Tomēr, neskatoties uz skaistajiem vārdiem politikas dokumentā, faktiskā politika visbiežāk ir tāda, it kā mežs būtu tikai latos, nē, bet eiro un kubikmetros mērāms. Meža nozares pārstāvji skaļi deklarē, ka principā neiebilst pret dabas aizsardzību, tomēr katra iepīkstēšanās par meža vērtībām, kas nav koksne, tiek pārrēķināta naudas izteiksmē, lai demonstrētu, kādus zaudējumus šo vērtību ievērošana nesīs meža nozarei un valstij kopumā. Jā, mežs ir nauda, turklāt liela, tāpēc meža nozares lobijs valda pār ministrijām, zinātniskiem institūtiem un caur liela reklāmdevēja ietekmi uz plašsaziņas līdzekļiem un intensīvām sabiedrisko attiecību kampaņām mēģina valdīt arī pār sabiedrības apziņu.
Lai gan bieži runāju par «meža nozari», skaidrības labad uzreiz gribu teikt, ka man nav pretenziju pret nozari kā tādu. Noliegt to, ka meža nozare tiešām ir svarīga, būtu muļķīgi, it īpaši šobrīd, kad rakstu, sēžot koka krēslā mājā, kas apsildīta ar malku. Arī pret vairākumu meža nozarē strādājošo man nav nekādu iebildumu. Vairāki no viņiem ir manas ģimenes locekļi (un droši vien lielākajā daļā ģimeņu pa kādam tādam ir), un es pazīstu gana daudz mežinieku, kam galvenais dzinulis dzīvē nav no meža izžņaugt pēc iespējas lielāku peļņu par jebkādu cenu. Rakstot «meža nozare», es domāju politiski aktīvākos nozares pārstāvjus, kas, krustām šķērsām savijušies dažādās organizācijās, mēģina diktēt valdības dienas kārtību, normatīvos aktus un, kā jau minēju, sabiedrības viedokli.