Mežmalā vaid irsis (7)

Tagadējās Latvijas teritorijā staltbrieži ienāca sen – atkāpjoties ledājam. Pēc tam pāris gadu tūkstošus šie zvēri te dzīvoja kā dieva ausī, tostarp ļoti čakli un veiksmīgi vairojās, līdz pirms aptuveni 5000 gadu sasniedza maksimālo uzplaukuma periodu. Un tad... sākās sugas noriets. Tas turpinājās līdz mūsu ēras 9.-10. gadsimtam. Visam reiz pienāk beigas. Norieta beigas ir tukšums. Briežu vairs nebija. Un tagad tie atkal ir! Jā, ir, taču visi, pilnīgi visi mūsdienās Latvijā sastopamie staltbrieži ir še mākslīgi savairotu dzīvnieku pēcteči!

Baronu aploku iemītnieks

Pirms turpinu, manuprāt, īsti vietā ir pavēstīt, ka itin izplatīts staltbrieža segvārds tautā ir «irsis», kas cēlies no vācu Hirsch. Ļoti daudzās vietās Latvijā tieši šādi – vāciskoti – staltbriedi sauc, tā apliecinot, ka zvērs uz mūsu zemes atkal mitis jau vācu baronu valdīšanas laikos. Starp citu – toreiz tas te dzīvojis iežogotās teritorijās jeb aplokos, ko dēvēja par iršu dārziem. Tagadējās Latvijas teritorijā staltbriežus sāka ievest jau 16. gadsimtā – galvenokārt no Vācijas un Polijas – kungu izpriecām. Iršu dārzos regulāri tika rīkota dzīvnieku apšaušana, ko tolaik dēvēja par medībām. Retumis dažiem briežiem izdevās no iežogotajām teritorijām izkļūt, bet brīvībā iedzīvoties tiem neizdevās līdz pat 19. gadsimta nogalei. Neizdevās, neizdevās, līdz beidzot – izdevās! Izdevās izdzīvot, iedzīvoties, pat veiksmīgi vairoties. Tas stimulēja cilvēkus veikt šo dzīvnieku tīšu introdukciju. Dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara staltbrieži jau bija reaklimatizēti ne vienā vien vietā un manāmi savairojušies – līdz aptuveni pustūkstotim īpatņu. Kara apstākļos ļautiņi ātri aptvēra, ka brieži ir ne tikai brieži, bet arī gaļa. Tāpēc, nodibinoties Latvijas valstij, tā pūrā saņēma vairs tikai aptuveni 100 dzīvnieku... Taču tie itin naski vairojās, un neilgi pirms PSRS iebrukuma veiktajā uzskaitē teikts, ka Latvijā mīt aptuveni 1300 briežu.

Sakarā ar to, ka Latvijā mītošā staltbrieža senči šurp savulaik atgādāti no dažādām Eiropas vietām, kurās pirms tam arī nereti bija nokļuvuši no dažādām vietām un paguvuši sajaukties, sākotnējās šo dzīvnieku ģeogrāfisko formu atšķirības ir pilnībā izzudušas. Tādēļ pieņemts, ka tagad pie mums sastopamais staltbriedis pieder pie tā sauktās pamatpasugas (Cervus elaphus elaphus).

Mūsdienu baroni, tāpat kā senlaiku baroni, grib justies kā baroni. Pateicoties tam, Latvijā tagad, tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem, atkal ir briežu dārzi jeb aploki, no kuriem daudzi, paldies dievam, atrodas tādās vietās, kas vairāk vai mazāk, bet ir pieejamas arī vienkāršajiem mirstīgajiem; bezmaz katram iespējams šajos aplokos dzīvniekus aplūkot gaišā dienas laikā no samērā neliela attāluma. Izmantojiet šo iespēju – aplūkojiet!

Trofeju ragaiņi

Abu dzimumu dzīvnieku spalvas pamatkrāsa vasarā ir vairāk vai mazāk izteikti sarkanbrūna, ziemā tā, protams, ir gaišāka – pelēcīgāka. Pakaļgalā ap asti raksturīgs gaišs tā sauktais spogulis – pelēkdzelteni apmatots laukums, ko ieskauj tumši ruda apmatojuma apmale. Tēviņiem jeb buļļiem uz kakla ir krēpes – viļņains pagarināts apmatojums. Tēviņi, kā jau tam jābūt, ir par mātītēm augstāki, garāki un, protams, masīvāki; buļļu svars parasti ir 180-250 kilogramu, taču var sniegt pat 300 kilogramu. Govis sver tikai 110-150 kilogramu.

