/nginx/o/2018/07/15/9340068t1hf9e9.jpg)
Izvēloties piemērotāko bumbieri, dārzkopim svarīgi zināt, cik tā izturīga pret salu, turklāt jānoskaidro, kā šie koki jūtas dažādos Latvijas reģionos, jo laika apstākļi pat tik mazā valstī kā mūsējā krasi atšķiras. Tikpat būtiski ir zināt, kad ienākas augļi, kāda tiem garša un vai ir pietiekami izturīgi pret slimībām.
Der zināt
Ēdot bumbierus, var izvairīties no nierakmeņiem un attīrīt organismu no sārņiem. Izžāvējot un samaļot pulverī mizu un sēklas, var aizstāt daudzus uztura bagātinātājus. Šāds pulveris ir joda, pektīnu, vitamīnu, antioksidantu un citu vērtīgu bioloģiski aktīvu vielu avots.
Vainaga veidošana
Arī bumbierkoks var būt ierobežota auguma, kaut gan daudzos dārzos vēl redzami piecus metrus augsti koki, kuru augļiem nevar tikt klāt pat ar visgarākajām kāpnēm.
Bumbieres labi pacieš apgriešanu, tālab pat veciem kokiem drīkst apzāģēt pārāk augstas galotnes. Tikko iestādītiem vainagus veido ar tiem pašiem paņēmieniem kā ābelēm, pilnīgi izgriežot šķībos, krusteniskos vai citādi nepareizi saaugušos vai liekos zarus. Atlikušos atliec ar visparastākajiem veļas knaģiem, atsvariņiem, auklām un gumijām. Var izmantot arī plastmasas pudeles, kurās ielej ūdeni. Ieteicams, lai zara galotne būtu vērsta uz augšu – tas nodrošinās lielākus augļus.
Ar ko slimo bumbieres
Bumbierēm mazāk bīstams ir lapu koku vēzis, tās gan slimo ar kraupi, bet tā bojājumi ir mazāki. Pīlādžu–kadiķu radziņu rūsa (oranžbrūnas pangas lapu apakšpusē) savairojas vienīgi ilgi nekoptos un nolaistos dārzos. Ja pāris reižu izsmidzināsiet līdzekli Efektors, tas ierobežos šo slimību. Kukaiņiem – tinējiem, pīlādžu tīklkodēm, smecerniekiem – bumbieres ir mazāk pievilcīgas nekā ābeles. Ja bojājumi gadās, tie tomēr neiznīcina visu ražu.
Vienīgā bīstamā bumbieru slimība ir bakterioze pseudomona. Ja salapojušam kokam vasarā pēkšņi nokalst pa kādam zaram un lapas kļūst brūnas, sīkstas, nebirst nost, labi redzama pāreja starp nokaltušo brūno mizu un vēl veselo zaļo, iespējams – tā ir bakterioze.
Visi aizdomīgie bojājumi nekavējoties jānolauž kopā ar 20–30 centimetriem no veselās zara daļas un jāaizvāc prom no dārza vai tūlīt uz vietas jāsadedzina. Ja zarus griež ar šķērēm, tās pēc katra grieziena uzreiz dezinficē ar 70 procentu spirtu, lai neizplatītu infekciju tālāk.
Nevajag ievest stādus un potzarus no citām valstīm, jo daudz bīstamāka ir otra bakterioze – ervīnija. Tā jau konstatēta Polijā un nesen arī Lietuvā (pēc neoficiālas informācijas). Ieteikums – iegādāties stādus tajās audzētavās, kuras ir Valsts augu aizsardzības dienesta kontrolē.
Jāvāc pareizā laikā
Bumbieriem nedrīkst ļaut līdz galam nogatavoties kokā, jo tad pat viskūstošākie augļi kļūs miltaini, sausi un neēdami. Tā nekādā gadījumā nebūs šķirnes vaina, jo bumbieri jānovāc tehniskajā gatavībā.
Lai augļi būtu ēdami, tie istabas temperatūrā jāpatur 3–5 dienas vasaras šķirnēm, vai 1–2 nedēļas rudens šķirnēm. Ziemas bumbierus uzreiz pēc novākšanas ievieto vēsā pagrabā. Tie nogatavināšanai kļūs derīgi tikai pēc vairākiem mēnešiem. Dārznieki augļiem mēra mīkstuma blīvumu, lai precīzi zinātu, kad tie īsti vācami. Arī bez speciāliem mērinstrumentiem var redzēt pazīmes, kas liecina – laiks vākt ražu. Veselam, nebojātam, labi attīstītam auglim ar pirkstu spēcīgi uzspiež mīkstumā pie kātiņa. Ja tas akmensciets, vēl jāpagaida; ja izdodas iespiest nelielu bedrīti – jāvāc. Ja augļa kātiņš, paliecot bumbieri uz augšu un ar īkšķi uzspiežot piestiprinājuma vietā pie zariņa, brīvi atdalās, nevis nolūst kopā ar koksnes gabalu un zaru pušķi – arī tā ir droša zīme, ka laiks vākt ražu.
