Raķeļa tēvs rubenis (1)

Rubenis – samērā jauns un specifisks latvisks termins, bet teteris – sens un internacionāls. Vairāk vai mazāk teterisks šā putna nosaukums ir gandrīz visās slāvu valodās, tāpat lietuviešu, igauņu, somu, franču un vēl vairākās eiropiešu valodās. Galu galā – tā zinātniskais jeb latīņu segvārds arī izklausās itin teterisks: Tetrao tetrix jeb Lyrurus tetrix. Tātad, ja neesi nacionālpatriotiski noskaņots, vari teikt «teteris». Turklāt ne vienā vien latvju tautas dziesmā putnu sauc par melno teteri. Bet latviskāk ir sacīt «rubenis». Jo īpaši tāpēc, ka šīs sugas putni taču rubina! Gribas pajautāt: ko rubina? Bet jājautā: kā un – galvenais – kāpēc rubina!

Kāpēc rubeņi rubina? Tāpēc, ka rubināšana ir šo dzīvnieku temperamenta izpausme. Rubināšana ir to riesta dziesma. Tiesa, nule teiktais – kā jau putnu pasaulē piedien – attiecas tikai uz tēviņiem. Un te atkal nevilšus rodas ar terminoloģiju saistīts jautājums: kāpēc rubeņu riesta laikā izdotās skaņas nodēvētas par rubināšanu, nevis kā citādi? «Rubināšana» neizklausās tik smuki, cik «pogošana» vai «vīterošana», bet ir tikpat grūti atšifrējams vārds. Burbuļošana? Murdēšana? Purpināšana? Es neņemtos aprakstīt riestojošu rubeņu radīto skaņu.

Dižens tēviņš, necila vista

Vispirms aprakstīšu tēviņa jeb gaiļa parametrus un ārieni. Aptuveni 50 cm garš putns ar īsiem, izliektiem spārniem. Tā spārnu pletums – 90 cm. Tiesa, esot arī lielāki eksemplāri – pat sešdesmitcentimetrīgi rubeņi, kuru spārnu pletums sasniedz metru. Svars? Vidējais – bezmaz pusotra kilograma. Lielāko rumpja daļu gailim sedz spalvas, kuru krāsa – melna ar metāliski zilu spīdumu. Ir balti plankumi uz pleciem, baltas šķērssvītras uz spārniem. Lielu baltu plankumu pakaļā veido astes apakšējās segspalvas. Dzeltenas kājas, kas apspalvotas līdz pat pirkstiem. Raksturīgi, ka lidojumā putns tur kājas izstieptas uz aizmuguri. Knābis melns. Vērotāja uzmanību parasti īpaši piesaista uzkrītoši sarkanie uzacu pauguri un aste, kas izskatās kā lira, jo divas trešdaļas no stūres spalvām sagriezušās gredzenos uz sāniem. Kad gailis savu lirveida asti izvērš vēdeklī, redzams, ka stūres spalvas nav vienādas: sešas vidējās ir taisnas, bet malējās – uz attiecīgo ārpusi saliektas. Cik daudz katram putnam astes malējās spalvas ir saliektas, – tas lielā mērā atkarīgs no vecuma. Jau trīs četru gadu vecumā izveidojies itin pamatīgs liekums. Jaunākiem rubeņu tēviņiem uz spārniem redzami brūni plankumi. Kad to vairs nav, var uzskatīt, ka dzīvnieks ir pilnīgi nobriedis. Visvairāk brūno plankumu rubeņiem ir dzīves pirmajā pavasarī; trīs gadu vecumā plankumi izzūd pavisam.

Mātīte jeb vista ir par piektdaļu vieglāka un mazāka nekā tēviņš jeb gailis. Spalvu tērps tai pavisam neuzkrītošs, var teikt, maskējošs – pelēcīgi dzeltenbrūns, izraibināts ar tumšām svītriņām un punktiņiem. Nav arī tēviņam raksturīgo košo uzacu. Knābis – pelēkbrūns. Mātītei ir samērā īsa aste, kas galā iešķelta.

Kā rubeni atšķirt no medņa?

