Par rotveileriem teikts, ka tie ir mierīgi, līdzsvaroti, pašpārliecināti un gudri, taču visnotaļ skarbi suņi, kuri ir uzticami sargi un draugi saviem saimniekiem, bet neuzticīgi pret svešiniekiem. Tādiem viņiem arī jābūt, lai varētu pildīt savas šķirnes uzdevumus.
Rotveilas skarbais mīlulis (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Līdzīgi daudzu lielsuņu šķirnēm, arī rotveileru senči esot nākuši no Senās Romas (bet senču senči tātad arī esot rados ar leģendārajiem Tibetas mastifiem). Rotveileru senči esot kopā ar romiešu leģionāriem devušies pāri Alpiem un sargājuši armijas dzīvo proviantu – lopus.
Vai romieši?
Daļa četrkājaino leģionāru palikuši Rotveilas apkaimē tagadējā Vācijas teritorijā, kur piekopuši brīvo mīlu ar vietējām kucītēm, un šo sakaru rezultātā radušies spēcīgi suņi, kas bijuši ļoti noderīgi lopkopjiem. Skarbā izskata rējēji palīdzējuši arī, piemēram, meža cūku medībās.
Tomēr par īstiem šķirnes pirmsākumiem var runāt tikai, sākot ar 18. gadsimta beigām vai pat vēl vēlāku laiku, kad Rotveilas lopu tirgotāji un arī miesnieki atzinuši viņus par labu esam savām vajadzībām – lopu pārdzīšanai uz tirgu un sargāšanai. Vēlāk miesnieki iedomājās spēcīgos dzīvniekus pat iejūgt ratiņos un ar viņu palīdzību vizināt uz tirgu vai klientiem gaļu. Protams, svarīga bija arī suņu spēja aizsargāt sava saimnieka dzīvību un mantu no nelāgu nodomu pilniem ļautiņiem.
Ar laiku šādi suņi kļuva tik populāri Rotveilas brīvpilsētas miesnieku starpā, ka pirmais oficiāli reģistrētais šķirnes nosaukums tika saistīts ar šo arodu – 19. gadsimta 20. gados viņus nosauca par Rotveilas miesnieku suņiem (Rottweiler Metzgerhunde).
No policista par bandītu
Pagājušā gadsimta sākumā mainījās saimnieciskie apstākļi, parādījās auto, tāpēc reti kurš miesnieks vairs gaļas ratos jūdza suni. Iespējams, šķirne būtu panīkusi, taču rotveileru sargu īpašības un piemērotību dienestam pamanīja policisti. Un 1910. gadā Vācijā šīs šķirnes pārstāvji varēja lepoties ar oficiālu policijas suņu statusu. Un arī mūsdienās rotveileri strādā dažādos dienestos, kur nepieciešami suņi, kas apveltīti ar spēku, nosvērtu raksturu, paklausību un attapību, – gan policijā, gan muitā, gan robežsardzē.
Iespējams, Pirmā pasaules kara dēļ rotveileri gluži kā viss vāciskais neguva atzinību citur pasaulē. ASV šķirne atzīta 1935. gadā, bet angļi, pukodamies par vācu iekarošanas tieksmēm, rotveilerus atzina tikai 1936. gadā. Turpretī Latvijā baltvācieši miesnieksuņus gan ieveduši krietni agrāk.
