Tikai pavisam nesen ASV prezidents Baraks Obama pārstāja vai katrā savā runā pieminēt pagājušā gadsimta 30. gadu Lielo depresiju. Šāds lēmums esot pieņemts pēc īpaša padomnieku lūguma – lai lieki nebiedētu jau tāpat pārbiedētos amerikāņus. Neraugoties uz to, 1929.–1933. (dažās versijās 1929.–1939.) gada pasaules krīze joprojām ir atstājusi virkni neatbildētu jautājumu, tāpēc ir vērts atskatīties uz šiem notikumiem, turklāt iespējami plašākā mērogā.
Līdz Pirmā pasaules kara sākumam Rietumu ekonomika balstījās uz zelta standartu. Katras sevi cienošas valsts naudas vienība bija izteikta zeltā, un katra valdība vai centrālā banka apņēmās pēc šā kursa izsniegt zeltu apmaiņā pret savām banknotēm ikvienam, kurš tās uzrādīs.
Daudzās valstīs, tāpat kā pašlaik, gan tika iespiests pārāk daudz papīra naudas un, tāpat kā mūsdienās, tas noveda pie iekšējo cenu kāpuma. Vienlaikus šāda rīcība nekavējoties iniciēja iedzīvotāju, kuri vēlējās saņemt zeltu apmaiņā pret inflācijas dēļ vērtību zaudējošajām banknotēm, pieplūdumu. Tā kā pirms gadsimta bija pieņemts nelokāmi aizstāvēt savu valūtu "cietību" (t.i., nemainīgu tās apmaiņas pret zeltu kursu), kritiskās situācijās varas iestādes parasti mainīja savu uzvedību, ar stingru roku apkarojot pašu radīto inflāciju. Šādos brīžos tika pārtraukta banknošu drukāšana un krasi paaugstinātas kredītu likmes, kas noveda pie naudas masas sablīvēšanās (tas ir, pie deflācijas), pie cenu un darba algu krišanās, ražošanas apjomu samazināšanās, daļas banku un uzņēmumu bankrota, ātras ekonomikas attīrīšanās no "slimajiem" aktīviem un jauna kāpuma sākšanās pēc gada vai pusotra.
Neskaidrais Pasaules kara iznākums
Vienlaikus, lai spēlētu pēc šiem noteikumiem, bija vajadzīgi tādi rūpnieki un baņķieri, kas vēl nav sapratuši, ka naudu savu uzņēmumu glābšanai var pieprasīt no valdībām. Tāpat bija nepieciešami tādi strādnieki, kas piekrita pelnīt mazāk un bija gatavi paši meklēt jaunu darbu pazaudētā vietā. Kas ļoti būtiski – bija vajadzīgs, lai ierindas iedzīvotāju vairākums nebūtu noguldījis savus iekrājumus bankās, kā arī nebūtu ņēmis kredītus un šā iemesla dēļ nesāktos plašs uztraukums par iekrājumu zaudēšanu, personiskajiem bankrotiem utt. Vai šos gadus var vai nevar dēvēt par zelta laikmetu, jau ir cits stāsts, taču pēc Pirmā pasaules kara situācija mainījās.
Svarīgi, ka Pirmā pasaules kara iznākums nebija līdz galam skaidrs. Formāli tas bija beidzies, taču pēc būtības 20. gadsimta 20. gados tas turpinājās nemilitārās formās. Vairākumam valdību bija skaidrs, ka pasaules sadalīšana nav beigusies un kā reālpolitika, tā ekonomiskā politika bieži balstījās nevis uz realitāti, bet gan uz nostalģiskām atmiņām, savām ambīcijām un bailēm citam no cita.
Lielbritānijai Pirmā pasaules kara laikā it kā bija izdevies aizstāvēt savu vadošo lomu pasaulē, un Londona centās īstenot atbilstošo ekonomisko politiku, kaut arī ambīcijas ievērojami pārsniedza iespējas. Vēl viena uzvarētāja, Francija, mēģināja būt Eiropas saimnieciskais hegemons, taču arī šim mērķim valstij trūka resursu. Savukārt Vācija, kas bija saglabājusi ievērojamu militāro un ekonomisko potenciālu, jutās pazemota, turklāt daudz spēcīgāk, nekā pazemojums bija vērts. Amerikas Savienotās Valstis tikmēr bija pasludinājušas sevi par cilvēces garīgo un materiālo līderi, taču atteicās no jebkādiem pienākumiem, ieskaitot tirdznieciskos un finansiālos, kas saistīti ar šo statusu.
Trīs galvenie pirmskrīzes ekonomiskie notikumi 20. gadsimta 20. gados bija ekonomiskais bums Savienotajās Valstīs, Eiropas centieni atjaunot zelta standartu (no kura visas valstis, izņemot ASV, piespiedu kārtā bija atteikušās Pirmā pasaules kara laikā) un tirdzniecības barjeras, kuras tika būvētas visā pasaulē, turklāt ar lielu centību. Tieši šie trīs faktori tad arī padarīja kārtējo gaidāmo ciklisko krīzi par grandiozo Lielo depresiju.
