Parasti neparastā pļavu ķirzaka (9)

«Parasta» suga pie mums. Un «parasta» suga daudzviet citur. Vēl vairāk – pļavu ķirzaka ir visplašāk izplatītā jeb vislielākajā teritorijā sastopamā savas dzimtas suga pasaulē! Tās areāls aptver milzīgu Eirāzijas teritoriju – no Īrijas, Anglijas un Pirenejiem rietumos līdz Sahalīnai Tālajos Austrumos. No ķirzakām visaukstumizturīgākā suga – to apdzīvotā teritorija ziemeļos sasniedz kontinenta sauszemes robežu pie Ledus okeāna, kalnos sastopama pat divarpus kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Tātad ļoti daudzu tautu cilvēkiem dota iespēja iepazīties ar šo rāpuli savvaļā. Vien jāprot to atpazīt starp līdziniecēm un jāzina, kur meklēt, un jāspēj ieraudzīt! Tas nav nemaz tik vienkārši. Pļavu ķirzaka, kā jau kājainā ķirzaka, ir visnotaļ veikla. Jocīgi tas skan, bet, ja dzīvnieks bēg, viņu pamanīt ir grūtāk nekā tad, ja tas nekustas. Kaut kas nočabēja, kaut kas nozibēja un... pazuda. Nekustīgs rāpulis ir vieglāk ieraugāms, lai gan no augšpuses viņu parasti diezgan labi sargā maskēšanās tērps.

Pieaugušas pļavu ķirzakas virspuse pārsvarā ir brūna, ruda, dzeltenbrūna vai pelēka un bezmaz vienmēr tā vairāk vai mazāk redzami izraibināta. Raibo zīmējumu klasiskajā jeb biežāk sastopamajā variantā veido šaura tumša svītriņa vidū pār muguru, divas gaišas svītras muguras malās un tumšas samērā platas joslas uz sāniem. Parasti viss ķermenis virspusē arī nosēts ar nelieliem tumšiem plankumiņiem. Trāpās, tiesa, reti, izteikti tumši, bezmaz melni īpatņi, kuriem muguras raksts nav saskatāms.

Apakšpuse – vienkrāsaina, gaišāka. Tēviņiem vēders parasti ir oranžīgs vai iesārts, ar nelieliem tumšiem punktiņiem, bet mātītēm – pelēkbalts vai iedzeltens, bez punktiņiem. Riesta laikā apakšpuses krāsojums abiem dzimumiem kļūst uzkrītoši košāks. Nesen pasaulē nākuši (es tīši nerakstu izšķīlušies vai piedzimuši, bet par to – vēlāk) ķirzacēni ir ļoti tumši – tumšbrūni, nereti pavisam melni un bez raibumiem, toties ar viegli metālisku zaigojumu. Augot mazās ķirzaciņas pamazām kļūst arvien gaišākas, uz muguras un sāniem viņām veidojas raksturīgais ornaments.

Pļavu ķirzakas neizceļas ar dižu augumu. Pieauguša rāpuļa garums nepārsniedz 15–17 cm, bet parasti tās ir mazākas – vidēji aptuveni 10–12 cm garas. No šā necilā garuma vairāk par pusi «pieder» astei. Ja vēlaties ieraudzītos dzīvniekus šķirot dzimumos, varbūt ir vērts atcerēties, ka tēviņiem aste pie pamatnes ir nedaudz paresnināta. Vēl: atšķirībā no ķirzaku vairākuma pļavu ķirzakām raksturīgi, ka mātītes augumā (ne vien korpulentumā, bet arī garumā) pārspēj vienaudžus tēviņus.