Rubeņa vistai ļoti līdzīga ir medņa vista. Nespeciālistiem, veicot atpazīšanu, lai nekļūdītos, jāatceras, ka «mednei» aste salīdzinoši garāka un – galvenais! – galā nav vis iešķelta, bet ir noapaļota. Vēl: medņa mātītes apspalvojums ir rūsganāks, košāks. «Medne» ir arī lielāka. Tā ir lielāka ne vien par rubeņa mātīti, bet arī par rubeņa gaili, – līdz 70 cm gara, 2-3 kg smaga.

Ja vaicāsiet, kāds ir medņa tēviņš, atbildēšu: ļoti liels – lielāks par savas sugas mātīti (tātad arī par rubeņa gaili) un ārēji pavisam atšķirīgs no rubeņa tēviņa, tāpēc, manuprāt, to īpaši aprakstīt nav vērts.

Raķeļa radu raksti

Rubenis un mednis – divas dažādas sugas, tomēr apgalvot, ka starp šiem putniem nav nekāda sakara, nevar. Rubenis ar medni ir evolucionāri, tātad arī sistemātiski ļoti tuvi. Sistemātiski gan rubenis, gan mednis pieder fazānu dzimtai. Un tieši šā iemesla dēļ mēdz būt arī citāds tuvums – reizumis kādam rubeņu «zēnam» gadās tuvums, pareizāk sakot – tuvība, ar medņu «meiteni». Riesta karstumā rubeņu «zēni» mēdz nolaist pa kreisi jeb – drīzāk – greizi... Tad iznāk hibrīdi jeb jaukteņi. Tiesa, tas nenotiek bieži.

Rubeņa un medņa hibrīdu sauc par raķeli. Vēlaties zināt, kāds izskatās raķelis? Vēlaties zināt, kam hibrīds līdzinās – mednim vai rubenim? Varbūt – kā nu kurš? Nav līdzīgs nedz mednim, nedz rubenim. Var teikt arī tā: līdzīgs gan vienam, gan otram. Bet vispareizāk šo radījumu raksturot būtu, sakot, ka raķelis ir līdzīgs raķelim! Turklāt, kā liecina pieredzes bagātā taksidermista jeb izbāžņu darinātāja Valda Rēdera novērojumi, visi raķeļi ir vienādi, viņi ir līdzīgi cits citam. Nav variāciju! Visi – kā viens – mats matā (spalva spalvā).

Protams, hibrīdiem ir dzimums. Bez tam – esmu dzirdējis viedokli, ka raķeļi, abu dzimumu raķeļi, turklāt esot auglīgi! Tie varot rezultatīvi salaist ar pretējā dzimuma medni vai rubeni un radīt pēctečus. Viedokli par to, kas tur galā iznāk, gan nav nācies uzklausīt. Domāju, ka jums nav viegli šim stāstījumam noticēt; arī man pašam tas šķiet grūti pieņemams, jo starpsugu jaukteņi parasti ir neauglīgi. Bet – par cik nopirku, par tik pārdodu.

Cilvēku rokās nonāk galvenokārt (vai pat vienīgi) vīrišķie raķeļi. Izskaidrojams elementārs: mednieki taču šauj tikai gaiļus – gan medņu, gan rubeņu gaiļus. Tikai gaiļus vien šaujot, protams, gaiļus vien dabū rokā un var apskatīt. Tāpēc itin izplatīts un noturīgs ir priekšstats, ka raķeļiem gaiļi vien ir. Un, ja arī kāds cilvēks tīši vai nejauši sagrēko – nogalina sieviešu dzimuma jaukteni, tad parasti to notur par lielu rubeņa mātīti vai – retāk – par mazu medņa mātīti. Un galu galā – cik tad vispār ir to cilvēku, kas prot atšķirt pat tīrsugas mātītes?

