Tuberkuloze: saslimt nav kauns, bet neārstēties ir noziegums (1)

Nenovēlot ārstēšanu

Stāsta TPSVA direktors Jānis Leimans: "Lūk, divi piemēri no dzīves. Viena paciente, kad jautāju, kā viņai atklāta tuberkuloze, sacīja: "Es aizgāju pie ģimenes ārsta, viņš man iedeva antibiotikas, es tās dzēru desmit dienu, bet labāk nekļuva. Esmu neatlaidīga, eju vēlreiz un saku: sūtiet mani pie tiem plaušu dakteriem!" Atsūtīja – un viņai ātri varējām sākt ārstēšanu. Otrs gadījums: no kādas rajona slimnīcas lūdza uzņemt reanimācijas nodaļā 21 gadu vecu pacienti, cukura diabēta slimnieci, it kā ar smagu pneimoniju. Mēs šo meiteni knapi izvilkām, gandrīz mēnesi viņa nogulēja reanimācijā. Tā bija smaga tuberkuloze, bet rajonā to uzreiz neatklāja. Viņa strādāja par krupjē un, kas zina, cik cilvēku aplipināja ar tuberkulozi..." TPSVA speciālisti gan atzīst, ka kopumā Latvijas ģimenes ārsti ir zinoši un, nosakot pacientiem diagnozes, patur prātā arī tuberkulozes iespējamību. Lielākā problēma ir tā, ka ne visi reģistrētie pacienti ir ģimenes ārsta redzeslokā, bet cilvēki no sociāli nelabvēlīgā kontingenta parasti vispār nav reģistrējušies pie ģimenes ārsta.

Ārstēšanos nedrīkst pārtraukt

Izārstējot tuberkulozes slimnieku, reizē tiek ierobežota slimības izplatīšanās, un tas arī pasargā pacientu no multirezistentās tuberkulozes attīstības. Multirezistentā tuberkuloze nepadodas ārstēšanai ar pamatmedikamentiem – izoniazīdam un rifampicīnam, tādēļ jālieto rezerves jeb otrās rindas medikamenti, kas ir nesalīdzināmi dārgāki, mazāk efektīvi un izraisa vairāk blakusparādību, turklāt ārstēšana ir krietni ilgāka. Multirezistentā tuberkuloze vairākumā gadījumu attīstās tad, ja cilvēks sāk lietot noteiktās zāles, bet pamet ārstēšanos pusceļā, tad atsāk atkal, bet medikamenti vairs neiedarbojas uz tuberkulozes izraisītāju – tas ir kļuvis rezistents. Visbiedējošākā problēma ir plaša zāļu rezistence, kad neefektīvi izrādās arī otrās rindas medikamenti. Šo formu mediķi atzīst par ārkārtīgi grūti ārstējamu un pat neārstējamu, slimniekam nepieciešama ļoti specifiska aprūpe un būtu vajadzīgi jauni medikamenti, kādu pašlaik vēl nav.

Lai visi pacienti pabeigtu ārstēšanos līdz galam un nevarētu sajaukt vai patvaļīgi mainīt zāļu devas un lietošanas kārtību, zāles jālieto stingrā mediķu uzraudzībā. Ambulatorajiem pacientiem ik dienu jāierodas speciālā kabinetā un jānorij visas izsniegtās tabletes māsiņas klātbūtnē. Tos, kuri izvairās no ārstēšanās, Epidemioloģiskās drošības likums ļauj ārstēt piespiedu kārtā. "Taču piespiedu ārstēšana ir pats pēdējais, pie kā mēs ķeramies," saka G. Kirvelaite, "svarīgākais ir runāt ar pacientu, izglītot. Ja to nevar viens dakteris, varbūt var otrs vai trešais, varbūt kāda no māsiņām vai sociālais darbinieks spēj atrast tos īstos vārdus. Ļoti labi palīgi varētu būt bijušie tuberkulozes slimnieki, kuri izgājuši cauri visiem tiem pašiem slimības posmiem ar šoku, ar šaubām, ar naidu pret dakteriem, noliegumu, sevis un citu vainošanu par to, ka tas ir noticis ar viņiem."

***

DER ZINĀT

• Tuberkuloze – infekcijas slimība, ko izraisa Mycobacterium tuberculosis, izplatās pa gaisu ar sīkiem infekcioziem pilieniņiem, ko slimnieks izdala apkārtējā vidē klepojot, šķaudot, runājot u. c. Inficēšanās notiek, šos pilieniņus ieelpojot. Viens bacilārs slimnieks gadā var aplipināt 10–15 veselos.

• Cilvēks, kurš inficējies ar tuberkulozes baktēriju, ne vienmēr saslimst. Ja imūnsistēma kontrolē šīs baktērijas, cilvēks nesaslimst.

• Ja imūnsistēma nespēj kontrolēt organismā nonākušās tuberkulozes baktērijas, tās ātri vairojas un izraisa slimību.

• Raksturīgākie tuberkulozes simptomi ir ieildzis klepus ar krēpu izdalīšanos, svīšana naktī, svara zudums, ilgstoši paaugstināta temperatūra, smagākos gadījumos – asins spļaušana.

• Tuberkuloze vispirms skar plaušas, bet no tās var ciest arī citi orgāni.

• Ar tuberkulozi visvairāk riskē inficēties cilvēki, kuri regulāri uzturas vienā telpā ar tuberkulozes slimnieku; veselības aprūpes darbinieki; ieslodzītie un ieslodzījuma vietu personāls; alkoholiķi un narkomāni; bezpajumtnieki u. c. sociāli mazaizsargātie; arī tie, kuri ceļo uz reģioniem ar augstu tuberkulozes izplatību.