Rosās it visur

Kur šos rāpuļus meklēt? Godīgi sakot, tam lielu gudrību nevajag. Un nevajag arī ņemt nopietni reptiļu dzīvi aprakstošajā literatūrā ļoti bieži lasāmo apgalvojumu, ka pļavu ķirzakas mājo galvenokārt pie ūdeņiem vai vismaz netālu no tiem. Lai gan mitras vietas viņām nenoliedzami iet pie sirds, tomēr es ļoti bieži esmu novērojis šos dzīvniekus arī tur, kur līdz kādam slapjumam pat cilvēkam tāls, tāls ceļš ejams. Lai būtu klaji laukumiņi, kur pasauļoties, – tas gan ķirzakām ir svarīgi. Atbildot uz jautājumu, kādos tad īsti biotopos šos rāpuļus meklēt, pareizāk būtu vienkārši pateikt, ka pļavu ķirzakas var izdoties ieraudzīt visneiedomājamākajās vietās, tomēr uzskaitīšu vismaz daļu no tām, kurās pats esmu šos dzīvniekus redzējis. Tātad: dažādu tipu mežaudzes, lauces, izcirtumi, stigas, mežmalas, ceļi, ceļmalas, dzelzceļi, krūmāji, pļavas (galvenokārt aizaugošas), sūnu purvi, purvmalas, upju, strautu, ezeru, dīķu, grāvju krastmalas, viensētas, dārzi, mazdārziņi, lopkopības kompleksi, kokzāģētavas, kokaudzētavas, lielāku apdzīvotu vietu nomales, akmeņu kaudzes, būvmateriālu krāvumi, izgāztuves... Daudz vietu esmu uzskaitījis? Bet tās ir tikai tās, kuras man uzreiz ienāca prātā! Domāju, ka galvenie apmešanās vietas izvēles kritēriji, neskaitot jau minēto iespēju pasauļoties, ir barības un slēptuvju pietiekamība.

Medniece gaļēdāja

Pļavu ķirzaka, tāpat kā visi pārējie mūsu faunas rāpuļi, ir medniece – gaļēdāja. Viņa pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus gaišajā diennakts periodā spēj noķert virszemē. Latvijas ķirzaku racionā pirmo vietu ieņem zirnekļveidīgie – vairāk par pusi no barības objektiem. Lielu daļu ēdienkartes aizpilda dažādi «mīkstie» kukaiņi. Kā gadījuma ēdmaņu var nosaukt kailgliemežus, daudzkājus un tārpus.

Būdama ar smailiem nadziņiem bruņota, liekot lietā stiprās kājas, pļavu ķirzaka vajā upurus ne vien uz zemes, uz ciņiem un kritalām, bet arī uz stāvošu koku stumbriem, dažreiz pat divu trīs metru augstumā.

Lai gan, kā jau tas rāpuļiem raksturīgi, pļavu ķirzaka ir dzīvnieks, kura ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, viņa tomēr ir relatīvi aukstumizturīga, tāpēc, bada spiesta, mēdz meklēt laupījumu arī drēgnā un lietainā laikā. Ķirzakas mutē atrodas nelieli smaili zobiņi, taču tie nav paredzēti laupījuma plosīšanai un sasmalcināšanai, bet noder vien tā satveršanai un noturēšanai, tāpēc rāpulis savu upuri norij veselu.

Piecus mēnešus ziemo

Alas pļavu ķirzaka pati nerok, slēptuves pati neveido. Tāpēc ir atkarīga no jau gatavām patveršanās vietām. Tās var būt citu dzīvnieku darinātas ejas augsnē, tās var būt tukšumi celmos, zem celmiem, zem kritalām, aiz pusatlupušas koka mizas, starp akmeņiem, zem akmeņiem, tās var būt trupējošu koku dobumi, tās var būt spraugas ēku un drupu sienās, tās var būt dažādu būvmateriālu krāvumi, malkas kaudzes un tamlīdzīgas vietas. Lielākā daļa ir slēptuves, kuras pļavu ķirzaka izmanto gada siltajā periodā.

Ziemot tā allaž nolien dziļāk, aptuveni 30–40 cm zem zemes – lielāku satrupējušu celmu sakņu ejās, zem koku saknēm, grauzēju alās, zem ēku pamatiem. Latvijā pļavu ķirzaka ziemas paslēptuves, atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem un arī no konkrētās vietas mikroklimata, piemeklē oktobra nogalē vai novembra sākumā. Raksturīgi, ka šīs sugas jaunie īpatņi rudenī saglabā aktivitāti ilgāk par pieaugušajiem. Pamet ziemotuvi pļavu ķirzaka agri – nereti jau tad, kad mežā daudzviet vēl nav nokusis sniegs. Latvijā visbiežāk – aprīļa sākumā.