Augumā raķelis ir krietni lielāks par attiecīgā dzimuma rubeni, mazāks par medni. Āriene vairāk it kā velk uz medņa pusi, tomēr īsti – ne šāda, ne tāda – no abām izejas sugām, kā jau minēts, atšķirīga. Starp citu, arī balss un uzvedība ir atšķirīga, vismaz tēviņiem. Raķeļi novērojami galvenokārt rubeņu riestos, jo aktīvi iesaistās tajos. Ne viens vien rubenis dabū no raķeļa pa muguru. Kā nu ne – jauktenis taču ir smagāks, lielāks, tāpēc stiprāks. Vīriešu dzimuma raķelis ir par vīriešu dzimuma rubeni vismaz kilogramu smagāks, tas sver vairāk par divarpus kilogramiem. Garums, nerēķinot asti, pārsniedz 70 cm. Ikviens raķelis cenšas savu pārākumu izmantot, izcīnot tiesības «nobradāt» kādu rubeņu vistu. Lielākoties izdodas.

Riesta turnīri

Rubeņu tēviņiem grupveida rubināšanas periods parasti sākas marta vidū vai beigās, taču, ja ziema ir silta, rubināšanu nereti var izdzirdēt jau agrāk. Lai kad arī sākušās, kaislības lielākoties ilgst līdz maija nogalei. Tās allaž noris kādā salīdzinoši pārskatāmā vietā, kur koki ir retāki un zemāki nekā citur apkārtnē, visbiežāk laucēs, izcirtumos, degumos, arī ganībās, pļavās un tīrumos.

Diemžēl pēdējā laikā retums ir lieli riesti, kuros rubinātāju skaits sasniedz vairākus desmitus. Liela daļa no tagad zināmajiem riestiem ir ar visai pieticīgu dalībnieku skaitu – dažiem gaiļiem vai pat tikai vienu gaili. Tādos gadījumos putni riesto tālu cits no cita – izklaidus.

Ja gaiļu ir pietiekami, tiem nākas iesaistīties itin nopietnos cīkstiņos, jo vistas, kas šajā laikā uzturas riesta teritorijas malās nelielos pulciņos, sāncenšus novēro un par partneriem izvēlas drosmīgākos, stiprākos.

Katram riestam obligāti ir savs dominantais tēviņš. Viss iesākas pirms saullēkta. Barvedis ik reizi pirmais atlido uz riesta laukumu un nolaižas tā vidū. Viņš apskata apkārtni, novērtē tuvumā esošās vistas, novērtē turnīru vietu un tad skaļi iešņācas – dod ziņu pārējiem: sākam! Pēc signāla cits pakaļ citam atlido visi. Katrs vispirms noliec kaklu, tad izslien asti, slīpi nolaiž spārnus līdz zemei un sāk rubināt. Rubina, rubina un tuvojas kādam no konkurentiem, ik pa laikam palecas un noliecas, iešņācas. Iešņācas un saņem pretšņācienu – dabisku atbildes reakciju uz provokāciju. Tā, kamēr izraugās konkrētu pretinieku. Un tad tikai iet vaļā! Viens pielec otram un ieknābj, tas atcērt, abi atlec un atkal metas viens otram pretī, sit ar spārniem. Sitiens seko sitienam, līdz cīkstoņi saķeras un noveļas zemē. Tad atlec katrs uz savu pusi. Un atkal saķeras. Spārni atkal plīkšķ. Līdz saullēktam... Kad parādās saule, iestājas īsa atpūta. Pēc tās – atkal... Un tā līdz dienas vidum. Pamazām katrs gailis izcīna sev konkrētu rubināšanas iecirkni. Ap pusdienas laiku putni aizlido. Līdz nākamajam rītam.

Ja riesta laikā putnus netraucē, turnīrus var vienā un tai pašā vietā novērot gadu no gada.

Perē ogulājos

Rubeņiem raksturīga poligāmija – tēviņš var pāroties ar vairākām mātītēm, mātīte var pāroties ar vairākiem tēviņiem. Pārošanās loģisks rezultāts ir olas. Tās ir brūni raibas, dējumā – astoņas līdz divpadsmit. Vietu savai necilajai ligzdai, kas patiesībā ir vien neliela ar zālītēm, sūnām un dažām spalviņām izklāta iedobe augsnē, rubeņu mātīte izvēlas turpat netālu no riesta teritorijas. Viņa tomēr allaž raugās, lai perēkļa vieta atrastos sausumā, lai tuvumā augtu mellenāji, zilenāji vai brūklenāji – nozīmīgs barības nodrošinājums nākamajiem pēcnācējiem.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Uzreiz pēc izšķilšanās, līdzko apžuvuši, tie pamet ligzdu un, mātes cieši uzmanīti, dodas briesmu pilnajā pasaulē. Īstām vai šķietamām briesmām draudot, mātei atliek tikai izdot savdabīgu kvakšķienu, lai viss pūkaiņu bariņš acumirklī pieplaktu zemei un paliktu nekustīgi guļam. Drīz vien pieplakšanas taktikai pievienojas bēgšana, jo rubenēni ļoti agri top lidspējīgi – jau nedēļu vien veci tie var nedaudz spurgt.

