Lietuvas gaļas pārstrādes uzņēmums Biovela Group, kas savu darbību sāka 1994. gadā, šobrīd ir lielākā šāda veida komercsabiedrība Baltijā ar 2000 darbinieku un 100 miljonu latu gada apgrozījumu. Šobrīd Biovelas produkcija aizņem 30% Lietuvas tirgus, Latvijā tas ir 6%. Lai paplašinātu savu "ietekmi" mūsu tirgū, uzņēmums plāno iegādāties vienu no Latvijas gaļas pārstrādes kombinātiem.
Lietuviešu gaļas pārstrādātājs plāno iekarot Latvijas tirgu (42)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savulaik Biovela jau gribēja ienākt Latvijas tirgū, uzceļot jaunu rūpnīcu pie Rīgas. Lai arī plānus neizdevās īstenot, vēlme paplašināt šeit savu tirgus daļu nezuda. Šobrīd uzņēmums ir gatavs par 10–15 miljoniem latu iegādāties kādu no Latvijas gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Ja to izdosies īstenot, no līdzšinējiem 6%, ko aizņem Biovelas produkcija mūsu tirgū, tās apjoms, iespējams, varētu pieaugt līdz 25%.
Izdzīvos lielākie
Kopumā Lietuvā šobrīd ir 170 gaļas pārstrādes komercsabiedrību (savulaik bija vēl vairāk – pat 500), taču to skaits arvien sarūk. Biovelas īpašnieks Virgīnijs Kantausks uzskata, ka vislielākās izdzīvošanas iespējas šajos ekonomiskajos apstākļos ir tieši lielajiem uzņēmumiem, kuri dienā ražo 50–100 tonnas produkcijas. Taču viņš nenoliedz, ka arī daļa mazo saglabās savu vietu tirgū, jo to produkciju ir iecienījuši pircēji. Arī Biovela iesāka kā maza firmiņa ar vecu, padomju laika aprīkojumu, bet nu pēc 15 gadu darbības apgrozījums jau sasniedzis 100 miljonus latu, realizējot gandrīz 50 000 tonnu gaļas gadā (150–200 tonnas dienā).
Kompānijā Biovela Group darbojas ne tikai gaļas pārstrādes rūpnīca Biovela Viļņas apkaimē un Utenos Mesa Utenā, bet arī šķirnes cūku (Francijas baltās – tās izceļas ar to, ka speķa kārta nepārsniedz divu centimetru biezumu un ir ļoti veselīgas) komplekss, kur pērn tika audzētas 12 000 cūku (no tām 2000 tika pārdotas Latvijai, pārējās – Baltkrievijai un Krievijai). No 2000. gada ir izveidota SIA Biovela Rīgā un kooperatīvs Saimniecības partneri, kas nodarbojas ar cūku un liellopu iepirkšanu Latvijā (mēnesī trīs iepirkuma centros uzpērk līdz 500 lopu). Un kopš minētā gada uzņēmums arvien vairāk izplatījis savu darbību Latvijā. Lai gan pirmie gadi bijuši ar zaudējumiem, tomēr pa šo laiku tas palēnām iekarojis savu vietu tirgū.
Runājot par Lietuvas tirgu, Kantausks teic, ka īpašs izrāviens bijis 2003. gadā, kad Biovela nopirka Utenos Mesa – pēc iekštelpu rekonstrukcijas tas tagad ir pats lielākais šāda veida uzņēmums Baltijā. Tur tiek gatavoti kūpinājumi, žāvējumi, vītinātie šķiņķi. (Savukārt Viļņas rūpnīcā ražo pamatā vārītās desas un citus produktus, kuru izgatavošana neprasa vairāk kā divas dienas.) Pavisam Biovela gatavo 300 dažādu izstrādājumu, dažkārt pat 600, ja pieprasījums ir lielāks. 60–70% saražotā tiek realizēts Lietuvā, 30% aiziet eksportam (6% uz Latviju, uz Igauniju – 2%, pārējais uz Krieviju un rietumvalstīm).
Šis gads, protams, nav tas veiksmīgākais, to izjūt arī Biovela, kuras produkciju pērk par 10% mazāk nekā iepriekšējā gadā, tomēr kritums nav tik liels, kā uzņēmuma vadība bija prognozējusi, – līdz 20–25%.
