Aizjūras dziedoņi

Kanārijputniņi ir žubīšu dzimtas pārstāvji. Kā jau norāda sugas nosaukums, šo putnu dzimtene ir Kanāriju salas, kas atrodas netālu no Āfrikas ziemeļrietumu piekrastes. Taču šo putnu ļoti tuvas radinieces stērstes mitinās arī Eiropā un Āzijā. Savvaļā kanārijputniņi mitinās mežos, kas aug kalnu nogāzēs, aptuveni 1500 metru virs jūras līmeņa. Taču viņiem nav nekas pretī uzturēties cilvēku radītos dārzos un plantācijās, kur atrodams viss pārtikai nepieciešamais – graudzāļu sēklas un augļi, kā arī dažādi kukainīši, kas pat putniem veģetāriešiem reizumis jāapēd.

Gluži kā sirēnas

Kanārijputniņu atklājēji un aprakstītāji sugai devuši interesantu nosaukumu Serinus canaria, tādējādi atzīmējot aizjūras dziedoņu prasmi cilvēkus ar savām dziesmām gluži vai apburt – šie putniņi esot kā teiksmainās sirēnas, kas pievilinājušas jūrasbraucējus. Un tiešām – pirmie, kas krita spārnoto kanāriešu balss valgos, bija tieši jūrnieki. Nav gan zināms, vai viņi padzirdējuši brīva putna dziesmu, kuru viņš izpilda, sargājot ligzdu, kamēr draudzene perē olas, vai pamanījuši šādus dziedoņus vietējo iedzīvotāju gatavotos sprostos (salinieki, lai gan dziedātāju pilna apkārtne, tomēr putnus gūstījuši un sava prieka pēc turējuši mājās).

Uz Eiropu pirmos kanārijputniņus atveduši spāņu un portugāļu kuģinieki, un tas noticis 15. gadsimtā. Ilgu laiku tieši Spānijas un Portugāles putniniekiem piederēja kanārijputniņu tirgošanas monopols. Lai ienesīgo rūpalu nezaudētu, viņi pielūkoja, lai netiktu pārdota neviena mātīte – tirgū nonāca tikai tēviņi. Turklāt cenas saskrēja neiedomājamos augstumos, tāpēc šādu aizjūras dziedoni varēja atļauties iegādāties tikai patiešām bagāti ļaudis. Tad nu dārgais pirkums tika arī attiecīgi izmitināts – sudraba vai pat zelta būrītī, kas izrotāts ar dārgakmeņiem.

16. gadsimtā kāds spāņu kuģis avarēja pie Itālijas krastiem un putni izkļuva brīvībā. Tur kanārieši ātri vien sapazinās ar vietējām stērstēm, un radās interesanta hibrīdu populācija. Šie jaukteņi spēja arī vairoties. Neparastos putnus ievēroja itāļi, vairākus putnus (tostarp arī mātītes) noķēra, sāka vairot un pārdot interesentiem. Tā spāņu un portugāļu monopols sabruka, un pamazām kanārijputniņi kļuva par mājas mīluļiem gandrīz visas Eiropas bagātnieku namos.

Jau 17. gadsimta sākumā entuziasti nopietni aizrāvās ar kanārijputniņu selekciju, veidodami dažnedažādas šķirnes. Gadsimtu vēlāk jau pastāvēja vairāk nekā 30 spārnaino dziedātāju šķirnes, kurām jau ģenētiski bija nostiprinājušās noteiktas iezīmes. Putni atšķīrās gan pēc lieluma, gan krāsas, gan pat apspalvojuma struktūras. Un jāteic, ka izmēru atšķirības ir itin ievērojamas. Piemēram, savvaļas kanārijputniņu augums ir apmēram 13 centimetru, bet Parīzes šķirnes pārstāvji ir gandrīz divtik lieli!

Arī putni mācās!

Selekcionāri vēl aizvien strādā divos virzienos. Vieni vairāk uzmanības pievērš putna izskatam, augumam, spalvu krāsai. Savukārt citi kanārijputniņus pārošanai izvēlas pēc dziesmas skaistuma un balss toņa. Īpaši daiļi un sarežģīti treļļi padodoties Krievijā audzētajiem putniem.