Neapšaubāmi nozīmīgākā, redzamākā dzimumatšķirība: kat-ram pieaugušam vīriešu dzimuma staltbriedim ievērojamu laiku ik gadu ir pa vismaz piecžuburainam ragam katrā galvas pusē. Jo vairāk jūs skatīsiet vīriešu dzimuma briežus savvaļā un iežogojumos, aplūkosiet viņu galvaskausu pa-liekas medību trofeju izstādēs, jo ticamāk, ka jums radīsies samērā noturīgs viedoklis – ragu pāri cits no cita mēdz būt pēc formas diezgan atšķirīgi. Ragu neviendabība zināmā mērā varētu būt izskaidrojama ar jau pieminēto dažādu briežu populāciju nokļūšanu Latvijas mežos – ne viens vien šāds vai tāds no iežogojuma izbēga baronu laikos, citus citādus un dažādus reaklimatizēja vēlāk. Droši vien tādēļ daļai buļļu ir ragi, kam no galvenā stieņa atejošie masīvie atzari ar smailēm uz priekšu haotiski izvērsti, savukārt citiem tēviņiem (tādu, ja esmu pareizi novērojis, ir vairākums) ragu pirmais – tā sauktais acu žuburs lielākoties ir garāks par otro, gali veido kausveida, relatīvi īsus žuburu vainagus jeb kopojumus. Otrajiem parasti ir arī vismaz viens vai – biežāk – divi viens virs otra izauguši tā dēvētie acu žuburi, kas vairāk vai mazāk vērsti uz priekšu. Labu ragu īpašniekam uz katra raga vajadzētu būt arī labi attīstītam vidus žuburam. Ragi gadu no gada pieaug varenumā un var sasniegt 8-9, pat 10 kilogramu svaru. Lai gan cienījamā vecumā – 18-20 gados – no ragiem parasti maz kas vairs palicis, lielākoties – pa vienam resnam pīķim pie pamatnes katrā galvas pusē. Cilvēki šādi «rotātus» briežus mēdz saukt par dūrējiem, jo viņi ir citiem buļļiem bīstami riesta jeb baura dueļu laikā.

Bauro un badojas

Riests jeb baurs staltbriežiem norit septembra nogalē un diezgan intensīvi arī oktobrī, sevišķi, ja trāpās silta vasaras nogale. Tā laikā dzirdama buļļu baurošana, es pat teiktu, rēkšana. Baura laikā «..mežmalā vaid irsis..». Un ne viens vien! Baurošana īpaši kaismīga ir vēsās, mēness izgaismotās naktīs. Kopumā baura periods ilgst aptuveni mēnesi, pus-otru. Katrs pieaudzis bullis riesto aptuveni divas trīs nedēļas. Šajā laikā tie nemaz neēd!

Staltbriedis ir poligāms dzīvnieks. Tomēr nekāds dižais harēms jau normālos apstākļos ragnesim neveidojas – tikai pāris vai dažas mātītes. Tiesa, atsevišķos gadījumos kāds spēcīgāks tēviņš tomēr pamanās sapulcināt ap sevi tik daudz govju, ka viņa harēmu jau var saukt par baru, – desmit, pat divdesmit.

Dažkārt pat cilvēka nāsij nepaslīd garām: pieaugušie buļļi riestā īpatni (no govju viedokļa, droši vien kārdinoši!) smaržo. Kurš redzējis, nekad neaizmirsīs, kā viņi reizumis duelējas jeb ragojas! Tā, ka brīkšķ vien. Stenēdami. Garaiņi veļas no nāsīm un mutēm. Riesta laikā notiek ļoti asas cīņas, reizēm ar bēdīgu iznākumu. Jaunie buļļi dzimumkaislībās daudzmaz nopietni sāk piedalīties ne agrāk kā trešajā dzīves gadā. Tomēr par pilnīgi pieaugušiem viņus var uzskatīt tikai septiņu astoņu gadu vecumā. Bet labākie gadi, kad ir masīvākie rumpji (ap ceturtdaļtonnu) un riesta laikā stabilāko harēmu laiks (nejauciet ar varenāko ragu laiku!), ir 8-14 gadu vecumā. Jaunajām govīm «prieki» tiek agrāk, viņas pirmo reizi tiek aplektas jau otrajā vai, vēlākais, trešajā dzīves gadā, bet pilnīgi pieaugušas viņas ir četru gadu vecumā.

