Agrāk vai vēlāk pēc vēlēšanām gandrīz katrs sev uzdod jautājumu, kā varējis noticēt to politiķu solījumiem, par kuriem nobalsojis? Nedēļa piedāvā īsu ieskatu politiskās psiholoģijas nozarē, kura analizē politiskos procesus sabiedrībā no psiholoģijas viedokļa.
Par politisko psiholoģiju pirms vēlēšanām (26)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Patiesībā Latvijā politiskā psiholoģija nav svešs jēdziens, jo ar to – varbūt aiz slēgtām durvīm – nodarbojas ne tikai sabiedrisko attiecību speciālisti un polittehnologi. RPIVA profesore Guna Svence ir uzrakstījusi grāmatu Ievads politiskajā psiholoģijā. Tās ievadā par šo psiholoģijas nozari rakstīts: "Kas ir politiskā psiholoģija un kas ir tās pētījuma priekšmets? Politiskā psiholoģija ir jauna psiholoģijas apakšnozare Latvijā un Eiropā. Psiholoģijai kā zinātnei vispār šobrīd ir tendence dalīties jaunās apakšnozarēs. Tā nu radusies jauna apakšnozare, par ko vēl zinātnieki strīdas, kas tā īsti ir un kā tajā ir vairāk – politikas vai psiholoģijas.
Pirmās publikācijas politiskajā psiholoģijā parādījās ASV jau 70. gados, Eiropā, vismaz spriežot pēc zinātnisko psiholoģijas kongresu referātu un darba grupu nosaukumiem, relatīvi nesen – 90. gadu beigās, Krievijā – jau 80. gados."
Ja ir vēlme ielūkoties cilvēka rīcības motīvu dziļumos, interesanti ir lasīt psihoterapeita Artūra Utināna grāmatu DNS, matrice un cilvēka uzvedība. Tiesa gan, šajā darbā lasāmais ir visai šokējošs. "Zemapziņas analīzes pētnieks Zigmunds Freids rakstījis, ka cilvēce ir saņēmusi trīs triecienus savam narcisismam (iedomīgajai patmīlībai): pirmo triecienu sagādāja Koperniks, pasakot, ka Zeme nav pasaules centrs; otro triecienu deva Darvins, pasakot, ka cilvēks nav dievišķs, bet cēlies no pērtiķa; trešo triecienu devis viņš pats, Freids, atklājot, ka cilvēku vada instinkti pēc baudas. Cilvēks ir tikai bezpalīdzīgs jātnieks uz mežonīga zirga – instinkta – muguras. Tomēr Freids nezināja, ka dabaszinātnes ir sagatavojušas ceturto triecienu cilvēces iedomībai, ka instinkti it kā domāti indivīda baudai. Patiesība ir daudz briesmīgāka. Bet ne mazāk interesanta," raksta Utināns savā grāmatā.
Protams, psihoterapeitam var piekrist vai nepiekrist, un sīkāk par šo grāmatu šoreiz netiks rakstīts. Pavisam vienkārši, neiedziļinoties detaļās un precīzos zinātniskos formulējumos, var teikt, ka tās autors apgalvo, ka vienīgā dzīvības jēga ir tās turpinājumā jeb vairošanās procesā. Bauda, par ko cilvēki gadsimtu gaitā ne mazums rakstījuši un apsprieduši, ir vien līdzeklis sekmīgam dzīvās būtnes vairošanās procesam, un visu instinktu dziļākā un vienīgā jēga ir vairošanās. Tiesa, šī ziņa ir dziļi noslēpta cilvēka zemapziņā, un viņš patiesībā lielāko tiesu pat nenojauš, ka viņa darbību lielā mērā regulē un nosaka vairošanās instinkts, kurš bieži aizsedzas ar dažādām citām vēlmēm. Vienkāršoti var sacīt, ka indivīds, kuram kaut kādā mērā ir problēmas, kas saistītas ar vairošanos, bieži mēdz būt valdonīgs, despotisks, uzkrītošs vai pat ļoti izaicinošs, tādā veidā neapzināti kompensējot kādus trūkumus. Protams, vēlētāji var priecāties un uzjautrināties par viņiem netīkamiem politiķiem, piedēvējot tiem problēmas vairošanās procesā, bet tas, protams, būtu pavisam primitīvs skaidrojums. Lai kā, šoreiz nedaudz vairāk par politisko psiholoģiju un dažiem tās pamatpostulātiem.
