Sākot šo rakstu sēriju, rakstīju: «Nebīstieties – nav tā, ka viss ir slikti! Vienkārši nav tik labi, kā mums bieži mēģina iestāstīt, un pats galvenais – varētu būt labāk.» Tie, kas šīs sadaļas rakstus cītīgi lasījuši, būs pamanījuši, ka tomēr koncentrējos uz lietām, kas mūsu mežu apsaimniekošanā ir nepareizas. Tagad, tēmu noslēdzot, gribu vērst uzmanību uz lietām, kas ir pareizas, un iezīmēt skatījumu par to, kā situāciju uzlabot.
Jau pašreiz spēkā esošajos likumos un noteikumos ierakstīta virkne normu, kas mazina mūsu saimniecisko interešu negatīvo ietekmi uz mežu ekosistēmām, turklāt daļa no šīm normām patiešām tiek īstenotas dzīvē.
20. gs. 90. gadu beigās ieviestā prasība par ekoloģisko koku atstāšanu izcirtumos nodrošinājusi to, ka kailciršu vietās neplešas pilnīgi klajas platības.
Protams, var šķist, ka atšķirība starp «nav koku» un «daži koki» ir nebūtiska, bet tā gluži nav. Ekoloģiskie koki dod iespēju atrast dzīvesvietu izcirtumā tādām augu un dzīvnieku sugām, kas pilnīgā klajumā dzīvot nevarētu (piemēram, 21% jūras ērgļu ligzdu ir tieši ekoloģiskajos kokos). Tām sugām, kas šādos kokos dzīvot nevar, tie var vismaz noderēt kā akmeņi upē, lai šķērsotu citādi draudīgos izcirtumus. Pat lūstot ekoloģiskie koki turpina nodrošināt dzīvību jaunajā mežā, jau kā mirusī koksne. Tomēr galvenais ekoloģisko koku saglabāšanas devums ir tie koki, kas nelūst, tā nodrošinot, ka arī pēc 100 gadiem mūsu mežos joprojām būs atrodamas divsimtgadīgas priedes un citi vareni koki, kuru zari spēs turēt lielas ligzdas, bet stumbri būs dzīvotne daudzām augu un dzīvnieku sugām.
20. gs. 70. gados Latvijā sāka veidot mikroliegumus (sākotnēji oficiāli saukti par īpaši aizsargājamiem meža iecirkņiem) vairāku meža putnu ligzdošanas vietu un arī citu dabas vērtību aizsardzībai.
Ar mikroliegumu veidošanas tradīciju varam pamatoti lepoties, jo tas ļāvis ne tikai nosargāt daudzas ērgļu, melno stārķu un citu putnu ligzdas un medņu riesta vietas, bet šo putnu paspārnē – arī citus īpaši aizsargājamus augus un dzīvniekus un aizsargājamus biotopus.
Latvijā, kur dabas aizsardzība nereti aprobežojas ar Eiropas Savienības prasību izpildi,
mikroliegumi ir patīkams izņēmums, kas ļauj mūsu ievērojamos meža putnus sargāt arī ārpus direktīvu noteiktajām Natura 2000 teritorijām.
Ar to uzskaitījums nebeidzas – upju aizsargjoslas, kas mazina kailciršu radītās fragmentācijas ietekmi, kopšanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā daļā jaunaudžu, dobumainu koku saglabāšana mežā…
Ticiet vai ne, ir arī tādi labie mežu apsaimniekošanas piemēri, ko neprasa normatīvie akti. Nevaru nepieminēt valdības ieguldījumu mūsu dabas aizsardzības sistēmas kauna traipa notīrīšanā. Kopš īpaši aizsargājamo dabas teritoriju pārvaldošās Dabas aizsardzības pārvaldes dibināšanas pašreizējā veidolā daļa no sava budžeta tai bija jāiegūst, izcērtot savā apsaimniekošanā esošos mežus nacionālajos parkos. Šis ir pirmais gads, kad valsts budžetā Dabas aizsardzības pārvaldei piešķirts finansējums, kas šo neaptverami nejēdzīgo praksi ļāvis izbeigt. Tas gan nenozīmē, ka Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošajos mežos vairs netiks nocirsts neviens koks, bet tagad tas tiks darīts vien pārvaldes mērķu īstenošanai, nevis budžeta caurumu lāpīšanai.
Protams, jāatzīmē arī uzņēmums AS «Latvijas valsts meži». Lai gan neapšaubāmi LVM otrais svarīgākais dzinulis pēc peļņas gūšanas ir sava tēla spodrināšana, arī šā mērķa vārdā ir paveikts ne mazums lietu sabiedrības un dabas aizsardzības labā.
LVM vēlme savā apsaimniekošanā esošajiem mežiem nodrošināt FSC sertifikātu (un nenoliedzami – arī šā sertifikāta īslaicīga atņemšana pirms dažiem gadiem) liek uzņēmumam nemitīgi uzlabot savu darbu.
Kamēr valdības finansējuma tam nav, LVM valsts mežos ir apzinājuši daļu īpaši aizsargājamo biotopu un veic viena no Latvijas ievērojamākiem putniem – mazā ērgļa – un arī dažu citu sugu populācijas monitoringu. LVM veic arī citus pasākumus dabas aizsardzības un sabiedrības interešu ievērošanai. Jaunradītā «ekomežu» koncepcija pagaidām gan vēl ir skaļš vārds ar mazu segumu, bet, ideju attīstot un uzlabojot, var kļūt par vērtīgu papildinājumu īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem.