Dziedāšanas maniere ir ļoti atkarīga no iedzimtības. Ja putniņa senči nav izcēlušies ar skaistu balsi un sarežģītiem treļļiem, visticamāk, arī viņš nebūs nekāds izcilnieks. Taču kanārijputniņi ir labi dažādu skaņu atdarinātāji, turklāt uzskatāmi par ļoti spējīgiem skolniekiem. Pirms gadiem 30 PSRS pat bija ierakstīta plate, kurā varēja dzirdēt, kā kanārijputniņš runā – atdarina cilvēka balsi, veido vārdus.

Pasaulē izveidotas speciālas dziedāšanas skolas, uz kurām saimnieki sūta savus spārnainos mīluļus apgūt jaunas melodijas. Klausoties skolotājos, audzēknis pamazām sāk atdarināt viņu dziedājumu. Ja ir vēlēšanās panākt, lai putnam būtu plašs dziesmas diapazons un, iespējams, izveidotos īpatnēja, individuāla dziesma, skolotāji nepieciešami vairāki. Ja mērķis ir panākt, lai jauniegādātais kanārijputniņš dziedātu gluži tāpat kā iepriekšējais, bet nu jau krietnu vecumu sasniegušais mīlulis, jaunulis jāatstāj vienīgi vecā putna kompānijā. Pavisam interesanti rezultāti sasniedzami, ja kanārijputniņa apmācība tiks uzticēta citu sugu dziedātājputniem. Tāpat skolotāja lomu var uzticēt arī magnetofonam vai kādai citai atskaņošanas ierīcei. Metožu un mācību metodiku ir ļoti daudz...

Jāatceras, ka mātītes vai nu nedzied vispār, vai arī klusītēm dungo neizteiksmīgu dziesmiņu. Jaunie tēviņi sāk iedziedāties apmēram pusotra līdz divu mēnešu vecumā, un sava dziedāšanas maniere viņiem izveidojas un nostiprinās apmēram septiņu astoņu mēnešu vecumā. Pēc tam jau grūti ko mainīt...

Kā viņu kopt?

Kanārijputniņa būrītim vajadzētu būt vismaz 45x30x25 cm lielam, bet putnu pārim domātajam sprostam nevajadzētu būt mazākam par 70x30x40 cm. Jāraugās, lai starp būra spraišļiem nebūtu pārāk liels attālums (un nekādā gadījumā tas nebūtu tāds, lai putns spētu starp tiem izbāzt galviņu un iesprūst!). Tātad optimālais attālums būtu apmēram desmit milimetru.

Būrim jābūt aprīkotam ar vairākām laktiņām dažādos augstumos. Protams, jābūt neapgāžamam ēdiena trauciņam un dzeramtraukam (visērtākās ir tā dēvētās automātiskās dzirdinātavas). Uz būra grīdas ieklāj apmēram desmit milimetru biezu smilšu vai grants slāni. Tas par dzīvesvietas iekārtojumu arī īsumā viss. Ja tiek turēts pārītis, tad jāparūpējas arī par norobežotu vietu, kur vīt ligzdu, un jāpiegādā ligzdas materiāls – zāles stiebri, siens.

Protams, var mazo dziedātāju barot ar atsevišķi pirktiem dažādiem graudiem, saulespuķu sēklām un citām gardām lietām. Taču tad jādomā, vai tiešām mīlulis saņem tik daudz minerālvielu un vitamīnu, cik vajadzētu. Zooveikalos iegādājami dažādi graudu maisījumi. Ieteicamāk tomēr pirkt speciāli kanārijputniņiem domāto barību – tajā atrodami tieši tādi graudi un tādās proporcijās, kas atbilst šīs sugas putnu vajadzībām. Taču ar sauso barību vien nav gana. Nepieciešami arī sulīgi augļi. Un laiku pa laikam vajadzētu sagādāt pa kukainītim. Jo īpaši dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas vajadzīgas putnēniem.

Kā panākt, lai aizrautīgais dziedātājs netraucētu cilvēkiem atpūsties? Ar veco labo metodi – pārklājot sprostu ar gaismu necaurlaidīgu audumu. Taču ar šādu mākslīgās nakts radīšanu nedrīkst aizrauties. Ja putns ilgas stundas pavada tumsā, viņš var kļūt apātisks, pat saslimt.