Kad nav ogu, ēd skujas

Rubeņi ir savai dzīvesvietai uzticīgi lidoņi – nometnieki. Latvijā tie mājo galvenokārt lapu koku un jauktos mežos, purvos un aizaugušās pārpurvotās pļavās. Barojas galvenokārt ar augu valsts produktiem: melleņu, zileņu, brūkleņu un citu ogulāju ogām un lapām, kadiķu ogām, bērzu, alkšņu spurdzēm un pumpuriem. Ziemā, kad dziļāks sniegs, spiesti pārtikt gandrīz vienīgi no spurdzēm un priežu skujām. Siltajā periodā nelielā daudzumā ēd arī kukaiņus. Un, protams, regulāri rij sīkus akmentiņus, kas obligāti nepieciešami cietās barības sasmalcināšanai muskuļkuņģī.

Baisās mežacūkas

Pats par sevi saprotams, ka rubeņu cīņa par izdzīvošanu sevī ietver ne tikai rezultatīvu pārošanos un pienācīgu barošanos. Viss – kā visiem kustoņiem. Izdzīvošanā ietilpst arī sekmīga pārziemošana, veiksmīga izvairīšanās no bīstamiem dzīvniekiem – gan zīdītājiem, gan putniem.

Uz jautājumu, kuri zīdītāji visvairāk kaitē Latvijas rubeņiem, pirmajā brīdī mēle niez atbildēt: lapsas. Kā nekā pēdējos gados daudz šo plēsēju savairojies. Arī caunas, arī jenotsuņi ēd rubeņu olas, mazuļus. Plēsīgie zvēri pat perējošām mātītēm pamanās pārkost kaklu. Tomēr šie zīdītāji gan nav tie paši aktīvākie rubeņu vajātāji. Vislielāko postu nodarīt spējīgie zīdītāji – jūs droši vien neticēsiet – ir mežacūkas, kas ir galvenās rubeņu (un, jāpiebilst, arī citu uz zemes ligzdojošo putnu) perēkļu iznīcinātājas. No putniem lielākais pāri darītājs rubeņu populācijai – ūpis. Ūpis ir ne tikai jaunuļu un viņu mammu drauds. Tas tramda arī riestojošus gaiļus – neļauj izbaudīt vīrišķos priekus. No dienas plēšputniem aktīvākais rubeņu vajātājs ir vistu vanags. Tomēr lielu kaitējumu šie spārnotie plēsoņas nodarīt nevar, jo viņu pašu ir maz.

Eiropa ļauj medīt rudenī

Vēl pirms pāris gadiem par rubeņu ienaidniekiem vai vismaz nedraugiem nereti tika dēvēti arī mednieki. Nevar noliegt: rubeņu tēviņi pavasaros riesta laikā krietni dabūja trūkties. Īpaši kaitīga bija dominējošo gaiļu nošaušana.

Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mednieki rubeņu gaiļus drīkstēja galināt tikai riesta laikā pavasarī, rudenī nedrīkstēja. Bet pēc pašreizējām normām – otrādi: rudenī drīkst, pavasarī nedrīkst. Tātad rubeņu medības no pavasara pārceltas uz rudeni, tās atļautas, sākot ar 1. septembri, beigu termiņš – 31. oktobris.

