Bieži vien īgņas ir cilvēki, kuri ir neapmierināti ar sevi, problēma var būt ne tikai viena, tās varbūt kā cisu maiss velkas līdzi no viena vecumposma uz otru. Un tad, paši netiekot ar tām galā, negribot pieslēgties, nerisinot vai neatzīstot, īgņas meklē vainu citos. Jo negaidīts uzbrukums – puse no uzvaras. Bieži vien tie ir cilvēki ar zemu pašvērtējumu, kas jūtas vainīgi par kaut kādām lietām.
Īgņu portrets
Protams, kā es smejos –
latvietis latvietim labākā karbonāde,
var notiesāt ar baudu un iezāģēt tā, ka uhh! Un es uz tā pamata atkal pacelšos un parādīšu!
Bieži vien šie cilvēki redz kaut ko televīzijā vai internetā, avīzē izlasījuši, un bieži vien ne jau to pozitīvo. Viens ir nošāvies, cits nobraukts, tas tur ir piekauts, ak šausmas! Tad droši var tādam cilvēkam jautāt – pag, pag, vai neko citu neizlasīji. Nekā pozitīva šodien pasaulē nebija? Kāpēc tu uztver tikai to negatīvo, arī darbā? Bija tikai mīnusi, mīnusi, mīnusi?
Ja es pats neapzinos, ka tāds esmu, es dzīvoju tā, kā dzīvoju. Ja es sāku to apzināties un man kāds to norāda, var būt, ka būšu gatavs mainīties, bet cilvēkam pašam jāgrib kaut ko mainīt sevī. Un bieži vien īgņām pašu īgņošanās nav problēma, viņi to neapzinās.
Kā sadzīvot darbavietā?
Jāatceras – ja es uztraucos, ka nespēju šo cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, to, ko viņš saka, tad ir kaut kāda problēma arī manī. Viņa teiktais ir izraisījis nepatiku, neapmierinātību, pacēlis uz augšu kādas emocijas. Jautājums numur divi – ja tas ir darbavietā, tad kāds ir mans statuss, kādas ir manas attiecības ar šo cilvēku: vai mūsu attiecības ir pa horizontāli, vai arī es esmu vadītājs. Vai īgņa ir mans priekšnieks vai padotais? Ja īgņa ir mans klients, attiecīgi būs arī cita rīcība, jo pret klientu droši vien attieksme būs citāda nekā pret kolēģi. Turklāt klientam vienmēr taisnība, un man kā cilvēkam, kurš apkalpo klientu, jādomā, kā tieku ar to galā. Vai nu es pasaku klientam visu, ko domāju, un rakstu atlūgumu, vai arī... es zinu, kā tikt galā ar tādu klientu. Es strādāju, lai tiktu galā ar sevi. Jautājums ir pašam sev –
kāpēc tas mani uztrauc, kas notiek ar mani?
Nezinot, kā sākt sarunu, cilvēks var atnākt ar uzbrukumu. Varbūt viņa mājās parasti ir konflikti, strīdi, un te ir tā vieta, kur var niknumu izgāzt. Viņš var pasūdzēties, cik viss slikti, lai parādītu, cik pats uz šī fona labs. Var būt arī tā – ja pirmais pateikšu, ar ko esmu neapmierināts, tad parādīšu sevi pozitīvā gaismā, cik pārējie ir nekompetenti. Īgņām reizēm tas ir tīri neapzinātā līmenī. Bet, ja es to daru apzināti, tad jautājums, kāpēc. Un, izprotot šo cilvēku, varbūt varu ļaut paskatīties citādāk uz to, ko viņš saka.
Mūžīgie pukstekļi
Dažreiz ir tā, ka, nodzīvojot kopā 15 un 20 gadu, ieraugi – viņš taču ir mūžīgais puksteklis. Vai pirms 20 gadiem nebija? Bet var arī būt, ka kaut kas mainījies laulāto attiecībās. Man ir jāsaprot, vai gribu dzīvot ar īgņu, vai gribu dzīvot šādā ģimenē. Bet ja nav variantu? Mans opis tāds ir, krievu laiki viņam bija medusmaize, tagad viss ir galīgi garām. Man jāpieņem astoņdesmitgadīgais opis, kurš tikai pukst un vaid, ka viss slikti. Un tad jādomā, kur to likt, ko saņemu no sava cilvēka. Varu runāt pretī, tikai jautājums, vai tas neaizies līdz lielam konfliktam, pamatīgam kašķim. Piekāpjas parasti gudrākais, varbūt man sevi jānobremzē.
Arī mīlestību vajag
Psiholoģijā saka: ja cilvēkam pāri 40, grūti būs arī terapijā kaut kādā veidā palīdzēt. Bet, ja cilvēks ļoti grib mainīties, tas ir iespējams.
Es varu šo cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, bet man arī ir tiesības teikt, ja mani kaut kas neapmierina vai jūtos slikti. Varbūt viņš visu laiku grib pateikt: «Pieņem mani tādu, kāds esmu.» Iespējams, cilvēks gados saņem par maz uzmanības. Mēs skrienam, un opis vai ome paliek kaut kur maliņā. Bet jebkuram vajag mīlestību, varbūt ir kas tāds, ko varam darīt kopā, jūtot viens otra plecu un atbalstu. Varbūt mūsu pasaules var pārklāties un
mēs varam dot viens otram vairāk.