Slīteres vasara (7)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Šo vasaru pavadīju Slīteres nacionālajā parkā – šai savdabīgajā Noasa šķirstā, kur patvērušās daudzas retas sugas, kur Kolkasragā rudeņos pulcējas gājputni, kur Bažu purvā trompetē dzērves, īd riestojoši aļņi un sagaudojas vilku saimes. Kā cilvēki sadzīvo ar dabu, vai daba spēj vēl panest cilvēku mīlestību – uz šiem jautājumiem meklēju atbildes šovasar.

Slīteres NP darbinieki parka teritorijā izveidojuši vairākas dabas takas. Ja dodies Kolkas virzienā gar līci, noteikti piestāj Ēvažos. Dabas taka nav gara, bet redzēsi ļoti savdabīgu stāvkrastu – otro augstāko pēc Jūrkalnes stāvkrasta...

Foto: Vides Vēstis

...un lielu retumu – melnalkšņiem apaugušu mitro pludmali. Te no Bažu purva sūcas saldūdens avoti, radot tīri labus apstākļus smilšu krupju nārstam. Tomēr smilšu krupju jaunajai paaudzei ne vienmēr paveicas – kurkulīšus bieži apēd zivju gārņi, turklāt šo Eiropas nozīmes aizsargājamo dzīvnieku iemīļotās lāmas izbradā ekskursanti vai izbraukā bezkaunīgie kvadraciklisti.

Agrāk domāju, ka rasene ir dižens augs, nu, apmēram tāds, lai jebkuru dunduru ievilinātu savās lipīgajās skavās. Bet, izrādās, nē, – rasenes lapiņa ir pavisam maziņa, un, ja Pēterezera dabas takas malā man to īpaši neparādītu, paietu garām.

Liels emocionāls piedzīvojums bija Bažu purva apciemojums. Te nu jānorāda, ka purva teritorija ir rezervāta zona, tāpēc bez Slīteres NP darbinieka klātbūtnes «parastam» cilvēkam te nav ko meklēt. Tagad es saprotu, kāpēc šajā teritorijā cilvēki dzīvo tikai pie jūras, – citur jau nav kur, pārējo Kolkas raga platību aizņēmis aptuveni 2000 ha plašais augstais sūnu purvs.

Ejot uz purvu, ceļa dubļos pamanu varenas pēdas. Teriologs Vilnis Skuja priecājas par tik skaisti izteiktām vilka pēdām: re, zvērs raksturīgi ieminis pakaļkāju priekškājas nospiedumā! Blakus vilka pēdām arī skaisti āpša pēdu nospiedumi. Tagad saprotu, kāpēc vienai uz purvu labāk neiet... Turklāt aveņu laikā ogotāji Zilo kalnu pakājē manījuši zvēru, kas bijis aizdomīgi līdzīgs lācim.

Civilizētam un tramīgam ceļotājam daudz pieņemamāka būs ciemošanās Vaides ragu muzejā. Visi te redzamie ragi atrasti Bažu purvā un tā apkārtnē. Muzeja saimnieki – sirmais mežsargs Edgars Hausmanis un viņa dēls Ivars (attēlā) – tev piestāstīs pilnu galvu ar dažādiem jautriem, pamācošiem un baisiem stāstiem par dzīvi tuvējos mežos.

Netālu no ragu muzeja mājo ietekmīgi vīri – Ojārs Kalniņš un Ivars Godmanis. Mēļo, ka tieši tāpēc šovasar noasfaltēts ceļš no Mazirbes līdz Vaides ceļa galam un ne metru tālāk. Ja gribēsi nokļūt Kolkā, nāksies kilometrus septiņus rīt putekļus un lādēt dīvainos ceļu projektētājus. Šajā bildē iemūžināts dižžogs, ko ap savu māju ceļ Ojārs Kalniņš, – te pirmo reizi apjaušu, ka tie, kuri dzīvo piejūrā, aplam negrib satikt nevienu dzimtenes apceļotāju.

Līdzīga aina paveras Sīkragā. Lai ceļotāji lieki netraucētu, tuvējās mājas saimniece ceļa galā uzlikusi zīmi «Jūra», lai tie, kuri nezina, ka pa to, otro, ceļu arī var aizkļūt līdz jūrai, nebraukā...

Ceļa malā ierakti arī pamatīgi stabi un salikti akmeņi, sak, nav ko te likt savu auto! Ja nevari nopirkt mājiņu pie jūras, nav ko te slamstīties! Jā, piejūrā visa zeme pieder privātīpašniekiem, tādēļ vietas, kur ierīkot publiskus stāvlaukumus, nemaz nav. Ja negribi ķīvēties ar vides inspektoriem un māju saimniekiem, Slīteres nacionālā parka teritorijā mašīnu jūras tuvumā vari likumīgi nolikt tikai trīs stāvlaukumos: Ēvažos, Mazirbē (šeit gan nav nevienas norādes, kā tikt līdz stāvlaukumam, – aiz Tautas nama jābrauc pa labi) un Kolkā (liels, ideāli piemērots un ērti piebraucams arī vēja grābšļiem kaitbordistiem).