Kārtējo triecienu šķirnei deva Otrais pasaules karš. Mūspusē rotveileri nebija īpaši populāri līdz pat perestroikas laikam, kad kooperatīvu un viendienīšu firmu šefi pamanīja rotveileru spēju ar savu draudīgo izskatu iedvest bailes jebkuram cilvēkam. Ja vēl šādu suni pareizi dresē, tad labāku miesassargu nevar vēlēties – jau gadsimtiem ilgi rotveileru gēnos mīt neuzticība pret svešiniekiem, bezbailība, aizstāvot saimnieku un viņa mantu, kā arī niķis likt lietā varenos zobus, kad vien tas šķiet nepieciešams. Īpaši populāri rotveileri kļuva laikā, kad izjuka PSRS un bandīti dalīja ietekmes sfēras. Protams, valdīja uzskats, ka labs rotveilers ir nikns rotveilers. Suņi tika dresēti, mudinot uz agresivitāti. Un ilgi nebija jāgaida, līdz vārds rotveilers nozīmēja suns, kurš ir bīstams un apdraud ne tikai svešinieku, bet pat savu saimnieku dzīvību. Šie suņi kļuva par īsteniem četrkājainiem bandītiem. Taču tā bija ne tikai bijušajā PSRS – visā pasaulē šīs šķirnes pārstāvji statistiski bija cilvēkus visbiežāk apdraudošie suņi.
Dzimis līderis
Mūsdienās, pateicoties rūpīgam ciltsdarbam, pārošanai izvēloties tikai neagresīvus, nosvērta rakstura īpatņus, rotveileru bandītiskā pagātne pamazām sāk aizmirsties. Taču ar viņu audzināšanu krietni jānoņemas vēl aizvien. Un tikai ar stingru audzināšanu panākams, ka viņi kļūst par īsteniem ģimenes draugiem un aizstāvjiem, kas tomēr neapdraud citus sabiedrības locekļus. Jāņem vērā, ka šīs šķirnes pārstāvji ir itin stūrgalvīgi – ja reiz ko ieņēmuši galvā, tad iecerēto mēģinās panākt jebkuriem līdzekļiem.
Pareizi audzināts rotveilers patiešām ir gudrs, viegli apmācāms, draudzīgs pret savējiem un neitrāli neuzticīgs pret svešiniekiem, apveltīts ar līdzsvarotu raksturu un labi saprotas gan ar pieaugušajiem, gan bērniem. Mazliet sarežģītāk ir ar saprašanos ar sugasbrāļiem, taču arī šajā ziņā var rast kompromisu – ja vien citi četrkājaiņi bez ierunām pakļaujas dzimušajam līderim no Rotveilas (tas jāņem vērā arī saimniekam un laikus jāierāda, ka starp cilvēkiem suns nav galvenais!).
Rotveileru audzinot, jāievēro daži svarīgi principi. Pirmkārt, nekādā gadījumā nedrīkst mācīt suni uzbrukt cilvēkam. Pat rotaļājoties kādu ķert – ne. Otrkārt, rotveileru nedrīkst turēt pie ķēdes un ilgstoši atstāt vienu – tas var graujoši iedarboties uz suņa psihi, bet šķirnei raksturīgi, ka uzbrukums iedomātajam pretiniekam notiek bez brīdinājuma...
Jāievēro arī tas, ka kā jau lielam sunim rotveileram nepieciešams ilgs nobriešanas laiks – pēc izskata jau kārtīgs un gana spēcīgs suņagabals vēl līdz pat astoņu mēnešu vecumam patiesībā ir trausls radījums, kura kauli pārslodzes gadījumā var deformēties vai pat salūzt, kā arī var piemesties dažādas kaites, tāpēc ar fizisko slodzi (kārtīgu un regulāru izskriešanos un, iespējams, pat iejūgšanu bērna vizināšanai domātos vāģīšos), kas tik lielam pieaugušam sunim pavisam noteikti nepieciešama, forsēt nedrīkst!
Barība jāizvēlas atkarībā no suņa dzīvesveida un iespējām piedāvāt viņam fiziskās nodarbes. Izvēloties pārāk spēcīgu barību, pastāv risks iegūt nevis muskuļotu spēkavīru, bet gan aptaukojušos sirdsslimnieku. Bet visādi citādi nekādu problēmu ar rotveileriem nav – viņi labāk jūtas āra voljērā, taču, ja vien regulāri tiek vesti pastaigās, tīri omulīgi jūtas arī dzīvoklī. Jā, vēl kas – katru dienu vajadzētu arī uz brīdi paņemt rokā suku un pasukāt suņa kažoku.
