Latvijas mežu platība sarūk

Meža platību sadalījums par vecuma grupām pēc Valsts meža dienesta datiem

FOTO: Publicitātes foto

Ir daudz dzirdēts, ka Latvijas mežu platības pieaug. Tā patiešām ir, ja pašreizējo situāciju salīdzina ar 20. gs. 30. vai 80. gadiem, bet kopš 2000. gada mežu platības Latvijā samazinās, un to apliecina arī starptautisks pētījums.

Pirms diviem gadiem lielu popularitāti ieguva ziņa, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Par to liecināja Jeila universitātes aprēķinātais vides snieguma indekss (environmental performance index, EPI). Šī ziņa īpašu popularitāti ieguva vides aizsardzības oponentu vidū, kas varēja skandināt, ka zaļie pārspīlē Latvijas vides problēmas un patiesībā viss ir kārtībā. Daudz mazāku ievērību izpelnījās šā gada EPI ziņojums, kurā Latvija ir vairs tikai 40. vietā, un viens no iemesliem tik vājam sniegumam – mežu platības samazināšanās.

EPI ziņojums

Skaidrības labad jāpiebilst, ka nevar uzskatīt, ka Latvija ir kritusi EPI rangā, jo atšķiras abos vērtējumos izmantotie dati. 2012. gada ziņojumā mežu raksturošanai tika izmantoti trīs rādītāji – meža seguma pārmaiņas, krāja un meža platību zudumi. Pēc pirmajiem diviem, kas balstīti uz valstu sniegto oficiālo statistiku, Latvija atradās labās pozīcijās, bet trešais rādītājs – meža platību zudumi – «novilka» Latvijas rangu tieši mežu jomā līdz 32. vietai.

To, kāpēc iespējamas acīmredzamas pretrunas – laba pozīcija pēc meža seguma pārmaiņām, bet slikta pēc meža platību zudumiem, un kāpēc 2014. gada vērtējumā saglabāts vairs tikai viens rādītājs, skaidro ziņojuma autori:

«Dažas valstis uzskata zemi par «meža zemi», ņemot vērā zemes lietojuma kategorijas, neatkarīgi no tā, vai šo zemi klāj koki.

Krājas pārmaiņu gadījumā ir neatbilstības mērījumos, kas izriet no atšķirībām datu ievākšanas metodēs un novērtējumu biežumā. Turklāt FAO (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija – atmesto rādītāju informācijas avots) parasti pieņem valstu ziņotās vērtības bez neatkarīga pārbaudes mehānisma.»

Jaunākajā EPI ziņojumā izmantots tikai rādītājs – meža seguma pārmaiņas, kas šoreiz balstīts nevis uz valstu sniegto oficiālo statistiku, bet Merilendas universitātes pētījumu, kura ietvaros mežu platību pārmaiņas novērtētas pēc satelītattēliem pēc vienas metodikas visā pasaulē. Ziņojumā izmantotā informācija liecina, ka laikā no 2000. līdz 2012. gadam Latvijas mežu platība sarukusi par 6,7%, kas ir viens no sliktākajiem rādītājiem pasaulē.

Satelītattēli: izmaiņas pasaules mežos

Labāka situācija nekā mūsu valstī ir gan visās mūsu kaimiņvalstīs, gan Skandināvijā, patiesībā – esam pēdējā no Eiropas valstīm.

Šī informācija jau kādu laiku ceļo sociālajos tīklos, kur izraisījusi dažādas reakcijas, tostarp apzīmējumus «bulšits» un «demagoģija». Šāda attieksme, protams, ir līdzvērtīga spoguļa vainošanai tajā, ka slikti izskatāmies. Spogulis rāda to, kā ir, bet tas, vai esam smuki vai ne, jau ir mūsu viedoklis. Arī šajā gadījumā – meža platību samazināšanās Latvijā ir fakts, un iedzīvotājus, kas satraucas par mežu izciršanu, viņu acis nemāna. Tas, kas notiks pēc tam, un vai tas ir labi vai slikti, jau ir viedokļi un reizēm arī demagoģija.

