Pirmais medus jau pirms Jāņiem

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Līdz bitenieka Jāņa Strakšas mājai Annas pagastā Alūksnes rajonā jābrauc cauri mežam pa nesen uzbūvētu zemes ceļu. Labākais orientieris, kā to atrast, – tuvējā Papardes stacija, kurai garām kursē bānītis. Jānis pa tālruni jau iepriekš izstāstīja, ka māja esot pašā ceļa malā un zaļajam šķūnim garām nepabraukšot.

Jānis Alūksnes pusē ir ienācējs, agrāk dzīvojis Preiļu rajonā. Viņa mammai bijusi kupla ģimene, un visiem vienā mājā kļuvis par šauru. Dzīvesbiedre Sanita sevi uzskata par pusvietējo, jo ir no Alsviķu pagasta, kur dzīvo viņas mamma. Īsta malēniete. Jānim varbūt grūtāk bijis iedzīvoties pirmos divus trīs gadus. Patiesībā viņi te nebijuši vieni paši: vecākajam Jāņa brālim sieva ir alūksniete, un šo mājvietu atraduši ar brāļa sievasmātes palīdzību. Viņa zinājusi teikt, ka esot tukša vieta, lai atbraucot apskatīties. Nu labi, ja tā uzstāj, atbrauks apskatīties – tā nolēmis Jānis un braucis šurp. Vieta uzreiz iepatikusies: "Te tāda laba aura," saka Jānis. "Ir kluss, nav tālu no pilsētām: līdz Gulbenei – 25 kilometri, Alūksnei – 18 kilometri, Annas pagasta centrs – 6 kilometri. Viens no trūkumiem – nav upes, arī ezera, nedaudz attālāk ir Papardes ezers. Pērn paši dīķi izrakām."

Tikai vecā klēts

Jaunā dzīvojamā māja vēl top, nav īsti gatava. Vienīgi pagājušajā ziemā izdevies uzcelt šķūni, sākuši augustā un līdz salam zem jumta jau novietojuši visu tehniku. Stāstot par izmaksām, Jānis teic, ka viņi paspējuši veiksmīgi ielēkt zemajās cenās. No iepriekšējiem iemītniekiem šajā lauku sētā palikusi vecā klēts, pārējās būves un ēkas uzceltas no jauna. Daudz darāmā apkārtnes labiekārtošanā, bet jau tagad skatu saista ugunskura vieta, Jāņa mammas ierīkotās puķu dobes, jo tās ir viņas stihija. Dēls labvēlīgi piebilst, ka ļaujot mammai šādi izpausties.

"Patiesībā sākumā meklējām, kur palikt ar bitēm. Te ir tāds mežains apvidus, bites var labi salasīt nektāru, arī uz ganībām reizēm aizvedam saimes. Tagad nedaudz vairāk sākuši apstrādāt zemi, agrāk bijis mežonīgs apvidus. Iepriekšējos kopsaimniecības gados kolhozam tieši te arī bijusi bišu drava, gan salīdzinoši maza. Te dzīvojis arī biškopis. Man pašlaik ir tikai 14 saimes, bet biju pat palielinājis līdz 48. Nedaudz laika pietrūka: sākām celt jaunu māju, uz visu neaizsniedzās rokas. Pagājušajā ziemā dažas saimes nepārziemoja. Šajā pusē gan ir bargākas ziemas, taču tas nav ietekmējis dzīvotspēju. Pagājušajā gadā saimēm pakojums bija izplēsts, laikam caunas to papostīja. Tepat mežniecības teritorijā esot divi lāči, taču līdz mūsu mājām nav atnākuši."

Viņš pats saka, ka šogad laikam esot slikti uzvedies, jo neviena bite vēl viņam nav iekodusi. Bites mēdzot iedzelt pašu cilvēku neuzmanības dēļ – kaut kur krustojušies ceļi, ejot no pagalma uz dravu vai māju. Raksturīgi, ka šovasar šajā apkārtnē stipri spietojušas saimes. Jānis stāsta, ka bites skrien ārā tad, kad iekšā vairs nav ko darīt. Stropā kļuvis par šauru un no bezdarbības gribot doties prom. Ietekmē arī laika apstākļi, sevišķi, kad stipri karsts un tāds sutīgs, tad atliek vērīgi ieklausīties, vai tuvējā ābelē vai kur citur tā aizdomīgi nedūc.

