Šūnakmenim savs stāsts stāstāms

Cik maz gan mēs zinām par bagātībām, kas ir tepat, mūsu zemītē. Tā atlika secināt pēc plašā "Dabas koncertzāles" pasākuma pie Raunas Staburaga.

Pēc Daugavas Staburaga appludināšanas Raunas Staburags ir raksturīgākais šūnakmens veidojums Latvijā. Tas iekļauts īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā.

2008. gadā Latvijas ģeologi šūnakmeni pasludinājuši par nacionālo ģeoloģisko simbolu. Tas ir stipri sacementēts saldūdens kaļķieža paveids, ko sauc arī par kaļķa tufu un blīvo avotkaļķi. Tam ir arī vairāki vietējie nosaukumi - Bauskas apkārtnē – radzis, Raunas pusē – pūrāsis, Pļaviņu apkārtnē – sūnakmens, Kurzemē – ķauķis.

"Laba, kvalitatīva šūnakmens, ko varētu izmantot būvniecībā vai tēlniecībā, Latvijā vairs nav," saka ģeoloģe no Latvijas Dabas muzeja Anita Saulīte. Savulaik tas iegūts Baižkalnā Raunā, Kazu gravā Priekuļos, Allažos un vēl citviet Latvijā. Allažu raktuves pilnībā izmantotas. Vēl 20. gadsimta sākumā Kazu gravā bija šūnakmens lauztuves. "Jaunzemju" un "Lībānu" saimnieki katrs no savas puses zāģēja. Tad darbi tika pārtraukti, un šūnakmens palicis vēl pavisam nedaudz.

"Šūnakmeņi veidojušies pirms desmit tūkstošiem gadu, atkāpjoties ledājiem. Gruntsūdeņi saskalojuši kaļķi, un, kad tas iztek ārpusē - kā Raunas krastā, sāk izsēsties, un veidojas šūnakmens. Tas ir stipri sacementēts saldūdens kaļķieža paveids. No Baltijas valstīm Latvija ir vienīgā, kur zemes dzīlēs sastopams šūnakmens, " skaidro Anita Saulīte.

Tēlnieks Kārlis Īle uz "Dabas koncertzāli" atbraucis ar pārliecību, ka rādīs, kā no šūnakmens var izveidot skulptūru. Darbam viņam bija atvests liels šūnakmens bluķis tepat no Raunas. "Papaijāju akmeni, tas ir tik trausls, maigs, neaizsargāts, un, zinot, cik maz tā palicis Latvijā, roka necēlās iecirst kaltu. Ja ko varu kā tēlnieks izdarīt - tad atstāt šūnakmeni neskartu un stāstīt, cik tas ir īpašs," atzina tēlnieks un piebilda, ka, kaut ļoti ciena Kārli Zāli, tomēr žēl, ka viņš pieminekļiem izvēlējies tieši šūnakmeni.

Pagājušā gadsimta 20. gados intensīvi tika meklētas iespējas tautsaimniecībā vairāk izmantot vietējos derīgos izrakteņus. Tad arī pirmo reizi tika apzinātas šūnakmens iegulas Latvijā - Allažu apkārtnē, Lībānu zemēs Priekuļu pagastā un Baižkalnā Raunas pagastā, kā arī citviet. Tad arī secināja, ka tikai Allažos ir lielākiem pieminekļiem noderīgs materiāls. Šūnakmeni kā dekoratīvu vietējo materiālu var redzēt nacionālā romantisma stilā celtajos namos, 20. gadsimta sākumā to izmantojuši daudzi arhitekti, piemēram, Cēsu pils parka kāpņu izbūvei.

Vai ikviens šūnakmeni atpazīst kā Rīgas Brāļu kapu memoriālā ansambļa materiālu. 20. un 30. gados šūnakmens izmantots vairākos Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai veltītajos pieminekļos. No šūnakmens veidoti pieminekļi Liepā (tēlnieks A. Julla), Straupē (T. Zaļkalns), Jaunpiebalgā ( K. Zāle), Cēsīs un citur. No Raunas apkārtnes vests šūnakmens kolonādei, kas ietver Raiņa pieminekli Raiņa kapos (tēlnieks K. Zemdega).

90. gadu vidū Rīgas Brāļu kapu restaurācijai tika pētītas visas zināmās šūnakmens iegulas. Tad arī speciālisti atzina, ka šūnakmens nelielos daudzumos vēl ir sastopams, bet tā kvalitāte ir tik mainīga, ka nopietnai restaurācijai tas nav izmantojams. Diemžēl arī ilggadējos ģeoloģiskos pētījumos nav uzieta neviena jauna, agrāk nezināma šūnakmens iegula.

"Šūnakmens jāsaudzē. Cilvēks ir izdomājis gāzbetonu, kas ir krietni cietāks par šūnakmeni un celtniecībā daudz piemērotāks. Izņemts no dabīgās vides, šūnakmens dažu gadu laikā sairst. Esam sagandējuši gaisu, un skābie lieti šo iezi iznīcina. Tam pakļauti arī šūnakmenī veidotie pieminekļi," domās dalās tēlnieks Kārlis Īle un pastāsta, ka Rīgas Brāļu kapu ansambļa izdrupušo detaļu restaurācijai no Vācijas tiek vests šūnakmenim līdzīgs akmens, kas nav šūnakmens.

"Man somi iemācīja pietāti pret akmeni. Tas nekas, ka viņi dzīvo uz liela akmens, somi paaudzēs uzskata, ka nevar tā vienkārši aiziet laukmalā un izcelt akmeni no tā dabiskās vietas. Arī pret akmeni jāizturas tikpat saudzīgi kā pret koku. Kāds pieredzējis tēlnieks man mācīja - kad atšķel akmenim gabalu, tad noglāsti un pieliec mēli - tu esi pirmais cilvēks, kas pieskaras miljoniem gadu neskartai virsmai, tu esi pirmais, kas to pagaršo," stāsta tēlnieks Kārlis Īle.

Vai pratīsim arī nākamajām paaudzēm saglabāt un ieaudzināt pietāti pret to retumu, kas guļ mūsu zemē, atkarīgs tikai no pašiem. Arī unikālais Raunas Staburags pamazām brūk. Ne bez vainas ir cilvēks, kam patīk visu izbradāt. Ir jāmācās novērtēt arī tik vienkāršais, parastais šūnakmens – dabas gadu tūkstošu brīnumdarbs. Vairāku tūkstošu cilvēku klātbūtnē pie Raunas Staburaga tas tika celts godā.

Uz augšu