Latvija strauji zaudē izcilākās dabas vērtības, tā liecina ziņojums par dabas stāvokli mūsu valstī. Dokumentā norādīts, ka vairums īpaši aizsargājamo dzīvotņu atrodas nelabvēlīgā stāvoklī. Atklāta arī viena izmirusi dzīvnieku suga.
Ziņa ir papildināta
Ik sešus gadus visas Eiropas Savienības (ES) valstis gatavo ziņojumu Eiropas Komisijai par apdraudēto dzīvotņu un sugu stāvokli katrā valstī. Ziņojuma būtība ir novērtēt sasniegto ceļā uz valstu apņemšanos apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Latvija šo ziņojumu pirmo reizi sagatavoja 2007. gadā, un šā gada septembrī ir noslēgusies otrā ziņojuma iesniegšana par 2007.-2012. gada periodu.
Latvijas ziņojumā konstatēts, ka no kopumā 57 īpaši aizsargājamām dzīvotnēm (dažādi reti mežu, zālāju u.c. ekosistēmu paveidi) 49 (86%) atrodas nelabvēlīgā stāvoklī un 47% stāvoklis turpina pasliktināties, kā arī
reģistrēta viena izmirusi dzīvnieku suga.
Ziņojuma faktu daļu Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā apkopoja Latvijas Dabas fonds, sagatavošanā pieaicinot 28 vadošos dzīvotņu un sugu ekspertus.
Šo novērtējumu visas ES valstis sagatavo pēc vienām un tām pašām vadlīnijām, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas. Latvijas oficiālajā dzīvotņu sarakstā, kas pakļauts vērtējumam, ir 8 jūras, 9 piejūras un iekšzemes kāpu, 7 iekšzemes ūdeņu, 2 virsāju, 11 zālāju, 8 purvu, 3 iežu atsegumu, 9 mežu dzīvotņu veidi, kuri pārstāv Latvijas ainavas relatīvi dabiskāko/pirmatnīgāko daļu.
Visnelabvēlīgākais stāvoklis konstatēts meža dzīvotņu grupā,
kur pilnīgi visiem dzīvotņu veidiem tas novērtēts kā vissliktākais iespējamais. Labākais stāvoklis ir iežu atsegumu grupai, kur iekļautas kaļķiežu un smilšakmens klintis un alas.
Ziņojums ietver arī Eiropā apdraudēto sugu stāvokļa vērtējumu, izņemot putnus, kam ir savs atsevišķs ziņojums, kas tiks pabeigts šā gada nogalē. Jau tagad zināms, ka kritiska situācija ir ar zaļajām vārnām.
Lidvāveru vairs nav
Šī ir pirmā reize, kad oficiālos dokumentos fiksēts, ka Latvijā pilnībā izmirusi lidvāveru populācija.
19.gs. lidvāveres vēl bijušas sastopamas visos Latvijas novados, bet kopš 2005.gada tās vairs nav atrastas. Aizdomāties liek fakts, ka šī konservatīvā meža masīvu iemītniece Latvijā ir bijusi izplatīta laikā, kad valsts mežainums ir bijis divreiz mazāks nekā šodien.
Tas it kā nonāk pretrunā – mežu kļuvis divreiz vairāk, bet šo mežu iemītniekam kļuvis sliktāk. Acīmredzot svarīgāka par formālu meža platību pieaugumu ir meža iekšējā kvalitāte –
lidvāveres gadījumā svarīgi ir veci apšu meži ar dobumainiem kokiem.
Patlaban mežu struktūra ir mazāk dabiska nekā kādreiz. Piemēram, šobrīd cērt jau 40 gadus vecas apses, bet šiem dzīvniekiem vajadzētu 80 gadus vecu koku dobumus.
Jau iepriekšējais ziņojums 2007.gadā, saskaitot dabisko dzīvotņu aizņemtās platības, uzrādīja, ka Latvija savā ainavā spējusi saglabāt ievērojami mazāk patiesi dabiskas vides nekā vairums citu ES valstu.
Jaunākais, ar precīzākām metodēm sastādītais ziņojums vēsta, ka
situācija ir ievērojami sliktāka, nekā gaidīts:
Latvija strauji zaudē atlikušās izcilākās dabas vērtības.
Meža un zālāju dzīvotņu novērtējuma darba grupu dalībnieks Viesturs Lārmanis norāda: «Pašreizējo Latvijas dabas daudzveidības stāvokli un cilvēku nespēju to reālistiski uztvert nosacīti var salīdzināt ar veikalu, kurā pavirša pircēja acīm plaukti šķiet pārpilni ar precēm, bet patiesībā tajos tikpat kā vairs nav atrodami vēl nesen pieejamie labākie produkti – izvēle sarukusi no daudzveidīgas un veselīgas maizes šķirņu izvēles līdz pāris veidiem ar e-vielām pārpildītu kukulīšu, atrodams vairs tikai viena ražotāja piens u.tml.