Līdz 40 saimēm

"Noteikti gribu paplašināt dravu, vēlētos dabūt atpakaļ iepriekšējo saimju skaitu, apmēram 40. Sāku pievērsties atpakaļ tam, ko esmu palaidis garām. Šī būs dravas māja, kur notiks īstā darbošanās, visam te jābūt saliktam kārtīgi – jāizlasa laukā brāķējamās šūnas," izrādot jauno namiņu, stāsta bitenieks Jānis. "Stropus pats negatavoju. Tuvākais zināmais meistars dzīvo Smiltenē, neaprīkots maksā apmēram 50 latu, vienīgi varētu vēlēties labāku kvalitāti. Uz katru saimi jārezervē divi stropi, bet pagaidām jaunus iegādāties nevajag, ir man neliela rezerve. Te zied vīgriezes, madaras, āboliņš, bitēm ir kur ganīties. Iesāku pļaut, bet roka īsti neceļas, lai nozied, tad atlikušo paņemšu. Pirmais medus jau ir ievākts, tas vairāk meža ziedu – tāds tumšs. Pēc tam nāca pļavu ziedi, tad bija tukšāks periods, nedaudz tālāk aug arī liepas. Te dravai laba vieta – piekalnīte, nav putekļu, lielie koki, atstāju bērzus, pa kādam ozolam iesējies, lai veidojas tāda ēna. Šopavasar bites sāka strādāt ļoti agri – maija viducī jau ienāca pirmais medus. Parasti līdz septembrim vācu, tad ieziemoju," stāsta Jānis.

Vairāk viņš mācoties no informācijas žurnālos, semināros, aizbrauc uz Medus dienām, aprunājās ar kolēģiem. "Divus gadus tādos pasākumos piedalījos – Jaunpilī trešās pakāpes diplomu ieguvu. Ar bitēm varētu izdzīvot, ja būtu vairāk par 100 saimēm. Mēs audzējam lopbarības graudus, ir papildus mežizstrāde no sava meža. Sniedzu arī tehnikas pakalpojumus vietējā pagasta iedzīvotājiem un vēl citiem klientiem apmēram triju pagastu robežās, sākot no zemes darbiem, pļaušanas, graudu kulšanas un apstrādes," saka Jānis.

Savulaik ar bitēm ņēmies mammas draugs Preiļu pusē. Jānis bijis vairāk tāds vērotājs. Kad beidzis skolu, klasesbiedrs ieteicies, ka ies uz Vecbebriem mācīties, vai arī viņš nevēlētos piebiedroties. Tādu lielu, konkrētu nodomu Jānis nav bijis, tāpēc arī aizgājis līdzi. Tehnikumu pabeidzis 1990. gadā, izgājis labu praksi Talsos pie Auzukaula. Bargs bijis skolotājs, toties prakse bijusi ļoti laba. Saņēmis piedāvājumu palikt Talsu pusē, bet drusku vilcis uz mājām. Līdz 1995. gadam vēl padzīvojis Preiļos, tad pārnācis uz šejieni. Meklējot šo vietu, izbraukāta gandrīz vai visa Latvija, līdz izvēlējušies šo Annas pagastā.

Ar bērniem svētīti

Kur dzīvo stārķi, tur mājas saimnieki svētīti ar bērniem. Tā arī te – zemnieku saimniecībā Lejas. "Mums ir liela ģimene – kopā četri bērni, abiem otrās laulības: vecākajam dēlam Andim ir 16 gadu, sieva Sanita strādā bērnudārzā, bet pašlaik mēnesi Andis ir saimnieka labā roka. Otrs dēls, viņam 14 gadu, palīdz Alsviķos pļaut zālienu vecmammai – tur šovasar pulcējas 3x3 nometnes dalībnieki. Nākamā ir meitene – viņai 10 gadu, bet pašai jaunākajai Ancei, kas ir mūsu kopējs bērns, četri gadi. Vai kāds iznāks bitenieks, grūti pateikt. Lielāko dēlu interesē zinātne – aizrāvies ar fiziku. Bērni mācās Alūksnes ģimnāzijā, uz skolu brauc reizē ar mammu," lakoniski par savējiem pastāsta Jānis.

Parasti šajās mājās Jāņu vainagus glabājot vienu gadu – līdz nākamajiem vasaras saulgriežiem, kad ugunskurā sadedzina iepriekšējo. Viens gan aizķēries mazliet ilgāk.

