Stādīju ieviņu (3)

Dendroloģiskais raksturojums

Ievu ģintī ir vairāk nekā 20 sugas. Tās sastopamas Ziemeļu puslodes mežu zonā. Izplatības areāls ir visai plašs – no Rietumeiropas līdz Sibīrijai, Kaukāzam, Korejai un Ķīnai. Ievas aug arī Vidusāzijā, Himalajos un Ziemeļamerikā no Atlantijas okeāna piekrastes līdz vidienei.

Latvijā savvaļā sastopama tikai viena suga – parastā ieva (Padus avium ). Labos augšanas apstākļos ieva var sasniegt pat 30m augstumu, vairāk nekā 40 cm diametru un 50 – 60 gadu vecumu. Gaujas Nacionālajā parkā resnākā ieva aug Valmieras rajona Vaidavas pagastā pie "Kalnacauču" mājām, apkārtmērs 2,02 metri. Latvijā ievas kuplo mežmalās vai pamežā, rotā upju krastus, gravas, nogāzes un vislabāk pamanāmas pavasarī, ziedēšanas laikā.

Latvijā satopamas vairākas introducētās ievu sugas. No Ziemeļamerikas ievesta Virdžīnijas ieva. Tumši sarkanās ogas ir ēdamas, bet sarkanbrūnā koksne tiek uzskatīta par augstvērtīgu materiālu dažādiem amatniecības izstrādājumiem. Ātraudzīgā un salizturīgā Māka ieva atceļojusi no Austrumāzijas. Tai ir gaišbrūna, spīdīga miza, rūgtas un neēdamas ogas. Vēlā ieva savvaļā sastopama Āzijā.

Ieva bieži tiek izmantota pilsētu apzaļumošanā kā košumkrūms, jo tā ir dekoratīva gan pavasarī, ziedu laikā, gan rudenī, kad tās lapām pēc salnas rotaļām ir neticami bagātīga krāsu gamma – no bāli dzeltenas līdz tumši sarkanai un pat tumši violetai. Latvijas mežos ieva ir populāra kā necaurejamu krūmāju un džungļu veidotāja, taču tai ir arī labie darbi. Ievu krūmāji ir izturīgi jebkuros klimatiskajos apstākļos – pārcieš salu, salnas, sausumu, nostiprina nogāzes un krastus, uzlabo augsnes struktūru.

No zāļu tējām līdz lietaskokam

Pēc atradumiem seno apmetņu vietās arheologi konstatējuši, ka jau neolīta laikmetā ievu slotiņas izmantotas lopbarībai. Pētot arhīvus, meža vēsturnieki atklājuši, ka 17. gadsimtā Vidzemē izdots likums par vērtīgo koku atjaunošanu. Ja vienu nocērt, jāiestāda divi jauni koki vietā. Lietaskoku sarakstā minēta arī ieva. Koksne ir blīva ar skaistu kodolu. To izmanto sīku virpotu detaļu gatavošanai.

Rokdarbnieces ar ievas mizu un ogām krāsoja dzijas. Toņu bagātības iegūšanai lietoja svaigu vai kaltētu materiālu. Krāsu variācijas bija daudzveidīgas – no dzeltenas, oranžas līdz sarkanai un brūni melnai krāsai.

Urālos un Sibīrijā ievogas vēl arvien izmanto uzturā – gatavo dzērienus un pīrāgu pildījumus, kaltē ziemai.

Ieva ir insekticīds koks, tās rūgteno, pēc mandelēm smaržojošo mizu lieto dzeramā ūdens dezinfekcijai, attīrīšanai no baktērijām. Ar stipru ievu mizu novārījumu var iznīdēt mušas, utis un blaktis. Ceļotāji laba dzeramā ūdens ieguvei izmanto senu paņēmienu. Pievienojot vārāmajam ūdenim nedaudz ievu mizas vai ieliekot dzeramajā ūdenī ievu zariņu, iet bojā mikrobi, uzlabojas ūdens garša. Pēc šādām darbībām varot lietot arī bezizejas situācijā no grāvja vai lāmas pasmeltu ūdeni.

Ārstniecībā izmanto ogas, mizu, ziedus un lapas. Mediķi iesaka lietot mazās devās un nepārdozēt, jo stipri novārījumi vai uzlējumi var izraisīt galvas sāpes un reiboni.

Ogas satur cukurus un dažādas organiskās skābes, C un B vitamīnus, minerālvielas, miecvielas un ēteriskās eļļas. Svaigu ogu sēklās ir amigdalīns, viela, kas satur indīgo zilskābi, tādēļ nav ieteicams "pārēsties" ievogas. Šī iemesla dēļ, lietojot ārstnieciskiem nolūkiem vai kulinārijā, ievogas nedrīkst sasmalcināt. Ievogām piemīt pretiekaisuma, baktericīda un sviedrējoša iedarbība. Kaltētu ievziedu uzlējumu lieto acu kompresēm. Tautas medicīnā ievas mizas līdz pret daudzām kaitēm: kaulu sāpēm, tūsku, rozi, klepu, zobu sāpēm. Ievu mizu novārījums ieteicams drudža un reimatisma gadījumos, bet mizu degvīna uzlējumu iesaka kaulu un locītavu slimību, reimatisma ārstēšanai. Lapu un ziedu tēja palīdzēs plaušu slimību ārstēšanā.

Pirtsslotām griež pusplaukušus ziedošus un lapotus ievu zarus. Šādas slotiņas aromatizē pirts gaisu, taču tās nedrīkst "pārdozēt", jo tad var sāpēt galva. Ievu pirtsslotām ir sāpes mazinoša, pretiekaisuma un ādu tīroša iedarbība. Lapās ir vērtīgi glikozīdi un miecvielas, ziedos – ēteriskās eļļas un fitoncīdi.

Folkloras simbols

Krišjāņa Barona savāktajās dainās ieva pieminēta vairāk nekā 290 reizes. Tā ir ne tikai krūms ar baltiem, zelta, sudraba ziediem, kas sacenšas ziedēšanā ar ābeli un lazdu, latviešu folkloras simbolikā ieva ir arī jaunas meitenes vai mātes meitas simbols. Virsrakstā izmantotā frāze "Stādīju ieviņu" ir no senas, kāzu rituālā izmantotas tautas dziesmas. Ieviņa plāniņa vidū ir līgava. Lai gan sievietes vārds Ieva Latvijā ir ļoti populārs, tomēr tā simboliskā nozīme nav balti ziedošais koks. Personvārda izcelsme meklējama Bībeles sižetos.

Latviešu tautas ticējumos ieteikts nestādīt ievas ēku tuvumā, jo tad varot iespert pērkons vai mājas būvbaļķos iemesties tārpi. Ievu ziedi neder vīšanai vainagos, jo tad sāp galva.

Senāk pēc ievu ziedēšanas tika plānoti lauku darbi un prognozēts gaidāmais laiks. Ja ievas zied agri, tad rudenī būs agra un laba graudu raža. Lai to vēl vairāk veicinātu, lauki jānokaisa ar ievu ziediem un jāķeras pie miežu un auzu sēšanas. Lieli un kupli ziedu ķekari, daudz ogu vēsta par auglīgu vasaru un bagātu gadu. Kāds laiks ir ievām ziedot, tāds būs arī pēc mēneša, rudzu ziedu laikā.