Kaut citā laikā staltbriežu tēviņi ir ļoti uzmanīgi, ar lieliskām maņām – labi attīstītu dzirdi un ožu – apveltīti, par mātītēm tramīgāki dzīvnieki, baura periodā viņu piesardzība samazinās, tāpēc harēmu «dāmām» uzbudinātie ragaiņi zināmā mērā jāapsargā: jāuzmana riesta vieta, apkārtne. Un, ja kas, ar aizsmakušiem rējieniem jābrīdina sugasbrāļi par iespējamām briesmām, galvenokārt – par kāda cilvēka klātesamību.

Pēc riesta pieaugušie buļļi aizmirst, ka pasaulē ir arī sieviešu dzimuma staltbrieži... Viņi steidz atgūt iekavēto – naski barojas. Rudens un ziemas barībā ietilpst galvenokārt brūklenāji, mellenāji, sīkkrūmi, skujkoku dzinumi, lapu koku miza, zariņi. Ja rodas izdevība, brieži kāri ēd sienu, sakņaugus, ziemājus. Aukstajā sezonā pieaudzis zvērs diennaktī patērē 2-6 kg barības. Salīdzinājumam: vasarā viņš notiesā vidēji 10-12 kg, bet var apēst pat divreiz vairāk ēdmaņas. Ēd visu ko – brieža ēdienkartē ietilpst vairāk nekā 200 dažādu sugu augu. Jebkurā gadalaikā staltbrieži ir kāri uz sāli.

Pēc astoņiem mēnešiem dzimst plankumoti mazuļi

Briedeņu grūsnība ilgst aptuveni 240 dienu. Viņu atvases šo pasauli ik gadu pirmoreiz ierauga pavasara nogalē – maija otrajā pusē vai jūnija sākumā. Juzdama atbildīgā brīža tuvošanos, govs pamet baru un kādā klusākā vietiņā dzemdē plankumainu mazuli, retāk divus mazuļus. Turpmāk vairākas reizes diennaktī bērni saņem trekna piena porciju – zīž, cik grib, ja vien kāds neiztraucē. Kad briedēni attīstījušies tiktāl, ka spēj sekot mātēm, viņas sameklē savu baru un atgriežas tajā.

Vasaras vidū mazuļi sāk jūtami papildināt racionu arī ar zālaugiem, ar krūmu un koku lapiņām. Katram topošajam briedim jau laikus jāpieradina savs sarežģītais kuņģis pie pilnvērtīgas atgremošanas. Pienu tik un tā viņš dabū vēl līdz pat septembrim. Pamazām bērni zaudē maskējošos plankumus uz ķermeņa.

Pienāk rudens. Riesta laikā teļš, kurš līdz tam faktiski ne soli nav atgājis no mātes, saņem mazāk uzmanības. Briedenei taču jāparūpējas arī par nākamā gada pieaugumu. Ko iesāk pēcnācējs, tajā – pārošanās – periodā? Turpat netālu vien slamstās. Ganās. Atgremo. Kā jebkurš staltbriedis, tas ir tipisks augēdājs. Galvenā barība rudenī ir lakstaugi, augļi, sēklas, koku jaunie dzinumi, lapas. Ja vien nav tālu aizklīdis, riestam beidzoties, jaunulis atkal atgriežas pie mammas. Pēc tam dzīvo ar viņu kopā, kamēr tuvojas laiks piedzimt nākamajam mazulim. Tādējādi vismaz deviņus desmit mēnešus jaunais briedis ir vairāk vai mazāk saistīts ar māti.