Uzņēmuma politika un rīcība ir viena lieta, bet pavisam cita – uzņēmumā strādājošie cilvēki. Atļaušos apgalvot, ka LVM strādā ne viens vien darbinieks, kam dabas aizsardzība rūp ne mazāk kā man. Tas palīdzējis īstenot vairākas «no lejas uz augšu» virzītas idejas, piemēram, meliorācijas ietekmēta medņu riesta atjaunošanu Smiltenes apkārtnē.
Galu galā tas, ka mums vēl ir melnie stārķi, mazie ērgļi un medņi, veci meži un īpaši aizsargājami biotopi arī ārpus aizsargājamām teritorijām, tas, ka Latvijas cilvēki ir tik saauguši ar mežu, lai tiem rūpētu mežā notiekošais, un tas, ka mēs varam ar mežu apsaimniekošanu dot būtisku pienesumu valsts ekonomikai, liecina, ka vismaz daļa mūsu priekšteču pieņemto lēmumu par mežu apsaimniekošanu vai neapsaimniekošanu bijusi pareiza. Jautājums – kā to visu saglabāt nākotnei?
Pieļauju, ka mans viedoklis par to, kā vajadzētu attīstīties meža nozarei, ekonomisko interešu pārstāvjiem varētu šķist tikpat muļķīgs kā man kokrūpnieku vai mežizstrādātāju spriedumi par dabas aizsardzību, tāpēc vienkārši atļaušos pasapņot. Sapņi taču drīkst būt muļķīgi, vai ne?
Tātad man ir sapnis, ka:
jautājot, vai Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, mēs atbildēsim: «Jā, protams, - mēs nocērtam mazāk par pieaugumu!» vietā dzirdēsim: «Jā, mežu ekonomiskā vērtība ir stabila, tāpat kā nozarē nodarbināto skaits un meža putnu indekss, turklāt visi īpaši aizsargājamie meža biotopi Latvijā ir labā stāvoklī.»
mēs nemēģināsim nākotnes mežus pielāgot savai šā brīža izpratnei par nākotnes ekonomiskajām vajadzībām, bet mežsaimniecību pielāgosim mūsu mežiem un tajos notiekošajiem dabiskajiem procesiem;
izlases cirtes kļūs par biežāk izmantoto mežizstrādes veidu (lielākajā daļā meža tipu tiks izmantotas tikai tās), tāpēc nevienu nesatrauks mežu ciršana pie viņa mājām vai pilsētas – mežs būs turpat arī pēc mežizstrādes veikšanas;
Latvijas mežus nevarēs īsti iedalīt jaunos un vecos, jo visi meži būs veci, bet tajos augs dažāda vecuma koki;
tas, ka kādreiz meži tika cirsti putnu ligzdošanas laikā, šķitīs tāda pati pagātnes tumsonība kā svina pievienošana degvielai, freonu lietošana ledusskapjos vai radioaktīvas zobu pastas zobu balināšanai;
mežu apsaimniekotāji sabiedriskajām attiecībām un reklāmai domātos līdzekļus novirzīs, lai izpētītu un attīstītu videi draudzīgākas mežsaimniecības iespējas; ieguldījumi sabiedriskajās attiecībās nebūs nepieciešami, jo mežu apsaimniekotāju labie darbi sabiedrībai būs redzami tāpat;
meža nozares galvenās eksporta preces būs koksnes izstrādājumi ar augstu pievienoto vērtību, un Latvijas koka mēbeles būs visā pasaulē pazīstams un augstu vērtēts zīmols kā Louis Vuitton somas, Patek Philippe pulksteņi vai Swarovski binokļi, un Latvijas veikalos koka rotaļlietas būs lielākā piedāvājumā nekā plastmasas mantas no Ķīnas, bet koksni, no kā nevar uztaisīt ne krēslu, ne māju, mēs izmantosim kā atjaunojamo energoresursu;
publiskie – valsts un pašvaldību – meži tiks apsaimniekoti visas sabiedrības interesēs, un nevienu neizbrīnīs, ka AS «Latvijas valsts meži» akciju turētāji ir ne tikai Zemkopības, bet arī Vides un Ekonomikas ministrija;
privāto mežu īpašnieki būs vienlīdz labi izglītoti mežu apsaimniekošanas vides un ekonomiskajos aspektos un netiks uzskatīti par dīvaiņiem vai pat sodāmiem (ar paaugstinātiem nodokļiem vai citādi) noziedzniekiem, ja par sava meža apsaimniekošanas galveno mērķi neuzskatīs koksnes ražošanu;
pieļaujamais koku ciršanas apjoms tiks aprēķināts, pirmkārt ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, bet samazinātais ciršanas apjoms nozares peļņu nemazinās, jo tā būs orientēta uz augstas vērtības koksnes izstrādājumu ražošanu;
Zemkopības ministrija, kā jau ministrijai pieklājas, strādās sabiedrības interesēs, nevis izdabās meža nozares iegribām;
lēmumi par Latvijas mežu apsaimniekošanu tiks pieņemti atklātās diskusijās, visām interešu grupām esot līdzvērtīgiem sarunas partneriem.
Un jūs varat teikt, ka esmu sapņotājs, bet es tāds neesmu vienīgais.