Čakstēm gards kumosiņš

Pēc pārziemošanas, trīs četras nedēļas pasildījusies un barodamās atjaunojusi enerģijas rezerves, katra pieaugusi ķirzaka jūt, ka viņu pārņem īpašas vēlmes. «Tas ir laiks, kad tik satraukta sirds!» Tas ir laiks, kad tēviņi, cits citu pa čabošām pērnajām lapām vai sausu zāli trenkādami vai saķērušies cīnīdamies, bieži vien saceļ diezgan pamatīgu troksni. Troksnis, protams, mēdz piesaistīt citu dzīvu radījumu, tostarp ienaidnieku, uzmanību. Un ienaidnieku pļavu ķirzakām netrūkst! Viņas labprāt ķer un ēd odzes, retāk zalkši. Viņas bez aizspriedumiem ēd gandrīz visi plēsīgie zvēri un daudzi plēsīgie putni. Viņas par pieņemamu, pat kārojamu maltīti atzīst eži, meža cūkas, baltie stārķi, vārnveidīgie un kaijveidīgie putni. Profesionālas ķirzaku mednieces ir čakstes; šie lidoņi, ja rodas iespēja, noķer vairāk nekā spēj izmantot un rezerves uzdur uz krūmu dzelkšņiem. Esat redzējuši dzeloņainu krūmu, kura zaros saspraustas ķirzakas?

Ja ķirzaka pamanījusi apēst gribētāju, viņa steidz, līkločus mezdama, ātri iesprukt savā paslēptuvē vai, ja jūt, ka pašas miteklī paglābties nepagūs, cenšas nobēgt kādā netālu esošā biezākā zāles cerā vai krūmā. Zināma prioritāte glābiņa meklējumos ir tām ķirzakām, kuras brīdī, kad pievērsušas uzbrucēja uzmanību, atrodas netālu no ūdens. Pļavu ķirzakas ir labas peldētājas, nirējas, pat zemūdens skrējējas! Viegls plunkšķis, tad īss skrējiens pa gultni un ierakšanās zem noslīkušu lapu klājiena vai dūņās! Ne katrs apēst gribētājs būs gatavs mērcēties, lai turpinātu vajāt bēgli ūdenī. Ja tomēr aizbēgt un paslēpties neizdodas, ķirzakai vēl atliek cerība, ka uzbrucējs viņu satvers tieši aiz pagarās astes. Tad rāpulis, pagriežoties ap ķermeņa garenisko asi, savu asti pats nolauzīs, atstājot to lokāmies pārsteigtā uzbrucēja knābī vai zobos. Pašsakropļošanās jeb autotomija – dabas dots aizsarglīdzeklis. Zaudētā aste atkal ataugs, bet īsāka, citā krāsā un nepārkaulotiem skriemeļiem. Ja asti tikai aizlauž, tai blakus var izaugt otra aste!

Solīdie un brutālie

Glābties no ienaidniekiem – tas pļavu ķirzaku dzīvē ir pierasts, ikdienišķs pasākums. Tāpēc izdzīvojušie dzīvnieki drīz vien nomierinās un pamet paslēptuvi, lai atkal pievērstos pārtrauktajai nodarbei. Pavasarī – lai atsāktu riesta izdarības.

Tāpat kā cilvēkiem, arī ķirzakām pāroties gribošu tēviņu uzvedība nav vienāda. Ir solīdi tēviņi, kas iztiek ar tām mātītēm, kuras labprātīgi uzturas viņu tuvumā, un pēc svešām nekāro. Ja visi būtu tādi, ķirzaku sadzīvē riesta periodā valdītu miers un saticība. Bet visi nav tādi, tāpēc šie – solīdie – nereti spiesti apvienoties savdabīgās cīnītāju brālībās. Kāpēc? Tāpēc, ka bieži trāpās ļoti agresīvi, brutāli īpatņi, kas, dzimumdziņas pārņemti, bez aizspriedumiem ielaužas svešās teritorijās un tur, ja nesaņem pienācīgu cīnītāju brālības pretsparu, nekaunīgi vajā jebkuru pamanīto vismaz divas ziemas pārdzīvojušo mātīti un iegūst visas, kuras panāk. Bet – ha! –, kamēr agresīvie siro pa svešiem iecirkņiem, uzdarbojas vēl kādu – citu – taktiku piekopjoši sugasbrāļi, kuri ielavās sirotājiem piederošajās platībās un sapārojas ar «sievām», kas tur atstātas bez uzraudzības. Ak vai! – ja kādu tādu viltnieku pieķer «saimnieks».

