piesaistītu kādu «uzšķērdēju». Diemžēl uzšķērdējs nekad nestrādā par baltu velti.
Pēc vairākām dienām, kad lielums ir notiesāts un kraukļu saradies vairāk, konkurences likumi liek saspringt un rīkoties sparīgāk. Spars, ar kādu attēlā redzamie kraukļi «sēžas pie galda», apliecina, ka šie nav nekādi vārguļi, kaut arī saboztais spalvu tērps ziņo, ka paši par to nebūt nav tik pārliecināti.
«Te nu tu guli, matiņi gaisā...» Lūk, kas notiek, ja kļūst pārāk pašpārliecināts. Melnā knābja iekšpuse liecina, ka noplēstais krauklis bijis pilnīgi pieaudzis. Mūžu dzīvo, mūžam esi uzmanīgs! Šis vecais putns atļāvās būt neuzmanīgs vistu vanaga klātbūtnē.
Barojoties kraukļa viena acs skatās uz ēdamo, kamēr otra ne mirkli nenovēršas no jaunā jūras ērgļa. Tajā pašā laikā kraukļa ķermenis sasvērts uz sāniem virzienā prom no ērgļa, lai izplestais spārns būtu pēc iespējas tālāk no ērgļa nagiem. Tie, kam nervi netur, skatās pa gabalu... un neēd.
Kraukļu tēviņi mēdz pasniegt nelielas dāvaniņas savai mīļotajai. Reizēm tas ir gards kumosiņš, reizēm kāda neēdama, bet smuka lietiņa, šoreiz – apaļš kaula gabaliņš. Tīri simboliski. Tas stiprina savstarpējās saites un sapratni, kura tik ļoti noderēs, rūpējoties par jauno paaudzi.