Merilendas universitātes pētījumā par mežu uzskatītas teritorijas, kur veģetācija pārsniedz 5 metru augstumu. Protams, mazi koki arī ir koki un kāds noteikti apgalvos, ka mazi koki arī ir mežs, taču piecu metru slieksnis nav nejauši izvēlēts. Arī Latvijas meža likums saka, ka mežs ir «ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz piecus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainaga projekcija ir vismaz 20 procentu no mežaudzes aizņemtās platības.» «Visās attīstības stadijās» un «var sasniegt» ir atkāpes, kas ļauj mežiem pieskaitīt arī tikko izcirstas platības. Pēc šādas definīcijas mežiem varētu pieskaitīt vairāk nekā 80% Latvijas teritorijas, jo reti kur koki, ja tiem ļautu augt, nevarētu sasniegt piecu metru augstumu, tomēr piecu metru slieksnis noteikts arī mūsu likumā.

Latvija ir viena no tām valstīm, kas

mežiem pieskaita arī teritorijas, kur meža faktiski nav,

tāpēc oficiālajā statistikā Latvijas mežu platības kopš 20. gs. 30. gadiem stabili pieaug un samazinājums kopš 2000. gada nav redzams. Patiesībā jau ir redzams, tikai jāskatās uzmanīgi – arī Valsts meža dienesta dati parāda, ka 10 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība kopš 2001. gada ir sarukusi, kamēr izcirtumu platība – dubultojusies.

Meža platību sadalījums par vecuma grupām pēc Valsts meža dienesta datiem

FOTO: Publicitātes foto

Vai mums vajadzētu satraukties par meža platību samazināšanos? Daudzi teiks, ka nē, jo meži pēc izciršanas tiek atjaunoti un Latvija atrodas mežu zonā, tā kā pat neatjaunoti meži ar laiku atjaunosies paši.

Mežu kopējās platības samazināšanās tiešām nav nekas slikts. Mežu platības Latvijā ir lielas, un tās nevar būt mūžīgi pieaugošas, ja gribam nodarboties ne tikai ar mežsaimniecību vai nodrošināt Latvijā dzīvi augu un dzīvnieku sugām, kas saistītas ar citām dzīvotnēm. Zināms, piemēram, ka aizaugšana ar mežiem ir viens no draudiem bioloģiski vērtīgajiem zālājiem, ko vēlamies aizsargāt.

Problēma tajā, ka jautājums par meža platību pārmaiņām tāpat kā mežu kopējo platību ir pārāk virspusējs. Skaidrs, ka

meža platību sarukums notiek galvenokārt uz kailciršu īpatsvara palielināšanās

nevis 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aizaugušo lauksaimniecības zemju atjaunošanas rēķina.

Skaidrs, ka meža atjaunošana nekompensē meža izciršanu tik vienkārši kā ūdens pieliešana glāzē, ja no tās nedaudz izdzerts. Ūdens paliek ūdens, bet paies daudzi gadu desmiti, kamēr atjaunotais mežs būs no ekoloģiskā, estētiskā un arī ekonomiskā viedokļa līdzvērtīgs tam, kāds bija nocirstais. Ja apsaimniekotājs būs izvēlējies citu ceļu, varbūt jaunais mežs nekad nebūs tāds, kāds bija nocirstais.

Ja raugāmies no dabas aizsardzības viedokļa, būtiskākas problēmas par mežu kopējās platības samazināšanos ir mežu fragmentācija, mežizstrāde nepareizajā laikā un nepareizajā veidā un tuvākajā nākotnē – vecu mežu īpatsvara mazināšanās. Ja šīs problēmas tiktu apzinātas un novērstas, tad kopējās meža platības nostabilizēšanās ap 50% valsts teritorijas būtu ne tikai pieņemama, bet, no dažiem aspektiem raugoties, pat vēlama. Galu galā atcerēsimies, ka meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija nosaka, ka meži apsaimniekojami tā, lai tas neradītu draudus citām ekosistēmām.

Meža platību pārmaiņas no 2000. līdz 2012. gadam Slīteres nacionālā parka apkārtnē (sarkans – zudums, zils – pieaugums, violets – abi). Uzskatāmi redzama atšķirība starp mežiem nacionālajā parkā un ārpus tā.

Meža platību pārmaiņas no 2000. līdz 2012. gadam Usmas ezera apkārtnē (sarkans – zudums, zils – pieaugums, violets – abi).

Uz augšu