Faktiskais apdraudētās dabas stāvoklis ir pretrunā ar populāro mītu par Latviju kā valsti, kas «zaļāka» par citām valstīm. Pārmērīgā «zaļuma» ilūzija bieži vien novērš uzmanību no steidzami risināmām problēmām.»
Dabisko zālāju ir arvien mazāk
Mērķtiecīgas rīcības trūkumu iepriekšējo gadu dabas aizsardzības sistēmā visspilgtāk ilustrē ziņojumā konstatētais dabisko zālāju stāvoklis.
Zālāju pētniece Solvita Rūsiņa akcentē: «Šīs no tradicionālās lauksaimniecības atkarīgās dzīvotnes pirms nepilna gadsimta aizņēma ap 30% no Latvijas teritorijas, bet 2007.gada ziņojuma brīdī bija zināmas vairs tikai 0,3% apmērā. Ziņai par simtkārtīgu samazinājumu dabas vērtībai, kas Latvijā ir visizcilākā savvaļas sugu bagātības ziņā, vajadzētu būt pamudinājumam uz steidzamu aizsargājošu rīcību.
Tomēr 2013.gada ziņojumā nācās konstatēt, ka
visu dabisko pļavu un ganību stāvoklis šobrīd vērtējams kā vēl vairāk pasliktinājies.
Pašlaik 60-80% no šiem jau tā niecīgajiem 0,3% ir izzušanas stadijā. Tas tā nebūtu, ja Vides un Zemkopības ministrija būtu pietiekami mērķtiecīgi sadarbojušās, lai lietotu līdzekļus, ko ES Lauku attīstības programmas ietvaros piedāvā dabas vērtību uzturēšanā.»
«Ja mūsu paaudze to nenosargās tuvāko 10-20 gadu laikā, tie no Latvijas pazudīs,» Lārmanis brīdināja.
Cilvēkiem ir jāatbild
Dabisko zālāju piemērs parāda arī ko citu, attiecināmu uz visām apdraudētajām dabiskajām dzīvotnēm un sugām – tieši šobrīd Latvijā dzīvojošā cilvēku paaudze, nevis kāda nepārvarama vara tālā pagātnē vai ārējs ienaidnieks, ir atbildīga par to, ka vairākas dabas vērtības tūlīt var izzust pavisam.
No tā, kā rīkojamies, šobrīd ir atkarīgs, vai nākamajām paaudzēm būs iespēja savām acīm skatīt īstas dabiskās pļavas un ganības vai citas uz izzušanas sliekšņa esošas dabas vērtības.
Šobrīd valsts pārvaldes sistēmā attiecībā uz dabas aizsardzību visvairāk pietrūkst reālistiska skatījuma uz dabas vērtību faktisko stāvokli, zināšanu par to, kur tās atrodas, un plānotas mērķtiecīgas rīcības to aizsardzībā.
Prezentējot ziņojumu šodien žurnālistiem, Lārmanis atzina, ka vides draugi jau diezgan ilgi pūlas sabiedrībai pastāstīt, kāda ir tagadējā Latvijas dabas situācija, taču regulāri dzird maldīgus izteikumus, ka Latvija ir zaļa valsts. Tas ir nepatiess mīts.
Latvijā valda mīts, ka pie mums dabu labi aizsargā. Taču speciālisti secinājuši, ka tā nav.
Mēs esam vieni no pēdējiem salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm.
Tāpat esam ļoti sliktā pozīcijā, vērtējot mežu izciršanas ātrumu. Tas ir viens no straujākajiem Eiropā.
Viņš akcentēja, ka Latvijas daba tās dabiskajās izpausmēs ir ļoti vērtīga. To var salīdzināt ar Doma baznīcu, senlatviešu pilskalniem vai senu, izrakstītu tautastērpu.
Ko darīt?
Par dabas aizsardzību jādomā nevis tikai vienai valsts pārvaldes iestādei, bet gan visai sabiedrībai kopumā. Vienlaikus jāapzinās, ka ne vienmēr vaina ir nepietiekamajā finansējumā. Bieži vien pietiktu ar precīzāku un mērķtiecīgāku tā izlietojumu. Tāpat vajadzīga ierēdņu labāka sadarbība un izpratne.
Arī politiķiem jāsaprot, ka dabas aizsardzībai ir jāpievērš uzmanība. Dabas draugi šo domu mēģināja iestrādāt Nacionālajā attīstības plānā, taču tas neizdevās, jo ierēdņi un politiķi apgalvoja, ka Latvija jau tā ir zaļa valsts.
