Latvijas mežu platības – viens no galvenajiem rādītājiem, ar ko lepojas meža nozare. Turklāt pēdējos gadu desmitos mežu platības ir palielinājušās, kas šķietami liecina par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, tomēr dati par Latvijas mežainumu ir stipri atšķirīgi, bet pats skaitlis – maznozīmīgs.
Valsts meža dienesta dati liecina, ka meži aizņem 47% Latvijas teritorijas, bet meža zemes – 51%. Zemkopības ministrija, atsaucoties uz LVMI «Silava» veiktās mežu statistiskās inventarizācijas rezultātiem, norāda, ka meži aizņem 52%, lai gan Centrālā statistikas pārvalde, atsaucoties uz tiem pašiem datiem, norāda, ka meži klāj 50%, bet meža zemes – 54% Latvijas teritorijas. Saskaņā ar EUROSTAT datiem Latvijas mežainums ir 56%, bet pagaidām visaugstāko mežainumu var atrast Eiropas Valsts mežu asociācijas (EUSTAFOR) izdotā publikācijā, kur Latvijas mežainums sasniedz 57%.
Ieskatoties internetā atrodamajos meža statistiskās inventarizācijas rezultātos, rodas zināma skaidrība par daļu iepriekš minēto skaitļu. Izejas dati atbilst datiem, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē: meži – 3220,9 tūkst. ha, meža zemes – 3497,08 tūkst. ha (tātad attiecīgi mežainumam 50% vai 54%), bet vienā no tabulām atrodami divi uz formulām nebalstīti skaitļi: «mežainums (ieskaitot aizaugošās nemeža zemes ar koku skaitu <1000/ha)» – 56,89%, «mežainums (ieskaitot tikai meža zemes un aizaugušās nemeža zemes ar koku skaitu >1000/ha)» – 54,14%.
Tātad no LVMI «Silava» piedāvātajiem datiem katrs var pēc savām vēlmēm izvilkt Latvijas mežainuma rādītāju no 50% līdz 57%.
Jautājums par šo visu ir – nu un tad? Kāda patiesībā nozīme tam, cik procentus Latvijas klāj meži? Pēc būtības šim skaitlim ir apmēram tikpat liela nozīme kā preču skaitam veikalā. Kādreiz mūsu veikalā bija 30 preces, bet tagad – 60. Kopējais skaits neizsaka neko, un droši vien svarīgāk būtu zināt, kas tās par precēm.
Kā redzams, pat vienkāršs rādītājs – kopējais mežainums – dažādos avotos stipri atšķiras, tāpēc ir skaidrs, ka katrs no statistikas avotiem ir ar savu precizitāti un kļūdu. Lai palūkotos mazliet dziļāk, kas slēpjas zem kopējā mežainuma, izmantošu Valsts meža dienesta datus. Ne tāpēc, ka saskaņā ar to Latvijas mežainums ir vismazākais vai ka tajos nebūtu kļūdu, bet tāpēc, ka šie dati ir publiski pieejami par laiku no 2001. gada, turklāt šie ir dati par reālu, nevis statistisku mežu, bet galvenais – tie ir par «oficiālo mežu». Tieši pēc šiem datiem tiek rēķināts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos, šo mežu apsaimniekošanu regulē Meža likums un uzrauga Valsts meža dienests.
Ielūkojoties VMD statistikā par 2013. gadu, redzam, ka meža zemes sastāv no meža (91,4%), purviem (5,3%), laucēm (1,1%), pārplūdušiem klajumiem (0,5%) un infrastruktūras objektiem (1,7%). Bet no kā sastāv pats mežs?
2013. gadā 6% mežu (192 tūkst. ha) patiesībā bija kailcirtes, vēl 9% - jaunaudzes līdz 10 gadu vecumam.
Protams, protams, no jaunaudzēm izaugs mežs, un meža nozarei tik ļoti mīļa ir līdzība «mazi bērni arī ir cilvēki, mazi koki arī ir meži» (ja iedziļinās, tad gan šī līdzība sāk šķist stipri ciniska), bet daudzi cilvēki par mežu šos mazos kociņus nesauktu un arī lielākajai daļai ar mežiem saistīto augu un dzīvnieku sugu tā nav piemērota dzīvesvieta.
No dabas aizsardzības viedokļa raugoties (un mazliet vienkāršojot), jo vecāks mežs, jo labāk. «State of Europe’s Forests» liecina, ka 2010. gadā Eiropā, izņemot Krieviju, vidējais 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvars vienvecuma audzēs (audzes, kurās koki ir aptuveni vienādā vecumā) ir 10%. Minētajā pārskatā Latvijai šis rādītājs ir 7%, bet pēc VMD datiem uz 2013. gadu – 11%. Šā vai tā Latvija pēc vecu mežu īpatsvara atpaliek gan no Zviedrijas, gan no Somijas, bet aiz mums ir gan Igaunija, gan Lietuva.
Vērtējot Latvijas mežu vecuma struktūru, pēc «bedres» 20-60 gadu vecu mežu grupā ir skaidrs, ka vecu mežu platības Latvijā nākotnē samazināsies. Mežu vecuma struktūra gan nav tulkojama tik vienkārši kā cilvēku vecuma struktūra – nenocirsti meži var kļūt arvien vecāki mūžīgi (daļā gadījumu nomainoties valdošajai koku sugai), kamēr vien Latvijas klimats ir mežu augšanai atbilstošs, taču, lai saglabātu esošo vecu mežu īpatsvaru, kādā brīdī būtu būtiski jāsamazina ciršanas apjomi. Dzirdot nemitīgos atgādinājumus par «pāraugušu audžu uzkrājumu», kas jānocērt, šāds scenārijs, protams, nešķiet ticams.
Šāda visu mežu apvienošana vienā diagrammā, protams, ir ļoti vienkāršota pieeja, ņemot vērā to, ka dažādiem mežiem ir dažāds atļautais ciršanas vecums un arī atšķirīga vecuma struktūra, tomēr līdzīga «bedre» ir vērojama gandrīz visu izplatītāko koku sugu mežu vecuma struktūrā.
Kā vajadzētu būt tapušam skaidram, jautājums par to, cik Latvijā mežu, ir stipri dziļāks par kopējo mežu īpatsvaru Latvijā. Šis rādītājs ir tik vispārīgs, ka būtībā ir izmantojams tikai sabiedriskajām attiecībām. Šādam mērķim tas tad tiek cītīgi apmuļļāts, sametot vienā maisā dažādas pieejas meža platības aprēķināšanai un izvēloties pēc iespējas ērtāku atskaites punktu, lai varētu demonstrēt, ka mežu platības Latvijā pieaug fantastiskā ātrumā par spīti visam. Pa to laiku aiz sabiedrisko attiecību dūmu aizsega Latvijas mežu platības sarūk, bet par to – nākamajā rakstā.
