Kā dusmas ietekmē ikviena cilvēka dzīvi, vai tās vienmēr ir sliktas, kāda ir sabiedrības attieksme pret šo izpausmi, vai mēs sev atļaujam dusmoties. Par to mācītājs un atkarību speciālists Māris Ķirsons.
Dusmojies pareizi un piedzīvo savu attīstību (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mainīt nozīmi
M.Ķirsons vispirms jautā, cik liela nozīme itin visā ir pašam cilvēkam un viņa viedoklim. «Tas, caur ko es skatos, maina to, ko es redzu,» skaidro lektors, uzsverot, ka ikvienam ir sava uztveres un uzskatu prizma, caur ko lūkojoties, mēs saredzam notikumus, lietas un apstākļus. Tas nozīmē, ka uz vienu un to pašu notikumu dažādi cilvēki raudzīsies atšķirīgi. Savulaik ievērojamais amerikāņu psihoterapeits un jauna psiholoģijas virziena aizsācējs Abrahams Maslovs izvirzījis tādu jēdzienu kā meaning making jeb nozīmes mainīšana, kas, M.Ķirsona vārdiem runājot, izsakāms tā: ja man nepatīk tas, ko redzu, un es nevaru mainīt to, ko redzu, tad es varu mainīt savu attieksmi pret to.
Mācītājs saka – viņam agrāk palīdzējusi un vēl tagad palīdz šāda lūgšana: «Dievs, dod man dvēseles mieru samierināties ar to, ko nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra».
M.Ķirsons atzīmē, ka
dusmas ir tas, ko cilvēks izjūt, un ka mums katram ir tiesības tās izjust.
Dusmas ir jūtas, un, kā jau visas jūtas, tās rodas un atkal pazūd. Uz to var raudzīties kā uz vienu no iespējām sevi dziļāk iepazīt, noskaidrot, kas mani neapmierina. «Dusmas ir signāls, kuru ir vērts uzklausīt,» lektors saka. Tās parāda, ka konkrētajā situācijā kaut kas nav kārtībā, kaut kas jāmaina, jārisina.
Dusmas ir vienas no tām jūtām, kas sabiedrībā bieži tiek kritizētas un nopeltas, vecāki jau no agras bērnības māca saviem bērniem – tev nevajag dusmoties! – tā vietā, lai
iemācītu dusmas izrādīt konstruktīvākā un atbilstošākā veidā.
Vajag izjaukt līdzsvaru
«Vai es zinu to, kas man patīk, vai arī man patīk tas, ko es zinu?» vaicā M.Ķirsons, uzsverot, ka šeit pastāv ļoti liela atšķirība. Cilvēki baidās no nezināmā, tādēļ daudzi labprātāk izvēlas palikt savās robežās, zināmā teritorijā, bīstoties atklāt jaunus apvāršņus. Arī dusmas ir viens no šādiem nezināmajiem, jo nav paredzams, pie kāda rezultāta tās aizvedīs. «Ja mēs paliekam savās robežās, mēs neko jaunu neiemācāmies. Ja es dusmojos, es ļauju sev piedzīvot sevi citādā veidā,» saka mācītājs. Mēs ikviens esam riskējuši un uzdrošinājušies jau agrīnā bērnībā, pat ja to vairs neatceramies. Bērni būdami, iemācāmies noturēt līdzsvaru un tad to izjaucam, lai mācītos staigāt.
Ja tu nebūtu uzdrīkstējies izjaukt līdzsvaru, tu nekad nebūtu iemācījies staigāt.
Mīlēt un ciest!
Bieži vien dusmas vairāk sevī tiecas paturēt tieši sievietes. Lektors saka, ka tajā vainojama paaudžu paaudzēs uzsvērtā sievietes loma. Viņš atsaucas uz agrāk populāro teicienu – sievietes loma ir mīlēt un ciest, kas parāda, ko sabiedrība gaida no sievietēm. «Un, ja reiz tev ir tāda loma, tad pamēģini tikai neciest,» smejas M.Ķirsons, pie viena norādot, cik grūti sievietēm ir pārvarēt šīs lomas uzliktās robežas.
Lai ieplūst jauna informācija
Mēs visi esam būtnes, kurām piemīt gan jūtas, gan intelekts. Tāpēc, saka M.Ķirsons, ja mani neapmierina, kā es izrādu savas dusmas, varu šo emocionālo procesu pārtraukt ar intelekta momentu un uzdot sev vairākus jautājumus. Par ko es īstenībā esmu dusmīgs? Kas ir problēma? Kura problēma tā ir? Kas par ko ir atbildīgs šajā situācijā? Kā lai izrādu savas dusmas tā, lai pēc tam nejūtos bezspēcīgs? Kā lai daru zināmu to, ka mani kaut kas neapmierina, neuzbrukdams otram? Ja līdzšinējā dusmošanās nav palīdzējusi, ko es varu darīt citādi?
Sabiedrība mainās, ļaujot tajā ieplūst jaunai informācijai. Līdzīgi arī ikviens cilvēks, sākot rīkoties citādāk nekā iepriekš, maina savu tuvāko sabiedrību, jo arī apkārtējie vairs nevar rīkoties pa vecam. Ja uz sava dzīvesbiedra, kaimiņa vai bērna dusmām vairs neatbildu ar negatīvu emociju izvirdumu, bet cenšos pieslēgt prātu, lai izprastu situāciju, mums ir iespēja nonākt pie dialoga. Bet dialogs ļauj ieplūst jaunai informācijai, kuras rezultātā abas strīdīgās puses dziļāk iepazīst viena otru, izprot katras individuālās un kopējās vajadzības un galu galā spēj pacelties jaunā sapratnes līmenī. Līdz ar to dusmas var būt kā
signāls, kas norāda, kurās dzīves jomās nav harmonijas, un dot drosmi cilvēkam kaut ko mainīt.
Jo, kā kodolīgi norāda pats M.Ķirsons: «Ja nekas nemainās – nekas nemainās», bet attīstība nozīmē izjaukt pašreizējo līdzsvaru, lai dotos uz priekšu.