Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/16/9715468t1h42b2.jpg)
Definējot mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pašlaik spēkā esošais Meža likums skaidro, ka tā ir «meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām».
Lai gan minētajā definīcijā bioloģiskā daudzveidība un ekoloģiskās funkcijas liktas pirmajā vietā, visbiežāk, jautājot, vai Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, jūs saņemsiet atbildi: «Protams! Mēs ik gadu nocērtam koksnes apjomu, kas ir mazāks par pieaugumu.»
Šāda pieeja kārtējo reizi ilustrē valdošo nostāju, ka mežs ir tikai koksne,
un gadsimtiem veco priekšstatu, ka izcirstās koksnes apjoma attiecība pret koksnes pieaugumu ir vienīgais vai vismaz galvenais meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas rādītājs.
Tomēr mežs nav tikai koki, un koksne ne tuvu nav vienīgais mežu resurss (pat ja mēs runājam par īstermiņa ekonomiskām interesēm). Atļaušos apgalvot, ka ekonomisko interešu pārstāvji ir vienīgie, kam interesē kubikmetros mērīts mežu daudzums un ciršanas apjomi. Tā kā pārstāvu dabas aizsardzības organizāciju, piemēram, mani interesē bioloģiskās daudzveidības stāvoklis. Savukārt «parasto cilvēku» varētu interesēt meža nozares nodrošināto darbavietu skaits vai satraukt kailcirtes, kas arvien vairāk izrobo Latvijas mežus.
Neskatoties uz dažu meža nozares pārstāvju ironiju par šo tēmu, mūsdienās izpratne par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu ietver daudz vairāk nekā tikai ar koksnes kubikmetriem saistītos rādītājos. FOREST EUROPE (Ministru konference par mežu aizsardzību Eiropā) izstrādājusi kritēriju un indikatoru sistēmu, kam vajadzētu būt izmantojamai, lai novērtētu, vai meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi. Šī sistēma balstīta uz sešiem kritērijiem, kas ietver gan iepriekš minēto koksnes ieguvi, gan mežu lomu oglekļa apritē, gan bioloģisko daudzveidību, gan citas meža funkcijas. Šī sistēma ne tuvu nav ideāla (kaut vai tāpēc, ka neļauj atbildēt uz galveno jautājumu – vai meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi?), tomēr parāda jautājumu loku, par kuriem jādomā, lai novērtētu mežsaimniecības ilgtspēju.
Iepriekš minētie kritēriji un indikatori izstrādāti 2003. gadā, bet tikai desmit gadus vēlāk – 2013. gadā – šāda sistēma tika ieviesta arī Latvijā ar MK noteikumiem «Meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas novērtēšanas kārtība». Šie noteikumi paredz, ka meža apsaimniekošanas izvērtējums tiek veikts reizi piecos gados un tam jābalstās uz FOREST EUROPE kritēriju un indikatoru sistēmu (kas gan ērtības labad ir mazliet mainīta).
Pagaidām Latvijas mežu apsaimniekošana atbilstoši šiem MK noteikumiem vēl nav vērtēta,
bet dati par Latviju saskaņā ar Eiropā pieņemtajiem kritērijiem izmantoti, sagatavojot ziņojumu «State of Europe’s Forests 2011».
Kā jau minēju, ziņojums nesniedz atbildi uz to, vai meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, bet ļauj novērtēt, kā Latvija izskatās salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Saskaņā ar šo ziņojumu Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā – Latvijā meži klāj 54%, bet Eiropā kopumā (šeit un turpmāk – neskaitot Krieviju) - 32%. Eiropā mežu platība laikā no 1990. līdz 2010. gadam pieaugusi par 8,5%, bet Latvijā – 5,7%.
Vērtējot mežu izcelsmi, redzams, ka Latvijā ir 81% mežu ir dabiskas izcelsmes, kas Latviju ierindo apmēram pa vidu starp pārējām Eiropas valstīm, kamēr Eiropā kopumā dabiska izcelsme ir 67% mežu. Bet kas notiek ar mežu pēc tam, kad tas dabiski izcēlies?
Latvijā vien 0,4% mežu ir cilvēka neskarti, kamēr Eiropā kopumā tādu ir 26%.
Vecu mežu īpatsvars Latvijā ir lielāks nekā Eiropā kopumā – 25% mežu ir pārsnieguši 80 gadu vecumu (Eiropā kopumā – 18%). Arī mirušās koksnes apjoms Latvijā ir augstāks nekā vidējais Eiropā – attiecīgi 17,7 un 10 kubikmetri uz hektāru. Jāatzīmē gan, ka vismaz Latvijas gadījumā mirušās koksnes apjoms (un tā pieaugums kopš 1990. gada) ir nevis apzinātas saimniekošanas, bet 2005. gada vētras sekas.
Latvija ir starp vadošajām valstīm Eiropā arī pēc rādītāja, kas neko labu neliecina, – mežu fragmentācijas pieauguma.
Lūk, virkne skaitļu, nosacīta «fotogrāfija» mežu attīstības mērogos – vien 20 gadu. Turklāt Latvijas gadījumā šie ir bijuši ļoti mainīgi gadi – no neatkarības atgūšanas, privāto mežu atgūšanas vai iegūšanas un izciršanas līdz AS «Latvijas valsts meži» dibināšanai, Latvijas pievienošanai Eiropas Savienībai un visām no tā izrietošajām sekām. Ko īsti nozīmē šie skaitļi un cik tie ticami? Vai Latvijas meži galu galā tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi? Par to – turpmākajos rakstos.