• Vislielākā saslimšanas iespēja ir pirmajos divos gados pēc baktēriju nonākšanas organismā. Lielāks saslimšanas risks ir tiem, kam izmaiņas plaušu rentgenogrammā liecina par tuberkulozi pagātnē; HIV/AIDS pacientiem; cilvēkiem, kuru imunitāti novājinājusi cita slimība (vēzis ar tam sekojošo terapiju, cukura diabēts, peptiska kuņģa čūla, divpadsmitpirkstu zarnas čūla); aktīviem smēķētājiem; cilvēkiem, kuru ķermeņa masa ir samazināta par 10% un vairāk salīdzinājumā ar normu; alkoholiķiem un narkomāniem; sociāli mazaizsargātajiem.

• Pamanot simptomus, kas liecina par iespējamu tuberkulozi, jādodas pie ģimenes ārsta, kurš izmeklēs un vajadzības gadījumā nosūtīs pacientu pie ftiziopneimologa.

• Tuberkulozes diagnostika un ārstēšana mūsu valstī ir bez maksas.

• Mediķi uzsver, ka tuberkuloze ir izārstējama. Jārēķinās ar to, ka ārstēšanās prasa ilgu laiku un vairāku (vai daudzu) medikamentu lietošanu.

***

Pacientu pieredze

Es ar tuberkulozi saslimu 2006. gadā, tieši kad, nezinu. Sāku just elpas trūkumu, pēc kāda laika nejauši nosvēros un biju zaudējis 8 kg no sava svara. Te man parādījās aizdomas par tuberkulozi, bet vēl nebiju pārliecināts. Gāja laiks, un kādā jaukā dienā man parādījās temperatūra, vājums, elpas trūkums, spēcīgs klepus, un, kad atklepojos, jutu savādu garšu... Tajā brīdī sapratu, ka esmu saslimis ar tuberkulozi, bet vienalga pie ārsta negriezos, jo domāju, ka tikšu galā pats saviem spēkiem. Tagad redzu, kur tas noved. Ja būtu uzreiz gājis pie ārsta, tad tik smagi nebūtu saslimis.

(No anonīma pacienta rakstītā)

***

Man bija ilgstošs klepus. Sākumā ārstēja bronhītu. Jutu, jau vēlāk, arī nespēku, novājēju. Jelgavā man noteica diagnozi. Par to nekādu īpašu satraukumu nejutu. Zināju, ka tā ir ārstējama slimība. Šoks bija un izmisums, kad man pateica, ka jābrauc un jāārstējas divus gadus. Ievietošana izolatorā aiz atslēgas atkal bija šausmīgs stress. Bet tad atnāca mīļa un sirsnīga daktere, kas mani nomierināja un iedrošināja tik ļoti neuztraukties. Slimniekiem novēlu lielu, lielu pacietību. Tad visu var izturēt.

(No anonīma pacienta rakstītā)

***

Kad sākās veselības problēmas, es to norakstīju uz stresu, uz sesiju. Mamma mani aiz rokas aizveda pie poliklīnikas ārsta, veica attiecīgas pārbaudes, un mani nosūtīja uz tuberkulozes dispanseru. Tas bija 1993. gads. Nokļuvu slimnīcā, ārsti sāka darīt savu darbu. Ar viņiem kontaktējās mamma. Man, protams, teica, ka tagad būs dažus mēnešus jāpaguļ slimnīcā, jāpadzer zāles. Es loloju cerības turpināt mācības universitātē, un ārstēšana, manuprāt, nedaudz ieilga, bet desmit mēnešu laikā tuberkulozi izārstēja, un tad vēl pa ceļam uz ārstēšanas fona turpat slimnīcā es iepazinos ar puisi, pēc tam apprecējāmies, turpināju laimīgu ģimenes dzīvi, pabeidzu augstskolu un domāju, ka viss cauri. Pēc iznākšanas no slimnīcas bija jāapmeklē dispansers, regulāri jāpārbaudās, kā es to saucu – tehniskā apskate. Tieši pateicoties tam, laikus tika atklāta atkārtotā saslimšana. Nelaime tā, ka otrajā reizē man bija multirezistentā tuberkuloze. Pagāja apmēram gads, līdz precīzi noteica, kādas zāles man nespēj palīdzēt un kuras der, nokļuvu specializētā nodaļā, ārstēšana bija nedaudz grūtāka, jo zāles ir toksiskas. Man veicās, ka biju jauna, organisms nebija samaitāts ne ar alkoholu, ne ar smēķēšanu vai citām lietām, līdz ar to ārstēšana bija veiksmīga un man arī Dievs palīdzēja. Vienu gadu nogulēju slimnīcā, un tajā laikā Latvijā ieviesa DOTS programmu, kas ļauj pacientam pēc tam, kad stacionārā pavadīts laiks un viņš nav vairs bīstams sabiedrībai, dzīvot mājās, bet katru dienu iet medicīnas personāla uzraudzībā dzert zāles. 2000. gadā es šo garo ārstēšanās kursu pabeidzu, un pēc tam, paldies Dievam, ar slimību man saskarsmes nav bijis; varēju kļūt pat par divu bērnu mammu. Protams, visu laiku jāatceras, ka man šī slimība bija un ka man jāieklausās sevī.

(No Tatjanas Tomsones stāstījuma)