Taču rudens medības nav populāras. Tas ir pašsaprotami, jo putnus lielākoties medī izbāžņu izgatavošanai, tāpēc lielāka interese par tiem bija pavasarī, kad gaiļiem krāšņs riesta tērps. Un – galu galā: tiec tu rubenim rudenī klāt! Pavasarī – jā. Tad putni viegli atrodami, jo riests klusos rītos saklausāms no divu trīs kilometru attāluma. Bez tam riestā putni ir mazāk piesardzīgi, mazāk uzmanīgi, mazāk manīgi.

Tātad Eiropas Savienība pavasara medību priekus nogrieza. Labi. Labi? Piedodiet, ja nokaitināšu, bet, manuprāt, tas ir koks ar diviem galiem: tieši mednieki ir tā ļaužu grupa, kas patiesi varētu būt ieinteresēta rubeņu ne tikai kā sugas, bet gan kā tik lielas populācijas, lai pietiktu arī šaušanai, saglabāšanā. Ir jau, protams, ornitologi, ir zaļie. Bet viņi nav materiāli pietiekami ieinteresēti, lai spētu apturēt to eiropeizācijas vilni, kas grasās noskalot no Latvijas dabas «skatuves» ne vienu vien patiesu vērtību. Iespēja tikt nošautiem nav bīstamākais rubeņu apdraudējums! Galvenais šo putnu skaita samazināšanās iemesls ir piemērotu dzīvesvietu izzušana (piemērotu biotopu degradācija, fragmentācija) cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Nozīmīgākās no šādām darbībām ir purvu nosusināšana un izstrāde, virsāju apmežošana vai pat pārvēršana par lauksaimniecības zemēm.

Protams, salīdzinot ar tā saukto «attīstīto» Eiropu, pie mums pagaidām vēl ir rubeņu paradīze. Pagaidām... Esmu dzirdējis dažu putnu pētnieku viedokli, ka pēdējā laikā rubeņu skaits Latvijā pat pieaug. Neļaunojieties, bet «attīstītās» Eiropas sakarā mani jau labu laiku apsēdusi ķecerīga atziņa: Eiropas tā sauktie «zaļie» lielā mērā ir tie, kuri atbalsta rubeņu un arī daudzu citu putnu sugu ienaidniekus... Ne medniekus! Es jau iepriekš minēju, ka, manuprāt, tieši mednieki var būt nozīmīgi putnu (tiesa, tikai medījamo putnu) aizstāvji, jo viņu vēlme ir – lai nepietrūkst šaujamobjektu.

Zaļie dogmatiķi kaitē putniem

Turpretim «dabas draugi» atbalsta lapsas, jenotsuņus, caunas – tos kustoņus, kuri agrāk augstu kotējās kā vērtīgi kažokzvēri. Vajādami dabiskajās kažokādās tērptās dāmītes, zaļie panākuši, ka ziemas kažokus, cepures, apkakles un aproces tagad ražo no sintētiskiem materiāliem. Viņu pacifistiskās galviņas nesaprot pat to, ka tāda ražošana piesārņo vidi. Dabiskās kažokādas tagad reti kam vajadzīgas, pēc tām nav pieprasījuma tirgū, tālab kažokzvērus nu tīši medī vienīgi tie mednieki, kuriem medīšana ir asinsbalss aicinājums. Naudinieki – vairs ne. Trofejnieki – reti. Etiķetnieki – nejauši. Te uzreiz iestarpinu: viņi, etiķetes prasību radītie medītāji, bija galvenie rubeņu šāvēji – viņiem vajadzīgi izbāžņi piļu dekorēšanai. Tomēr arī viņi pieder pie tiem medniekiem, kas – vairāk vai mazāk – bet tomēr ir ieinteresēti medījamo kustoņu skaita saglabāšanā, ja ne palielināšanā. Kamēr «dabas draugi» – konkrēti rubeņiem – kaitē, ne tikai saudzējot plēsīgos zvērus, viņi kaitē arī tādējādi, ka visaptveroši apkaro kūlas dedzināšanu. Rubeņu gailim gan patīkamāk, gan drošāk ir šņākuļojot un rubinot lēkāt pa gludu, nevis ar sagūlušu pērno zāli klātu riesta placi. Domāju, ka šur tur riestošanas laukumus jau laikus – uzreiz pēc sniega nokušanas – varētu nodedzināt, ja šis gludais lauks pērn nav pļauts vai arts.