Pirmo mēnesi Slīterē es, protams, tikai priecājos par dabu un baudīju jūru, sauli un vēju. Pēcāk nolēmu uzzināt, kāda ir vietējo vides inspektoru ikdiena.

Rīta agrumā kopā ar Slīteres NP direktora vietnieku Raitu Čakstiņu, vides inspektoru Helmutu Hofmani un diviem vācu ģeoloģijas studentiem Terēzi un Lenardu dodos uz Užavas dabas liegumu. Kopš 1. jūnija Slīteres NP vides inspektoru pārraudzībā ir ne tikai ierastā ĪADT, bet arī tik tālas vietas kā Užavas dabas liegums un Abavas senleja (skat. karti 11. lpp.). Užavas piekrastes apmeklētāji ir sevišķi labi piešāvušies aizlieguma zīmju noraušanā. Tad, aizbildinoties ar to, ka zīmju nebija, viņi iebrauc kāpu aizsargjoslā un jautri uzdzīvo, par ko liecina atkritumu dažādība. Todien Užavas mežos uzlikām desmit aizlieguma zīmes – katru 50 latu vērtu – bez lielām cerībām, ka nākamreiz tās atradīsim turpat.

Attēlā: Helmuts stutē stabu, Terēze steidz apstrādāt to ar antiseptiķi, bet Raits, kā jau priekšnieks, visus pieskata.

Pirms pāris gadiem piekrastē izvietoja simtiem šādu zīmju. Ceļš blakus ir pamatīgi izbraukāts, bet lielākā daļa zīmju salauztas mētājas tuvējos mellenājos. Slīteres NP teritorijā cilvēki jau pieraduši pie regulāriem vides inspektoru reidiem, tādēļ kāpu izbraukātāji sastopami daudz retāk nekā citās ĪADT, kur dabas aizsardzība līdz šim bija formāla.

Tā kā reidā devāmies darbdienā, Užavas pludmales bija patukšas, kāpās gozējās vien pavecs auto...

Raits Čakstiņš informē veco kungu, kurš atvedis pasauļoties mazbērnus, ka auto novietots pārāk tuvu jūrai. Vīrs taisnojas, ka aizlieguma zīmju neesot bijis, ceļš – svaigi izbraukāts, dabai pāri darīt neesot vēlējies. Informēts par vides likumdošanu, viņš pabrauc auto nostāk...

Mājupceļā iegriežamies dabas liegumā «Ances purvi un meži», kur pirms dažām dienām iztramdīts čigānu tabors. Pēc ogošanas un sēņošanas viņiem patīkot mežā atstāt varenus atkritumu kalnus, kur atrodams ne tikai izlietots pārtikas iepakojums, bet arī zābaki, lupatas un citi krāmi.

Vides inspektors Valērijs Vasiļjevs pārbauda, vai kārtībā zvejas dokumenti, – vienīgie, kas drīkst pārvietoties ar automašīnu pa pludmali, ir zvejnieki, kam pašvaldība izsniegusi atļauju. Pārējie, ja vien patrāpās vides inspektoram vai policijas darbiniekam ceļā, tiek sodīti. Inspektori par pārkāpēju aizturēšanu stāsta krāšņus stāstus, turklāt raksturīgi, ka visiem aizturētajiem ir ietekmīgi radi un paziņas, tāpēc atpūtnieku draudos izskan apgalvojumi, ka jau nākamnedēļ dabas sargs savā amatā vairs nestrādās, turklāt reti kurš savu vainu atzīst.

Kaut arī šajā reidā vides inspektori nevienu nesodīja, tikai izskaidroja atpūtniekiem dabas aizsardzības ierobežojumus, mēs izbraukājāmies pamatīgi, turklāt salasījām lērumu atkritumu.

Atbildība par Aizsargjoslu likuma pārkāpumiem pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 81. panta: mehāniskie transporta līdzekļi dabas parkā, suņi bez pavadas un uzpurņa, ugunskuri ārpus norādītām vietām – sods Ls 20-700; pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 57. panta: mehāniskie transporta līdzekļi aizsargjoslā vai pludmalē, ugunskuri, teltis ārpus norādītām vietām – sods Ls 20-1000. Sods par ceļa zīmju bojāšanu dažādās pašvaldībās atšķiras.

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu