Esat viens no «The Animals» sastāva dibinātājiem. Tolaik jaunieši Anglijā daudz klausījās Amerikas blūzu, bet kādas bija jūsu pirmās muzikālās ietekmes?

Sākumā daudz klausījos džezu. 1956.gadā man palika 15 un rokenrols bija pavisam jauns - Elviss Preslijs (Elvis Pressley) izdeva «Heartbreak Hotel», bet Bils Heilijs (Bill Haley) jau bija iemantojis zināmu slavu Lielbritānijā kopš 1954.gada. Pateicoties šim džeza un rokenrola sajaukumam, es sāku interesēties arī par blūzu un soulu. Kā jau minēji, tolaik tas viss nāca no Amerikas un rokenrola fenomens pārņēma visu, kas notika pirms tam. Tas bija aizraujošs laiks, kad apmeklēt pagrīdes mūzikas koncertus, it īpaši pusaudžiem, kuri ir ļoti atvērti pret visu jauno.

Mēs bijām tas cilvēku bariņš Lielbritānijā, kas laika gaitā kļuva par «The Beatles» un «The Rolling Stones» (smejas). Visi pilnībā aizrauti ar vienu un to pašu lietu.

Ko domājat par blūzroka renesansi pēdējos gados? Piemēram, Džeku Vaitu (Jack White) vai «The Black Keys»?

Ja godīgi, tad mūsdienās es vairs nezinu, kas ir kas. Tik daudz kas notiek un ir grūti visam izsekot līdzi (smejas). Esmu palicis kopā ar saviem pirmajiem iedvesmas avotiem. Vienkārši vēlos būt tas, kas es esmu – viens no «The Animals».

Vai «bītlu» veiksmes stāsts ir ietekmējis arī jūsu karjeru un kā?

O, tas ir atstājis ietekmi uz ikvienu mūsu vecumā. Pirms «bītliem» visi britu izpildītāji pārsvarā spēlēja Amerikas hitu kaverversijas. «The Beatles» bija pirmā autentiskā vietējā grupa, kas izklausījās ļoti britiski, bet tajā pašā laikā radīja mūziku, kas bija līdzvērtīga un pat labāka par to, kas nāca no amerikāņiem. Viņi parādīja ceļu visiem (iesmejas). Tas bija lieliski. Nezinu, vai cilvēki atceras, bet tajā laikā bija tāds puisis Lonijs Donegans (Lonnie Donegan), kurš aizsāka tādu žanru kā «skiffle» – būtībā vienkāršu folkmūziku, taču ar noteiktu ritmu. Tā kļuva par modes kliedzienu. Šis žanrs bija tik vienkāršs, ka viss, ko cilvēkiem vajadzēja izdarīt, bija nopirkt lētu ģitāru, iemācīties trīs akordus, un tu jau biji grupā. Tieši tas iedvesmoja lielāko daļu no mums sākt spēlēt mūziku. Viņa izpildītā versija [ASV blūza un folka) dziesmai «Rock Island Line» kļuva par hitu. Džons Lenons (John Lennon) kļuva par šīs mūzikas fanu un vēlāk iepazinās ar Polu Makartniju (Paul McCartney). No tā arī viss sākās – rokenrola un «skiffle» kombināciju radīja briti.

Vai jums atmiņā nāk kādi spilgti mirkļi no aizskatuves dzīves ar «bītliem» vai «stouniem»?

Mēs nedalījām skatuvi dzīvajos koncertos, bet bieži tikāmies TV šovu laikā – «Top Of The Pops» u tml. Spēlējām tur tad, kad bijām izdevuši kādu jaunu singlu, tāpat daudz laika pavadījām kopā Londonas klubos. Tobrīd tā saucamās ritma grupas pārcēlās tieši uz turieni, jo Londonā bija fenomenāla pagrīdes mūzikas dzīve. Tu ienāc klubā un vienā stūrī sēdēja Spensers Deiviss (Spencer Davis), divi no «bītliem» otrā stūrī, kā arī daži no «The Rolling Stones» un «The Animals» (smejas). Visi ballējāmies kopā.

Ja drīkst jautāt, kurš no viņiem visiem jums bija lielākais čoms?

Tas laikam būs Ēriks [Bērdons] (Eric Burdon, «The Animals» vokālists – aut.), jo, kopš pirmoreiz satikāmies 1956.gadā, nodibinājām grupu un mums bija tās pašas intereses par mūziku, filmām un grāmatām. Mēs bijām pamats – tas, kas sākās 1956.-1957.gadā, kļuva par «The Animals» 1963., kaut arī nelielu koncertu baznīcā kopā nospēlējām jau 1959.gadā. Tur satikām Alanu [Praisu] (Alan Price), kurš piesēdās un piespēlēja mums klavieres. Viņš mūs pilnībā šokēja, jo bija tik velnišķīgi labs pianists un mēs viņu savā veidā «nocēlām» tai otrai grupai. Alans Praiss, Ēriks Bērdons un es kļuvām par «The Animals» dibinātājiem.

Vai varat pastāstīt, kāpēc pirmajā un otrajā albumā spēlējāt tikai kaverversijas?

Jā, tā vienkārši bija mūzika, kas mūs iedvesmoja. Mēs visi nācām no strādnieku ģimenēm Anglijas ziemeļos, kur bija ļoti industriāla vide. Tādai mūzikai kā blūzs, urbānais blūzs vai Čikāgas blūzs ar mums bija rezonanse. Mēs labi sapratām, par ko viņi dzied. Tā gan bija nejaušība, taču šī mūzika atrada ceļu uz mūsu sirdīm.

Tā ir taisnība, ka dziesmu «House of The Rising Sun» ierakstījāt tikai vienā piegājienā?

Tā ir taisnība, jā. Pirmo atpazīstamību guvām, kad parakstījām līgumu ar Dona Ārdena (Don Arden) aģentūru un noorganizēja mums nelielu tūri. Mēs jau bijām mēģinājuši «House Of the Rising Sun» koncertos, tomēr neapzinājāmies, ka radām tādu klasisku lietu. Pašiem to neaptverot, tā kļuva par pirmo jebkad ierakstīto elektriskā folka dziesmu.

Satikām Bobu Dilanu, kurš teica, ka, izdzirdot mūsu versiju, viņš sapratis, ka ir pilnībā jāmaina savas darbības virziens.

Tikāmies studijā, kur viņš gatavojās beigt ierakstu savam pirmajam elektriskā folka albumam. Tas bija ļoti zīmīgs brīdis, tomēr jāteic, ka arī mums pašiem, izpildot šo dziesmu tūrē, radās aizdomas, ka tas ir kas īpašs. Mikijs Mousts (Mickie Most) aizveda mūs uz pavisam primitīvu studiju Londonā – viens celiņš, mono. Nebija daudz laika, jo vakarā mums jāspēlē koncerts Sauthemptonā. Nospēlējām dziesmu, un Mikijs sacīja: «Jūs labāk atnāciet un paklausieties.» Iegājām kontrolistabā, un, atskaņojot ierakstu, viņš mums teica: «Tas būs hits.» Tas prasīja tikai vienu piegājienu un izmaksāja apmēram trīs mārciņas (smejas).

Tas ir iespaidīgi. Turpinot vēl par jūsu mūziku, vai dziesma «Story Of Bo Diddley» ir patiess stāsts? Vai tiešām Bo Didlijs (leģendārais ASV r&b dziedātājs un ģitārists) ir sacījis, ka jūs nekam nederat?

(Sirsnīgi smejas.) Nē, nē – tā vairāk bija mākslinieciska pieeja dziesmai (tajā Didlijs «The Animals» velta citātu: «Man, that sure is the biggest load of rubbish I ever heard in my life» – aut.). Bo Didlijs pabija Lielbritānijā, atrodoties tūrē ar «Everly Brothers» un jauno grupu, ko sauca par «The Rolling Stones» un kuri bija tikko izdevuši savu pirmo singlu. Viņi tovakar uzstājās Ņūkāslā, un arī mēs paši spēlējām klubā «A’Gogo». Mēs gājām skatīties viņu uzstāšanos, bet pēc tam nācām atpakaļ un mums pievienojās daži draugi, kā arī pāris mūziķu no Didlija pavadošās grupas. Pašu viņu nesatikām, bet tā bija nakts, kad Ēriks izdomāja šo dziesmas rindiņu, lai nedaudz pārspīlētu stāstu (iesmejas). Es gan sastapu Bo ilgu laiku pēc tam un viņš teica: «Zini, es biju klubā «A’Gogo» tovakar, kad ienāca pats Bo Didlijs (citāts no dziesmas – aut.) un jūs uzstājāties.» Es sacīju: «Piedod, vecīt, bet tā bija vienkārši mūsu sacerēta pasaciņa.» Bet viņš nerimās: «Ei, es tiešām biju tur!» (Smejas.)

Vai jums pēc tam saglabājās labas attiecības?

Zini, tādi cilvēki kā Bo Didlijs nepielaiž sev nevienu pārāk tuvu. Viņš bija diezgan dīvaina personība. Tu varēji vienkārši aprunāties, bet ne vairāk, jo viņam bija pavisam cita izpratne par lietām.

Starp citu, vai bijāt ko dzirdējis par Latviju, pirms tika sarunāts koncerts?

Nē, bet sagadīšanās rezultātā vakar (saruna notika piektdien – aut.) vakar nedaudz paskatījos internetā. Atradu, ka Rīgu iecienījuši gados jauni vīrieši no Lielbritānijas, kas rezervē lētos lidojumus un brauc ballēties uz turieni.

Jā, tā dēvētās vecpuišu ballītes, ar kurām Rīga diemžēl ir bēdīgi slavena.

Jā, jā. Neesmu gan vēl ne reizi tur bijis, tikai vienreiz biju Igaunijā. Tomēr es ļoti gaidu šo ceļojumu.

Ko varam sagaidīt no jūsu uzstāšanās?

Dzīvo mūziku, ko mēs izpildām ar lielu enerģiju un pašatdevi. Tas ir tas, ko darām. Mēs spēlējam visus hitus – «We Gotta Get Out Of This Place», «Don’t Let Me Be Misunderstood», «It’s My Life». Visas tās dziesmas, ko esam spēlējuši visu mūžu. Cilvēkiem tas patīk, jo šī mūzika joprojām iztur konkurenci arī mūsdienās. Mēs vienkārši labi pavadīsim laiku.

Nesen Ēriks Kleptons (Eric Clapton) uzstājās ar pirmo koncertu Rīgā, bet neilgi pēc tam atcēla savu tālāko turneju. Savā ziņā tas ilustrē šī brīža situāciju, ka iespējas redzēt un dzirdēt 1960.gadu rokmūzikas pionierus kļūst arvien mazākas. Kā jūs to komentētu un kāda jums šķiet «Animals And Friends» nākotne?

Jā, šā gada sākumā mēs zaudējām labu draugu – Regu Presliju (Reg Presley) no «The Troggs».

Arī Spensers Deiviss, ar ko esam daudzreiz strādājuši, pēdējos divus gadus vairs nevar doties tūrēs. Ir skumji skatīties, bet man ir 72, es joprojām esmu aktīvs un spēlēšu, līdz vairs nevarēšu. Ja nonākšu līdz stāvoklim, kad padaru sevi par muļķi, tad gan apstāšos (smejas).

Biļetes pārdošanā uz festivālu «Live Fest 2013» iespējams iegādāties www.bilesuparadize.lv un «Biļešu paradīzes» tirdzniecības vietās visā Latvijā.