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Ronda azartiski iesaistās futbola spēlē
Ogrēniešu Vanagu ģimene rotveileru kucīti iegādājās no Līgas Bergmanes, melno suņu meiteni nosauca par Rondu, tobrīd viņa bija četrus mēnešus veca.
"Ronda ir ļoti draudzīga, taču vienmēr rej, kad kāds zvana vai atver pagalma vārtiņus. Īsts un uzticams sargs. Daži, kuri pirmoreiz ierauga suni, mazliet tā kā satrūkstas lielā auguma un skaņās balss iespaidā. Tā patiešām ir varena. Mēs viņu ārpus mājas un pagalma vienu nekur nelaižam, esam blakus arī tad, kad pagalmā ienāk citi cilvēki.
Ronda mūsu ģimenē ir kā trešais bērns, kas dara blēņas un uzjautrina. Viņai patīk mazi bērni, bet izrāda nepatiku, ja kāds neklausa. Dzirdot mūsu aizrādījumus kādam no resgaļiem, uzreiz nojauš, kurš ir vaininieks. Tāpat viņa izjūt mūsu balss intonācijas un zina, kad nolīst zem galda. Viņai ir savs mīļvārdiņš – Susenīte.
Kad bija kucēna vecumā, sagrauza čību un vienu kurpi, tās arī viņas lielākās palaidnības. Mūsu mīlule ir sabiedriska: kad atpūšamies dārzā vai svinam jubilejas, Ronda iekārtojas netālu. Vislabprātāk, protams, galda tuvumā, un, vērojot, kā mēs mielojamies, ik pa brīdim norij siekalas un aplaizās. Dabiski, tad pa kādam gardam kumosam tiek arī viņai. Ronda ļoti uzmanīgi paņem ēdienu no rokas. Barojam pārsvarā tikai ar sauso profesionālo barību, kaut viņa jebkurā izdevīgā brīdī gatava prasīt kādu kārumu. Viens no lielākajiem gardumiem – pankūkas, taču neatteiksies pamieloties ar jebkādu ēdienu.
Bez viņas klātbūtnes nekas mājās nenotiek, viņa ir rotaļīga un labestīga. Rondai ierīkota sava guļvieta priekšnamā, pa istabām neļaujam dzīvoties, pie ķēdes nekad nav turēta, ļaujam brīvi staigāt pa zālienu. Raksturīgi, ka nekāpj puķu dobēs vai akmeņdārzā un necenšas kašņāt ārā to, kas iestādīts. Ronda ir liela auguma, varētu pat šķist, ka diezgan lempīga, bet vajag pavērot, cik azartiski viņa dzenā bumbu pa zālienu. Kā īstens aizsargs pietur bumbu ar priekšējām ķepām un neļauj to sev atņemt. Vairs neatceros, cik daudz bumbu cietušas no Rondas asajiem un stiprajiem zobiem. Kamēr vēl viņa nav iedegusies, bumba būs vesela, bet pēc īsa brīža, kad mūsu abas meitas ar radu bērniem dedzīgi sākušas spēlēties, suns ir klāt un tā iekampjas ar zobiem, ka ir pušu un jāgādā jauna. Lai gan mūsu teritorija nav pārāk liela, vietas pietiek arī sunim, kur izskraidīties, īpaši, kad bērni spēlē bumbu. Pēc nepilna mēneša svinēsim Rondas sesto jubileju," stāsta Rondas saimniece Sandra.
***
Rotveilers (Rottweiler)
Izcelsmes valsts: Vācija
Augums skaustā: suņiem 61–68 cm; kucēm 56–63 cm
Svars: suņiem – ap 50 kg;
kucēm – ap 42 kg
Apmatojums: vidēji garš, rupjš, biezs, cieši piegulošs, ar pavilnu.
Krāsa: melna ar izteikti norobežotiem sarkanbrūniem lāsumiem uz vaigiem, purna, kakla apakšējās daļas, krūtīm un kājām, kā arī virs acīm un zem astes pamatnes
Kompanjons
Nepieciešama fiziskā slodze
Dienesta suns