Ja jaunais ir puika, viņam pa to laiku uz pieres sākuši augt izcilņi: decembrī vai janvārī topošajam bullītim izveidojas pūkaini, ar samtainu ādu pārklāti, asinsvadu bagātīgi caurausti puniem līdzīgi izaugumi, kas no neliela attāluma ļauj pat galīgam ambālim viņu atšķirt no briežu meitenes, kura, protams, ir bez tam arī augumā mazāka, graciozāka, smuidrāka. Ir, protams, arī citas dzimumatšķirības. Pavēderē bullēnam ir «pindzelīte». Krēpītes uz kakla – uzkrītošākas. Pēdas viņš atstāj lielākas. Citastarp – augšžoklī tam jau aug ilknīši, ko es par īstiem ilkņiem nemaz negribu dēvēt – tās tādas paliekas no aizvēsturiskiem laikiem. Pat nobriedušiem, pieaugušiem buļļiem ilkņi ārpus mutes nav redzami. Cilvēki tos dēvē par pērļuzobiem jeb grandelēm un uzskata par trofejām...

Ja mednieki (vai – retāk – plēsīgie zvēri) pāragri neiejaucas, brieža dzīves ilgums ir 14-16, maksimāli 20 gadu.

Aprīlī nomet ragus

Atgriežoties pie vīriešu dzimuma ragainuma, jāpasaka, ka pirmie par ragiem tiešām dēvējamie veidojumi bullītim sāk veidoties, briest un augt garumā aptuveni gada vecumā – otrajā dzīves vasarā. Parasti šie radziņi veidojas taisni jeb vienžubura vai arī ar vienu atzariņu. Tā tie aug līdz septembrim, pēc tam īpašnieks savu pirmo galvas rotu, kas vēlākais oktobrī ir pārkaulojusies un arī noberzta jeb atbrīvota no samtainās ādas, nēsā līdz pavasarim. Jā, tādi – smailragaini – jaunie bullīši līdz ar māti vai barā, kurā var būt vairākas mātes ar pēctečiem un pat kāds nenobriedis bullis un kuru vada pieredzējusi mātīte, staigā pa dzimtenes ārēm vai iežogotām teritorijām, līdz pienāk viņu dzīves otrā gada aprīlis. Dzīves otrā gada aprīlī pirmie radziņi viens pēc otra, jaunajam briedītim pārvietojoties radīto satricinājumu ietekmē, nokrīt vai arī tiek tīši notraukti, beržot tos pret kaut ko, lielākoties – pret jauniem kociņiem.

Nākamajā – trešajā gadā un arī turpmāk dzīvē bullītim ragi aug un izaug līdz vasaras pirmajai pusei, pēc tam – aptuveni vasaras vidū – tiek noberzti. Nu tie jau izskatās pēc īstiem briežu ragiem: resnāki par pirmajiem, uz augšu vērsti, ar trim vai – biežāk – četriem žuburiņiem jeb, precīzāk, izaugumiem, no pamatstumbra atejošiem atzariem, ar labi saskatāmām reljefām bijušo asinsvadu rievām uz apaļīga stumbra. Šai vecumā bullīši sāk riestā izrādīt interesi par pretējo dzimumu. Pa-rasti – nesekmīgi. Trīsgadīgie, četrgadīgie savu galvas rotu nēsā līdz aprīļa nogalei vai pat maijam.

Jo vecāks top ragnesis, jo agrāk viņš atbrīvojas no ragiem, kas tad jau ir vismaz pieczaraini; pieaugušie un krietni padzīvojušie buļļi visbiežāk «atragojas» martā, kad normālās ziemās zemi vēl sedz sniegs. Tad dažs cilvēks, ejot pa bijušā ragneša pēdām, nometumus vienu pēc otra var atrast un savākt, pirms tos ar zobiem apstrādā grauzēji.

Drīz vien pēc iepriekšējo ragu nomešanas sāk veidoties, augt un briest nākamie, kas līdz vasaras vidum jau ir gatavi gaidāmā baura laika vajadzībām – jau minētajiem dueļiem, kā arī kociņu un krūmu badīšanai vienlaikus ar īpašiem riesta kārpījumiem. Šie kārpījumi – iezīmētās vietas – briediski dvako un dod izaicinošu ziņu duelēties kāriem sugasbrāļiem vai gluži pretēji – atbaida tos no «saimnieka» harēma atrašanās vietas.