Pārbaudījums – ne tikai krīze
Attiecībā uz krīzi – protams, tas ir pārbaudījums uzņēmumam. Taču ne mazāku pārbaudījumu nācās izturēt arī pirms tās. "Ja vēl līdz 2004. gadam pie uzņēmuma durvīm stāvēja bezdarbnieku rindas, tad pēc tam nācās pieņemt darbā arī ne tos čaklākos, turklāt daudzi izmantoja iespēju paņem ilgstošas "slimības lapas", lai varētu piehaltūrēt celtniecībā. Tāpat daudzi devās peļņā uz Īriju, līdz ar to izvēles nebija nekādas. Tas atsaucās uz produkcijas apjomu (ja līdz tam viens cilvēks spēja saražot, teiksim, tonnu, tad "treknajos gados" apjoms nokritās uz pusi), bet algas vajadzēja maksāt arvien lielākas, lai noturētu strādniekus "uz vietas". Šāda situācija gan bija visur. Lai darbaroku trūkumu atrisinātu, centāmies pēc iespējas vairāk mehanizēt ražotni. Līdz ar to varējām samazināt strādājošo skaitu. Teiksim, ja iepriekš 20 tonnas šašlika gatavoja 60 cilvēku, tad tagad trīs četri darbinieki. Turklāt mašīna visu izdara daudz precīzāk," stāsta Biovelas īpašnieks.
Viņš norāda, ka uzņēmumā ir ierīkota arī kvalitātes pārbaudes līnija – katrs gaļas gabals tiek "skenēts", kontrolējot tā atbilstību noteiktajām normām. Līdzko kāds tām neatbilst, konveijers apstājas, ziņojot, piemēram, par izstrādājuma pārmēru lielo tauku procentu un nepieciešamību pievienot tam liesumu vai arī – ka kādas piedevas ir par daudz, ūdens par maz utt. Šāda tehniski bezkaislīga pārbaude nodrošina to, ka noteiktais izstrādājums tiešām tiek gatavots ar vienām un tām pašām sastāvdaļām un tādu pašu garšu.
Cenas – tikai nedaudz zemākas
Uz jautājumu par cenu politiku Kantausks atbild, ka tās šobrīd tiek tikai nedaudz samazinātas, jo daudz kas ir atkarīgs no gaļas cenas. Ja izejmateriāls maksā mazāk, arī gaļas izstrādājumu varēs pārdot lētāk. "Jāteic, ka gaļas cenas tomēr ir visai izlīdzinātas – līdz šim tās nav strauji kāpušas. Ja kādu mēnesi tās pieaug, nākamajā nokrīt. Līdz ar to, zinot šādu faktu, gaļas izstrādājumu cenu līdzi "neraustām". Turklāt, tā kā strādājam ar veikalu tīkliem, tie nevēlas, lai cenas tiek cilātas augšup lejup ik pa dienām.
Gadā cenas izmaiņas tiek veiktas ne vairāk kā divreiz – lielākoties pirms Jaungada vai vasaras iestāšanās. Šobrīd summa, kas jāmaksā par cūkgaļu un liellopa gaļu, nav mainījusies jau kopš pagājušā gada: par kilogramu (dzīvsvarā) govju gaļas maksājam trīs litus (60 santīmu), par vērša gaļu – 4,50 (90 santīmu), cūkgaļu – 4,20 (aptuveni 87 santīmi). Jāteic, ka liellopa gaļas cena ir nemainīga jau trešo gadu pēc kārtas. Bija laiks, kad pagājušajā vasarā graudu cenas ievērojami palielinājās, un tad strādājām ar zaudējumiem, jo nevarējām tā pacelt cenas, kā tās pieauga par cūkgaļu. Taču pēc vairāku mēnešu kāpuma cenas atkal sāka krist," cenu politiku skaidro Kantausks, piebilstot, ka turklāt, ņemot vērā, ka piensaimniecība izjūt milzīgu pārprodukciju, daudzas saimniecības samazina savus govju ganāmpulkus un uzņēmums labprāt tos iepērk (faktiski jau par katru govi notiek vairāksolīšana, jo zemnieks piedāvā vairākām gaļas pārstrādes firmām uzreiz). Starp citu, Biovela tieši liellopa gaļas sadaļu varētu palielināt par 40%.
Ekoloģiskajai produkcijai nav noieta
Attiecībā uz importa cūkgaļu – jau kopš 1995. gada uzņēmums to neiepērk ne no Polijas, ne Vācijas. Arī liellopa gaļa kopš 2000. gada netiek ievesta Lietuvā. Dažkārt tirgošanā gan parādoties lētās desas no Polijas, kas maksā vienu vai divus litus. "Ja ir redzama tāda cena, ir skaidrs, ka vietējās izcelsmes produkts tas noteikti nav, jo vietējais lētāk par 4,75 litiem kilogramā nemaksā. Par tādu cenu nav iespējams izgatavot desu, jo jau gaļa maksā 4,50 litus. Jāteic, mēs esam 5. valsts Eiropā, kur cūkgaļa ir visdārgākā. Tomēr, ko var noteikti apgalvot, – mūsu iepirktā gaļa ir ļoti kvalitatīva un mēs maksājam par to audzētājam par 10 centiem vairāk nekā mūsu konkurenti," uzsver Kantausks.