**
1. "Kabardinka" – ziemas šķirne, augļi lietojami līdz martam.
2. "Augostovka" – glabājas līdz martam. Lieli augļi, krāsoti, mīkstums sulīgs, puskūstošs, laba, salda garša. Ļoti izturīga šķirne pret kraupi.
3. "Bergamnt Mlevskii" – lieli augļi, izteikti zaļā krāsā.
4. "Maria"– Čehijas šķirne. Lieli augļi, viens var svērt līdz pārsimt gramu.
5. "Beurre Van-Marum" – lieli, zaļi augļi.
6. "Agata" – augļi gaiši zaļi, nav pārāk lieli.
7. "Etjyd" – Ukrainas šķirne. Augļi palieli, zaļgandzelteni, mīkstums ļoti sulīgs, kūstošs, saldskāba garša. Vēla rudens un agra ziemas šķirne. Ļoti izturīga pret kraupi.
8. "David" – nogatavošanās periodā augļi iekrāsojies dzeltenīgi.
9. "Uta"– lieli, brūni augļi. Tajos daudz miecvielu, daļa pircēju to neizvēlas īpatnējās garšas dēļ.
10."Zimnaya Kubarevidnaja" – vidēji lieli augļi, zaļgani, iekrāsoti.
***
EKSPERTA VIEDOKLIS
Māris Siliņš, kokaudzētavas Vilkauši saimnieks
Bumbieres arvien drošāk iekaro paliekošu vietu Latvijas dārzos. To veicinājuši daudzi apstākļi, manuprāt, svarīgākie:
• augļu labās garšas īpašības, kā arī mērķtiecīgais darbs jaunu šķirņu apzināšanā un novērošanā; īpaši izceļams Māra Blukmaņa paveiktais Dobelē;
• uzkrājas pieredze bumbieru audzēšanā ne tikai tiem labvēlīgās audzēšanas zonās, bet arī Zemgalē, Latgalē un Vidzemē;
• augstā, varētu pat sacīt, īsteni latviskā atbildība par izaudzētā kvalitāti.
Ziemas nav prognozējamas – daudzkārt siltas ziemas mijas ar īpaši bargām. Šķirnes ar sevišķi labām garšas īpašībām parasti ir mazāk salcietīgas."
Tā kā visbūtiskāk ir no sala pasargāt jaunkoka stumbrus, bet viszemākā temperatūra ir tieši uz sniega līnijas, tad potēšanu sēklaudžu potcelmā veicu augstu – apmēram vienu metru no augsnes. Par stumbra un skeletzaru veidotāju potēju sala izturīgas šķirnes – "Kosmičeskaja", "Moskovskaja" un citas, no kuras veidoju topošās bumbieres vainaga pamatu. Savukārt tajā jau potēju izcilas un perspektīvas šķirnes, kuru salcietība ir zemāka.
Kāpēc? Ja ziema patiešām gadās barga, ir liela varbūtība, ka šķirnes, ja arī cietīs, neaizies pavisam bojā, jo reģenerācijas spējas kokiem ir lielas. Tajā pašā laikā nepaliksim gluži bez augļiem, jo salizturīgās šķirnes no vainaga nodrošinās ar apmierinošas kvalitātes augļiem. Protams, tādi stādi nemaksā mazāk par pieciem latiem. Dabiski, rodas jautājums – kāds gan te ir ieguvums? Minēšu dažus:
• bumbieres ir daudz ilgmūžīgākas, arī ar skaistāku vainagu nekā ābelēm, tāpēc pārītis šādu koku greznos savrupmājas vai viesu nama pagalmu;
• bumbieres, lai arī dažas šķirnes ir partenokarpas (pašas apputeksnējas), ražo, ja appute notikusi starp dažādām ziedošām šķirnēm. Tas panākts viena koka šķirņu komplektācijā;
• regulāras salnas vai pat sali bumbieru ziedēšanas laikā palielina iespēju, ka vismaz kāda no kokā iepotētajām šķirnēm priecēs ar augļiem vasaras nogalē;
• vasaras šķirnēm ir īss augļu lietošanas laiks, kas katrai šķirnei ir stipri individuāls. Tā var izstiept augļu lietošanas laiku.