Kad sākas politika?
Savā grāmatā profesore Svence raksta, ka politika veidojas tad, kad rodas sasprindzinājums, kad konflikts, pretrunas starp apzināto un nepazināto, starp harmonijas iespēju un cīņu. Politikas rašanās nosacījumi ir: 1) grupa, kura sevi apzinās; 2) grupa sevi atdala no citām grupām (mēs un nemēs) ar saviem simboliem un rituāliem; 3) kāds, kādi sevi apzinās grupā kā atšķirīgus; 4) ir acīmredzama atšķirība grupā, kuri ir valdošie un kuri ir pakļautie; 5) ir likumīgi apstiprināta vara – grupas vairākums to brīvprātīgi atzinuši un pakļaujas tai; 6) ir apzināta varas un spēka izmantošana, lai valdītu; 7) grupā ir noteiktas normas un prasības.
Tātad politikas primārais nosacījums ir grupa kā tāda – noteikts cilvēku daudzums (lai dibinātu partiju – 200), kurus vienotu līdzīga domāšana jeb zemapziņas tēli, vēlmes, ideāli, līdzīga uzvedība, kas izpaužas rituālos un simbolos (arī runas maniere, verbālā un neverbālā komunikācija ir simboliska) ikdienā un reklāmās. Piemēram, tēvs Sergijs izdomāja dibināt partiju Atmoda. Kāds ir rituāla fons? Viens pats viņš stāv uz Dailes teātra skatuves un dzied, zālē sēž septiņi cilvēki, no kuriem pieci ir žurnālisti. Partiju nenodibināja. Bez grupas partiju nodibināt nav iespējams.
Pazīme, kad grupā kāds sevi apzinās kā atšķirīgu, ir būtiska, tā nodrošina politikai nepieciešamo sasprindzinājumu, jo bez tā nav politikas. Ja nav ārēja ienaidnieka, uz ko atsaukties, var mākslīgi radīt vai var spontāni rasties iekšējais ienaidnieks, kad vienā partijā saplēšas divi vadoņi.
Tikpat nozīmīga ir pazīme, kad grupa sevi apzinās kā atšķirīgu citu grupu vidū, tas izpaužas izjūtā MĒS un CITI. Politikā šīs atšķirības demonstrēšanai ir liela nozīme, lai tevi pamanītu. Acīmredzamā atšķirība, kuri ir padotie un kuri ir valdošie, arī rada politiskās psihoanalīzes fonu – tad, nu, ir iespēja izcelties, demonstrēt, kurš ir kurš, un izjust konkurenci, vēlmi identificēties un īstenot ambīcijas, bez kā politika nav iespējama. Ambīcijas arī var uzskatīt par libido enerģijas uzkrājumu.
Nozīmīgi ir arī apzināti – ar gribu – realizēt varu grupā, bez tā nevar norisināties politiskie procesi: ja neviens nepiesakās uz procesa pārvaldīšanu, grupas savākšanu un idejas īstenošanu, stratēģijas izstrādāšanu un cīņas metožu izvēli, tad politiskais process sāks atgādināt atbalsta vai psihoterapijas grupu psiholoģijā, kur visi kā viens un viens par visiem, nav vadoņu, ir tikai atkarīgie no pašplūsmā ejošā spontānā procesa. Kādam ir jāgrib realizēt varu, lai sāktos politika.
Bārenis jeb Mazais cilvēks
Latvieši sevi parasti nesauc par "mazajiem cilvēkiem", kā to dara psihologi, runājot par konkrētu cilvēka tipu, bet runā par bāreņu tautu, tātad par tautu, kurai nodarīts pāri un atņemts tas, kas pienākas katram cilvēkam, – māte. Mātes vārds, protams, šajā gadījumā nozīmē Dzimteni, Latviju. Mūsdienās, ar krietnu ironijas piedevu, aiz kuras tas pats aizvainotais bārenis ir paslēpies, populāri ir kļuvuši dažādu politiķu dažādi izteicieni un apzīmējumi: reņģēdāji, muļķu zeme, pingvīni.