Ol-dzīv-dzemdētāja

Jūlija nogalē vai augustā, nepilnus trīs mēnešus nodzīvojušas «cerībās», pļavu ķirzaku mātītes apbērnojas. Paslēptuvē. Katra papildina pasauli ar 5–12 (biežāk 6–11) ķirzacēniem. Atcerieties sugas latīnisko jeb zinātnisko nosaukumu! Vivipara – tas nozīmē ‘dzīvdzemdējošā’. Nosaukums pasaka priekšā daudz, bet ne visu. Tāpēc speciālisti izmanto īpašu kalambūru, apzīmējot pļavu ķirzaku mātīšu apbērnošanos ar trīskāršu salikteni – oldzīvdzemdēšana. Šis apbērnošanās veids nav raksturīgs nevienai citai īsto ķirzaku jeb Lacertidae dzimtas ķirzakai. Citas sugas ir oldējējas. Oldzīvdzemdēšana – savdabīga pēcnācēju pasaulē laišanas procesa raksturotājvārds, kas nozīmē: mazulis pilnīgi attīstās olā no tajā esošā barības vielu krājuma, nevis no mātes organisma vielām, jau tad, kad ola vēl atrodas olvadā; pēc tam, ar īpaša «olas zoba» palīdzību pārplēšot pergamentveida aptuveni astoņus milimetrus garās olas apvalku, viņš izšķiļas tikai īsu brīdi pirms dzimšanas vai tieši dzemdību laikā, vai arī tūdaļ pēc olas iznākšanas no mātes dzimumceļiem.

Šī īpatnība, jāpiebilst, raksturīga arī citiem Latvijā sastopamajiem rāpuļiem – glodenei, odzei un gludenajai čūskai. Visticamāk, oldzīvdzemdēšana ir nodrošinājums pret embriju attīstībai nepietiekamu siltuma daudzumu ārējā vidē. Par apstiprinājumu šim pieņēmumam kalpo kaut vai fakts, ka areāla dienvidrietumos dažviet, kur klimats ir sausāks un siltāks, pļavu ķirzaku mātītes neinkubē olas sevī, bet iedēj tās augsnē.

Taču, lai kā viņi būtu nākuši pasaulē, visi skābekli pirmoreiz ieelpojoši pļavu ķirzacēni ir maziņi – nepilnus četrus milimetrus gari. Ilgu laiku sīkaļas ir uzticīgi vietai, kurā radušies, un cits citam. Arī mātei pret bērnu klātbūtni nav iebildumu. Aug mazuļi samērā ātri un siltās sezonas beigās sasniedz jau vismaz pusotru centimetru. Pirmo ziemu visi brāļi un māsas nereti pārlaiž vienkop, bet pavasarī, ieguvuši pusaudža statusu, gan viņi izklīst. Pilngadība jeb dzimumspēja jaunajām pļavu ķirzakām iestājas trešajā dzīves gadā, kad dzīvnieku ķermenis izaudzis aptuveni astoņus centimetrus garš.

Kā atšķirt sileni no pļavenes

Lai atšķirtu šā stāstiņa galveno varoni no otras Latvijā mītošās īsto ķirzaku sugas – daudz retāk sastopamās sila ķirzakas –, jāatceras, ka sila ķirzakai ir vairāk izteikts, akcentētāks muguras un sānu raksts, salīdzinoši garāka (vismaz pusotru reizi garāka par ķermeni) aste. Plus – tēviņiem riesta periodā ir zaļgani sāni. Varbūt der zināt, ka silene ir par pļaveni lielāka (gan garāka, gan druknāka), daudz ātrāka, lunkanāka, tā uzturas gandrīz tikai sausos biotopos, ūdenī nelien un kokos nekāpj.