***

SAIMNIECES LEPNUMS

Filips sācis strīdēties ar Batiju

"Viņi ir manis pašas izaudzināti. Pirms tam man bija divi pāri kanārijputniņu. No viena izvēlējos tēviņu, no otra – mātīti," stāsta rīdziniece Antonija Bambe. Pirmo kanārijputniņu viņai uzdāvinājis dēls, pēc tam meita interesējusies, kādas krāsas draudzeni putnelim izvēlēties. "Pašlaik Batija sēž uz četrām izdētām oliņām. Pati ir vairākās nokrāsās – spalvas oranžas, dzeltenīgas, pelēcīgas, bet astīte gandrīz melna. Šis pāris man ir trešo gadu, bet vispār ar putniņiem nodarbojos piecus gadus – kopš nomira vīrs. Bērni uzdāvināja, lai man būtu kaut kas, ar ko nodarboties.

Kad ir silts laiks, atveru logu un ļauju putniem dzīvoties pa lodžiju. Viņi paši sevi ārkārtīgi uzpasē, ir tīrīgi, taču visapkārt būrim izmētā sēklu čaumalas, graudiņus, arī pa kādai spalvai. Spalvas galvenokārt met rudenī – tad visa māja ar tām pilna. Katru dienu nolieku arī vannīti ar ūdeni, kur plunčāties. Batija nedrīkst iet klāt pie vannītes, kamēr Filips nav izpeldējies. Tā viņu ģimenē iegājies. Regulāri es viņus izlaižu ārā no būrīša. Viņi prot dziedāt. Kad ienāku pa durvīm iekšā, nedaudz apklust, un tad es pavaicāju: "Nu, kā tad jums abiem iet?" Tad abi sāk stāstīt, sarunāties. Kad blakus bija divi būri, viņi tā greizsirdīgi cits uz citu nolūkojās.

Uz oliņām putniņš sēž 13 dienas. Ja izdosies, tad 1. aprīlī varētu izšķilties mazie kanārijputniņi. To gan nevar zināt, vai būs un cik, jo no ligzdas visas olas bija izmestas ārā. Droši vien to izdarīja Filips – kurš tad cits? Es nebiju klāt. Redz, ligzda jau ir nosvērusies uz vienu pusi. Kad piedzims, nesīšu tepat uz tuvējo veikalu. Tur ir liels pieprasījums, jo sakarā ar putnu gripu no ārzemēm ievest nedrīkst, ņem tikai vietējos. Man jau kļūst tā kā par grūtu, varbūt drīz pavisam atteikšos no viņiem. Piedāvāju te vienam kaimiņam, lai ņem ar visu būri.

Pārsvarā baroju ar graudiņiem. Vienā trauciņā ieberu divas tējkarotes, otrā – tikpat, bet putni nav īpaši ēdelīgi, izlasa laukā tikai to, kas vislabāk patīk. Visiecienītākās ir kaņepes. Tās iegādājos Vidzemes tirgū, samaisu kopā ar citām sēkliņām, bet izēd tikai kaņepes.

Līdzko krēslo, uzreiz iet čučēt, un tad es būrim kaut ko pārklāju. No rītiem jau sauc – tad eju un ņemu nost. Filips ir ļoti šiverīgs un kustīgs. Kad izšķiļas mazuļi, viņš ir galvenais barotājs; mamma ar to tik daudz nenodarbojas. Laikam viņš to dara tāpēc, ka Batija ir izsildījusi oliņas. Iepriekšējos gados Filips baroja arī mammu, bet šogad neesmu redzējusi, ka viņš to darītu. Kamēr Batija nolec no ligzdas un knābā graudiņus, jo viņai taču gribas ēst, Filips purina ārā ligzdu. Nezinu, kas viņam noticis... Paiet divi mēneši, kamēr mazie kanārijputniņi paši iemācās ēst, un tikmēr viņus baro Filips. Un tad viņš ir tik lepns par sevi! Ja vairāk par diviem, tad viens galā netiek. Bērni nāk virsū un dzenā vecākus pa būri."

***

FAKTI

Kanārijputniņš(savvaļas)

(Serinus canaria)

• Pieder pie žubīšu dzimtas (dzimtā ir 468 sugas)

• Ir vairāki desmiti cilvēku selekcionētu kanārijputniņu šķirņu, kas atšķiras gan pēc krāsas, gan putna izmēra, gan dziedājuma

• Garums: 12–13 cm (mājas šķirņu pārstāvji ir lielāki; vislielākie ir Parīzes šķirnes pārstāvji, kuru augums ir ap 22 cm garš, bet spārnu platums sasniedz 30 cm)

• Krāsa: zaļgana, zaļi iedzeltena, ar dažiem brūngani pelēkiem laukumiem (mājas putniem izveidotas dažnedažādas krāsu variācijas; populārākā un senākā ir spilgti dzeltena)