Biteniekiem tradicionāli, lai vai kā, bet uz Jāņiem jābūt jaunajam medum, vairāk vai mazāk – kā kuru reizi, bet iznāk. Gods godam katru gadu arī Jānis iekļāvies šajos termiņos. Šajās mājās ziemai parasti atstāj vienu 20 litru kannu ar medu un pat nepamanot, kurā brīdī tā tukša. "Kad ir pirmais medus, pieleju puslitra māla bļodiņu un ar baltmaizi visu izēdu uzreiz tukšu. Tā visai sezonai gana. Katram cilvēkam vajadzētu ik dienu vienu ēdamkaroti apēst – no rīta tukšā dūšā," iesaka gados jaunais bitenieks. Mamma cep medus kūkas, bet galvenokārt viņa to lieto, kad apslimusi – puslitra burciņa pie gultas, un pa 3–4 naktīm tā tukša.

Atļauties andeles prieku

Jānis stāsta, ka agrāk 40–50 kilogramu no saimes uzskatīja par ļoti labu rezultātu. Pašlaik šāds ienesums ir vidējs, bet Jānim no rekordsaimes izdevies iegūt 85–90 kilogramu. Intensīvajā biškopībā to uzskatot par labu rādītāju. Viņiem ir savi klienti, Sanitai Rīgā dzīvo krustmāte, kura palīdz bišu vākumu pārdot, pārsvarā savā darbavietā. Par trīs litru burku viņi prasot stagnātisku ciparu – 12 latu. "Pacelt cenu?" pārjautā Jānis. "Te ir divi momenti: tā kā šobrīd mums nav nekādu papildizdevumu dravā, varam šajā cenā iekļauties; otrs – cieņa pret klientu, jo mums viņi ir pastāvīgie. Daļu pārdodam Alūksnē arī pastāvīgajiem klientiem, uz gadatirgiem tradicionāli aizbraucam tikai uz Alsviķiem Miķeļdienā, bet tā īpaši vairs ne. Lielākoties uz Alsviķiem braucam gadatirgus pēc, nevis tirgošanās dēļ, tas zināmā mērā ir pakārtots. Reizi gadā jau gribas sev izkārtot andeles prieku. Mums ir viens lielāks noņēmējs – Ates muzejs, kas katru gadu pērk no mums medu, visu laiku piegādājam, tas mums ir izdevīgi. Pērn piedalījāmies arī Pļaujas dienā muzejā demonstrējumos."

Jānis stāsta, ka produkciju realizē plastmasas spainīšos, no stikla burkām taisoties vaļā. Katram fasējumam pievienota informācija: kur medus iegūts, adrese, tālrunis, citi biškopības pakalpojumi un produkti. Viņš ir Latvijas biškopības biedrības Alūksnes nodaļas biedrs. Šajā pusē neesot pārāk daudz dravu, te vairāk tendēti uz mežizstrādi. Jānim kopā ar nomātajām zemēm sējumu platības vien ir 74 hektāri, 20 hektāri palikuši uz izpirkšanu.

Būs dabas taka

Jānis ar sievu Sanitu, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē Alūksnē, izlēmuši iekārtot dabas taku. Pirms pāris gadiem rakstījuši un iesnieguši projektu. Viņi vēlas interesentus tuvāk iepazīstināt, kā tad dzīvo bites, pastāstīt par medus sviešanu. Turpat attālāk no mājām ir bebru dīķi, katrā ziņā interesants apskates objekts, vēl jāiztīra avots, bet vispār tuvākajā apkārtnē diezgan bagātīga meža fauna – ganās stirnas, staigā dzērves. Otrpus ceļam iepretim mājām nolemts ierīkot atpūtas laukumu ar telšu vietām.

Tāds nodoms radās, jo uz šo zemnieku saimniecību sākuši braukt bērni no Rīgas, Siguldas, Ķekavas. Pirmoreiz, kad atbrauca grupiņa, gide bija nedaudz uztraukusies – 5. klases bērni, draiskulīgi, kā viņus pie kārtības dabūt. Taču bērnus šeit viss tik ļoti ieinteresēja, ka viņi autobusā nekāpa. Daži pat līdz asarām, ka nepaspējuši atbildēt uz Jāņa un Sanitas asprātīgā konkursa jautājumiem, jo citi pasteigušies priekšā. Piemēram, cik vienā saimē bišu; kāpēc viņas spieto; kas paliek stropā, kad aizlido bišu mamma? Ar lauku bērniem, kuriem vecvecāki vai vecāki saistīti ar bitēm, varot aprunāties kā profesionāļi, kā viņi dara vienu vai otru lietu. Vasarā Sanita ir brīvāka, viņai tad arī būs gods izvadāt ekskursantus.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu