Ūdelēm – īsts dzīru laiks

Tāpat kā latvāņi, jenotsuņi un Spānijas kailgliemeži, Latvijas vietējo sugu pastāvēšanu apdraud Amerikas ūdeles. Mednieki tās vaino meža pīļu un citu medījamo putnu skaita samazinājumā, bet putnkopji – mājputnu slepkavošanā.

Bieži jauc ar seskiem

Novados, kur darbojas kažokzvēru audzētavas, iedzīvotāji jau pārdesmit gadu novēro ūdeļu skaita palielināšanos. Ūdeles ir nakts dzīvnieki, un par to klātbūtni aizdomas parasti rodas vien tad, kad saimnieks no rīta atrod beigtus vairākus savus mājputnus. Bieži tiek vainoti seski, kuru medību paradumi ir līdzīgi, – putni tiek nokosti un pamesti.

Līdzīgi lapsām un jenotsuņiem ūdeles var medīt visu gadu. Daži dabas pētnieki apgalvo, ka šo zvēriņu kažokādas esot vienlīdz vērtīgas visu gadu, tomēr Grobiņas zvēraudzētavas strādnieki to noliedz un teic, ka vasaras ādiņas kažokam nederot.

Eiropas ūdeles parasti ir vienmērīgi brūnas, bet amerikānietēm kažoks variē no melnas līdz pat gaišai krēmkrāsai, zods, augšlūpa un apakšlūpa veido baltu plankumu, turpretī Amerikas ūdelei balta tikai apakšlūpa. Dažkārt Eiropas ūdelei pakaklē un uz krūtīm ir neliels balts plankums, bet Amerikas ūdelei pakaklē un uz krūtīm ir sīki balti punkti. Tomēr šīs pazīmes stipri variē, un ne vienmēr pēc tām var noteikt piederību pie konkrētas sugas.

Ēd praktiski visu

Ūdeles ir plēsēji, un tām nepieciešams uzturs, kurā ir daudz proteīnu. Tās pārtiek no ūdens vai sauszemes medījumiem. Eiropā 50 – 80 procenti ūdeļu ēd lielākoties zivis, arī bezmugurkaulniekus un amfībijas. Sauszemes medījumu sugas ir truši, žurkas, peles un grauzēji. Latvijā ūdeles uzbrūkot arī bebru mazuļiem, novērojis dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Iedzīvotāji, kuru dzīvi un saimniecības bojā ūdeles, stāsta, ka tās kož gan pērļu vistiņas, gan fazānu mazuļus, gan dīķī izēd gandrīz visas zivis. I.Tīrmanis interesentiem iesaka pavērot pie nelielām upītēm atrodamos ūdeļu izkārnījumus, kas parasti redzami uz celmiem vai ciņiem un ir atšķirami pēc muskusa smakas. «Tur var atrast arī vēžu čaulas, kukaiņu hitīna apvalkus un varžu skeleta kauliņus,» raksturo pētnieks.

Samazina ūdensputnu skaitu

«Par to, ka ūdeles dzīvesveids saistīts ar ūdeni, liecina ne vien zvēra ūdensnecaurlaidīgais kažoks, bet arī ādas peldplēves starp pirkstiem. Ūdele labi peld, arī nirst, spēj itin ilgi uzturēties zem ūdens,» stāsta I.Tīrmanis. «Pa sauszemi tā pārvietojas īsiem, ap pusmetru gariem lēcieniem, kas izskatās visai amizanti,» stāsta Grobiņas novada Dubeņu iedzīvotājs Aivars Saulītis. Šā ciemata iedzīvotāji ir pārliecināti, ka ūdeles ne tikai izrok ejas zem tuvējās zvēraudzētavas žoga, bet arī rāpjas tam pāri un iekļūst ar stiepļu pinumu nožogotos mājputnu aplokos. «Kāpēc tad Liepājas ezerā maz pīļu? Ūdeles tās izēd. Gan nokož perējošās mātes, gan izēd olas, pēc tam jaunos putnus,» zina mednieku apmācības vadītājs Edvīns Porciks.

«Īsts dzīru laiks ūdelēm iestājas tad, kad sākas ūdensputnu medīšanas sezona. Nav jāpiepūlas ķert, pilni dīķi ar saskrotētām pusdzīvām vai nošautām treknām pīlēm. Ar tām var mieloties līdz nelabumam. Daudzus beigtos putnus ūdeles savāc un nobēdzina alās uzkrājumam,» novērojis I.Tīrmanis.

Amerikānietes vaislīgākas

Pēc dabas pētnieku vērojumiem, Eiropas ūdelēm dzimst četri vai pieci mazuļi, «amerikānietēm» to skaits nebrīvē bieži pārsniedzot desmit. «Amerikānietes» vienkārši padzenot no dzīvesvietām «eiropietes».

E.Porciks, dzīvojot purvaina meža malā, atteicies no mājputnu turēšanas. Šaut «mazās nekauņas» esot dārgs prieks – katra patrona izmaksā ap 50 santīmu. Kāda saimniece atzīstas, ka putnu kūtī izliek lamatas, lai ūdeles noķertu dzīvas. Dienvidkurzemes virsmežniecības Medību daļas vadītājs Gunārs Freimanis skaidro, ka arī lamatu izlikšanai iedzīvotājiem jāsauc talkā mednieks. «Medību noteikumi aizliedz katram pašam ar to nodarboties,» uzsver speciālists.