Kā jau tika minēts, uzņēmums savas produkcijas pārdošanai neizmanto savus veikalus, bet gan lielveikalu ķēdes. "Jo neviens lielveikals nesadarbojas ar tiem, kam ir savas tirdzniecības ķēdes. Bizness ir bizness – katra puse grib nopelnīt. Nenoliegšu, veikalu uzcenojums mēdz būt ļoti liels – dažkārt pat 50%, un nav atšķirības, vai veikals atrodas Igaunijā, Lietuvā vai Latvijā."
Pērn uzņēmums sācis gatavot ekoloģisko produkciju, kura gan netiek eksportēta, bet tirgota tikai Lietuvā. "Šīs produkcijas cikls ir garš, jo sākas jau ar ekoloģiskiem graudiem, "tīrām" pļavām, kuras izmanto "ekoloģisku" govju un vēršu audzēšanai. Šādi audzētu liellopu gaļu zemnieki pārdod par 10–15% dārgāk, un mēs arī par šādiem gaļas izstrādājumiem prasām 10–15% vairāk. Diemžēl interese par šo produkcijas sadaļu nav liela – tikai 1–2%. Lietuvā par spīti reklāmai cilvēki tomēr priekšroku dod zemākai cenai, nevis "ekoloģijai". Turklāt tas tā ir ne tikai Lietuvā, bet arī citviet pasaulē. Jāatzīst, ka šādas gaļas pārdošana nav nemaz tik viegla – kakla karbonādi un malto gaļu visi ir gatavi pirkt, bet kur lai liek pārējo? Mēs gatavojām ekoloģisko desu (tā ir bez konservantiem, tai drīkst pievienot tikai 5% sāls), bet cilvēki tam pat nepievērsa uzmanību, un bijām spiesti to pārdot kā jebkuru citu desu – par ekoloģiskumu liecina tas, ka tās sastāvā nav minētas E piedevas," par ekoloģiskās produkcijas noieta "šaurību" teic Biovelas īpašnieks.
Acis met uz Latvijas uzņēmumiem
Runājot par saviem nākotnes plāniem Latvijā, Kantausks nenoliedz, ka ir nodoms iegādāties vienu no mūsu gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Starptautiskie eksperti ieteikuši pievērst uzmanību šādiem nozares pārstāvjiem: AS Ruks Cēsu gaļas kombināts, Jelgavas gaļas kombināts, Triāls, Talsu gaļa, Tukuma gaļas kombināts LAT (tieši šī rūpnīca varētu būt visiespējamākais lietuviešu "interešu objekts" – liecina neoficiāla informācija), M.V.A., Forevers. "Esam gatavi investēt 10–15 miljonus latu. Protams, šāds pirkums nenotiek vienas dienas, bet gan vairāku mēnešu laikā – vēl nepieciešams rūpīgi izvērtēt, veikt finanšu auditu, konsultēties. Tagad sāksies pārrunu process un izvērtēšana, piedāvājumu izskatīšana. Tomēr esam cieši nolēmuši savu darbību paplašināt." Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašlaik tam ir īpaši izdevīgs laiks ne tikai cenas ziņā – iepriekš par tādu iespēju nevarēja būt ne runas, jo neviens uzņēmums nebūtu gatavs pat apspriest šādu iespēju. Kantausks norāda, ka Biovela pašu spēkiem varētu palielināt savas produkcijas apjomu Latvijas tirgū līdz 10%, bet, ja iegādātos gaļas pārstrādes rūpnīcu šeit uz vietas, vēl līdz pat 25%.
Kantausks atzīst, ka necer, ka pirkšana būs viegls pasākums, jo jau iegādāties to pašu Utenos mesa neesot bijis viegli – nācies iesaistīt pārrunās starpniekfirmu, ar kuras palīdzību tad abu uzņēmumu īpašnieki atraduši "kopsaucēju". Tomēr process ildzis divus gadus, tāpēc īpašnieks ir gatavs, ka arī jaunās rūpnīcas iegāde Latvijā nenotiks tik ātri, kā varbūt gribētos. Tomēr atmest ar roku iecerei Kantausks nevēlas, jo iekarot tirgu, atstājot visu, kā ir – ievedot produkciju no Lietuvas –, nav iespējams tik lielā mērā, kā to var izdarīt, ja iegādājas ražotni uz vietas. "Tas ir tīri psiholoģiski – pircējam savu ražotāju vārds ir nozīmīgs. Lietuviešiem savs produkts šķiet labāks, latviešiem – savējais. Tāpēc, iegādājoties vietējo rūpnīcu, mēs noteikti saglabāsim tās vārdu (kā bija ar Utenos mesa). Teiksim, ja Rīgas miesnieka produkciju tagad pārdotu ar tās īpašnieka HK Ruokatalo vārdu, diez vai tas atstātu pozitīvu iespaidu uz vietējo pircēju. Protams, tas arī ir izdevīgāk no loģistikas viedokļa – produkcija nav tik tālu jāved," uzsver Biovelas īpašnieks.