No ekonomisko interešu grupas viedokļa šādu nostāju var saprast – mazāk izejvielu teorētiski varētu nozīmēt mazāku peļņu, vismaz mežizstrādes uzņēmumiem noteikti.
No otras puses, ieciršanās par ciršanas apjoma gandrīz dievišķu neaizskaramību ir skaidra atbilde –
mēs nevēlamies interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā.
Kāpēc nozares uzstādījums nevarētu būt «mēs gribam nodrošināt tik un tik darbavietu» vai «mēs gribam valsts budžetā nodokļos pārskaitīt tik un tik miljonus latu»?
Labi, neesmu tik naivs – protams, jebkura komercuzņēmuma mērķis ir peļņa, bet pat no šā viedokļa «mēs gribam vismaz 11 miljonus kubikmetru gadā» ir mazliet dīvains uzstādījums, jo 1) visiem kubikmetriem nav vienāda vērtība naudas izteiksmē; 2) normāla jebkuru atjaunojamu dabas resursu izmantošanai loģiska pieeja būtu ņemt tik, cik var atļauties, nevis tik, cik vajag.
Skaidrībai jānorāda, ka ciršanas apjoms tiek regulēts tikai valsts mežos, kamēr privātajos to regulē normāli tirgus ekonomikas likumi. Valsts meža dienests reizi piecos gados nosaka maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu, kas tiek padarīts juridiski saistošs ar Ministru kabineta rīkojumu. Vēlreiz uzsveru – tiek noteikts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms. Šis apjoms tiek rēķināts tā, lai nodrošinātu stabilu koksnes plūsmu arī nākotnē, t.i., cik var nocirst, lai arī turpmāk varētu cirst tikpat. Tomēr nereti meža nozares pārstāvji šo apjomu uztver kā izpildes plānu – nevis apjomu, ko drīkst nocirst, bet apjomu, kas jānocērt.