Interesants ir profesores Svences piedāvātais ieskats Mazā cilvēka tieksmē pēc varas, atzīšanas, mazvērtības izjūtas kompensācijas, jo uz ikdienas politiskās skatuves šādi cilvēki ir manīti arī Latvijā: "Runājot par Mazā cilvēka neirotisko tiekšanos pēc sava nozīmīguma izcelšanas un varas, lai kompensētu savu mazvērtības izjūtu, var izmantot Junga jēdzienu "psihiskā inflācija". Tas ir psihisks fenomens, kad cilvēks, dzīvojot un sevi priekšstatot iztēlē, paplašina savas individualitātes robežas un iedomās piepilda savu telpu, kuru parastā veidā nespēj piepildīt. Tā rezultātā viņš sevi sāk izjust kā pārcilvēku vai "dieviem līdzīgo".
Līdzīgs process var notikt ar kādu nāciju vai grupu, kad viņi sāk sevi izjust kā dieva vietniekus zemes virsū vai īpašākus par citiem. Dzīvojot šādā sabiedrībā, kur šī apziņa tiek iepotēta jau no mazām dienām zemapziņā, indivīds var pazaudēt individuālo arhetipu un sevi identificēt tikai ar kolektīvo apziņu. Līdzīgi arī ikdienā kāds var sevi identificēt ar oficiālo titulu vai amatu, aizstājot savu ES ar kolektīvā definēto vērtību, ar kolektīvo identitāti. Rezultātā var notikt indivīda personības atrofēšanās, līdz ar to cilvēks dzīvo nevis kā ES, bet kā noteikts Amats, Tituls. Ja zudīs amats, zudīs dzīves jēga. Var identificēties ne tikai ar amatu vai titulu, bet arī ar kādu propagandētu ideju, tad veidojas politiskais fanātisms – kad cilvēks vairs nepārstāv sevi, bet ideju, EGO vietā ir stājusies ideja. Ar šādiem cilvēkiem, īpaši, ja viņu ir daudz – masā –, var visvieglāk manipulēt, jo, sagraujot vai atslābinot EGO spēku, var to aizvietot ar Super Ego (sabiedriskā norma, politiskā ideja). Kā piemēru var minēt Hitlera armijas (tikpat labi arī citu totalitāro režīmu armiju) propagandu, ka viņi būs pasaules kungi un pat Dievs ir ar jums (uzraksts uz jostas sprādzes).
Ja šāds Mazais cilvēks kļūst par vadītāju vai līderi kādā grupā, var sākties hipertrofētas kompensācijas. Tas var izpausties divējādi: 1) ekstrauz āru demonstrējot savu varu, pie tam bez mokošiem sirdsapziņas pārmetumiem, 2) introslēptā varas vēlme, ārēji var likties kluss un inteliģents (stereotips: ar brillītēm un necili pelēks), bet iekšējā vēlme iegūt varu ir neirotiskāka – neizrādot vēlmes, sasprindzinājums pieaug. No šādiem pelēkajiem kardināliem visbiežāk veidojas tirāni, despoti un manipulatori.
Visus neirotiskos potenciālos vai esošos tirānus vieno bērnībā pārdzīvotā emocionālā vai pat fiziskā vardarbība, šis cilvēks, iespējams, ilgstoši ir izjutis bailes no kāda Lielā cilvēka, izjutis izmisumu un bezspēcību. Tālākajā dzīvē viņš centīsies atriebties, vai nu identificējoties uz kādu laiku ar kādu blakus esošu priekšnieku, to kopējot un pielūdzot, vai noliedzot viņu un vērpjot intrigas. Iegūstot reālu varu, viņš, iespējams, tiranizēs un vērps intrigas tikpat klusām un ārēji inteliģenti.
Politiskajā sfērā iekļuvis līderis ar uzpūsto personības nozīmīgumu, izjūt pašpārliecinātību, varaskāri, visvarenību un var iekrist megalomānijā, kad arī citiem liek atzīt savu "dievišķumu". Īstenībā viņš kompensē dziļi slēpto bezspēcību, un, pieaugot bezspēcībai, pieaug tirānijas spēks.