Parīzes klimata sarunās pie darba ķeras eksperti

Pirmdien Parīzes priekšpilsētā pulcējās vairāk nekā 150 valstu un valdību vadītāji, mēģinot dot politisko impulsu sarunām, kuras daudzi dēvē par pēdējo iespēju novērst klimata katastrofu.

«Nekad kādas starptautiskas sanāksmes likmes nav bijušas tik augstas, jo tās attiecas uz planētas nākotni, uz dzīvības nākotni,» atklājot 21. ANO klimata konferenci, norādīja Francijas prezidents Fransuā Olands. «Uz jūsu pleciem gulstas visas cilvēces cerības.»

Arī ASV prezidents Baraks Obama un viņa Ķīnas kolēģis Sji Dzjiņpins līdz ar daudzu citu valstu līderiem nāca klajā ar solījumiem līdz 11.decembrim panākt vienošanos par krasu siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzuma samazināšanu, kam jāstājas spēkā 2020.gadā.

«Mūsu varā ir šeit un tagad mainīt nākotni,» uzsvēra Obama.

Taču līdzīgi solījumi skan jau ilgāk nekā divus gadu desmitus, bet līdz šim virsroku guvušas valstu atsevišķās intereses, kas liegušas panākt kādu globālu vienošanos par kopīgas atbildības uzņemšanos.

Arī pirmdien, pašā konferences sākumā, atkal kļuva redzamas ilgstošās domstarpības, jaunattīstības valstīm kārtējo reizi apsūdzot bagātās valstis liekulībā, jo to prasības ierobežot fosilo kurināmo liedzot tām sasniegt labklājību.

Sākot ar otrdienu, pie darba ķersies valstu delegācijas, kurām jāmēģina saīsināt pašreizējo 54 lapaspuses garo vienošanās projektu, kas šobrīd ir dažādu pretrunīgu priekšlikumu apkopojums.

Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss ekspertiem norādījis, ka viņiem līdz sestdienai jācenšas atrisināt tik daudz domstarpību, cik iespējams, jo tad sarunās iesaistīsies valstu ministri, lai mēģinātu atrisināt vissmagākos politiskos jautājumus.

Starp galvenajiem klupšanas akmeņiem ir jautājums par sistemātisku izmešu samazināšanas kontroli, par finansējumu nabadzīgākajām valstīm, kam, kā solīts, līdz 2020.gadam vajadzētu sasniegt 100 miljardus dolāru gadā, un par iecerētās vienošanās tiesiski saistošo raksturu.

Nabadzīgākās valstis cenšas arī panākt, lai bagātās valstis tām nodotu jaunākās tehnoloģijas, kas ļautu tām mazināt atkarību no fosilā kurināmā.

Ietekmīgākās valstis būtu gatavas samierināties ar mērķi nepieļaut vidējās temperatūras pieaugumu, kas nepārsniegtu divus grādus pēc Celsija salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu.

Lai gan arī līdz šā mērķa sasniegšanai vēl ejams tāls ceļš, vairāki desmiti visvairāk apdraudēto valstu, galvenokārt nelielās salu valstis un visnabadzīgākās Āfrikas valstis, uzstāj, ka ar to nav pietiekami un ka maksimāli pieļaujamais temperatūras pieaugums nedrīkst pārsniegt 1,5 grādus.