Zelta standarta renovēšana
ASV uzplaukums 20. gadsimta 20. gados nozīmēja arī patēriņa "revolūciju" un mums labi zināmo lētas kreditēšanas un biržu spekulāciju burbuļu uzpūšanu. Tobrīd jau nevis mazākums, bet gan vairākums amerikāņu bija noguldījuši savus līdzekļus bankās, kā arī kļuvuši par kredītņēmējiem un (vai) spēlētājiem biržās (tādā nozīmē, ka vairākums bija iegādājies vismaz dažas kāda uzņēmuma akcijas). Līdz ar to sabiedrības attieksme pret svārstībām šajos tirgos vairs nekādā gadījumā nevarēja palikt vienaldzīga, kā tas parasti bija pirmskara periodā.
Tikmēr Lielbritānija bija ielaidusies nostalģiskā avantūrā, 1925. gadā renovējot zelta standartu, turklāt maksimāli nejēdzīgā formā, piešķirot savai nu jau jūtami mazvērtīgākajai mārciņai pirmskara posma zelta nominālu. Atjauninātā "dārgā" mārciņa izrādījās ievērojami pārvērtēta, britu eksports kļuva dārgāks un zaudēja konkurētspēju, savukārt cilvēku, kuri nojauta ko nelāgu un vēlējās samainīt papīrnaudu pret zelta, bija pārpārēm. Problēmu atrisināt varēja tikai ar pirmskara metodēm – pazeminot cenas un darba algas, paaugstinot kredītu likmes un ļaujot nerentabliem uzņēmumiem bankrotēt. Tomēr tas vairs nebija iespējams, jo milzu ietekmi ieguvušās britu arodbiedrības, savienībā ar nozaru lobijiem, panāktu jebkuras valdības, kura mēģinātu šādi rīkoties, krišanu. Līdz ar to britu restaurētā finanšu hegemonija visu laiku karājās mata galā un balstījās galvenokārt uz dažādām manipulācijām – uz faktiskiem ierobežojumiem mārciņu konvertēšanai zeltā, britu mārciņas uzspiešanu ārvalstu bankām zelta aizstājēja kvalitātē, kredītu lūgšanas Ņujorkas bankās britu valūtas atbalstam un tamlīdzīgi.
Vienlaikus pie zelta standarta bija atgriezies arī rietumvalstu vairākums, kas faktiski nozīmēja atkarības atzīšanu no abām galvenajām pasaules valūtām – ASV dolāra un britu mārciņas. Kopumā visa šī finanšu sistēma bija baltiem diegiem šūta, bet savstarpējo finanšu neuzticību papildināja arī pasaules tirdznieciskā neuzticība. Protekcionisma nodevas kļuva augstākas nekā pirmskara gados un piedevām vēl tās papildus saviem parastajiem uzdevumiem tika plaši izmantotas rēķinu kārtošanai starp vakardienas uzvarētājiem un uzvarētajiem.
Ceļš līdz otrajai fāzei
1929. gada oktobrī amerikāņu finanšu burbulis sāka noplakt. Biržas sabruka, bankas vēl turējās, lai gan kredītu izsniegšana tika krasi samazināta, jo īpaši aiz valsts robežām. Tas deva nopietnu triecienu Lielbritānijai, bet vēl nopietnāku – Vācijai. Pēdējā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā jau bija pārdzīvojusi hiperinflāciju, banku sistēma vēl nebija pilnībā atguvusies, arī uzticība markai joprojām bija zema, tāpēc uzņēmumi un pat municipalitātes lielos mērogos ņēma īstermiņa kredītus Amerikā. Tēlaini izsakoties, ASV burbuļu plīšana nosūtīja Vācijas ekonomiku nokdaunā.
Turklāt pasaules krīzes pirmais gads pusotrs īpaši neatšķīrās no iepriekš ierastajiem cikliskajiem kritumiem. Ekonomisko subjektu (bet tūlīt pēc tiem, kā ierasts, arī ekspertu) vairākums uzskatīja, ka kritiskais punkts jau ir sasniegts un kuru katru brīdi sāksies augšupeja. 1930. gada beigās un 1931. gada sākumā Savienoto Valstu rūpniecība arī sāka pieaugt, un daudziem jau šķita, ka iespējams atviegloti uzelpot, taču tieši šajā laikā šeit depresija kļuva par Lielo depresiju. Sākās jauna lejupslīde, jo krīze izrādījās daudzpakāpju.
Interesanti, ka situāciju tikai pasliktināja nacionālo valdību un pirmām kārtām jau amerikāņu varas iestāžu rīcība. Uzskatot par savu pienākumu iejaukties, amerikāņi sāka inflācijas kreditēšanu un ekonomikas subsidēšanu, bet īstenoja šos pasākumus nedroši un bez vēriena, kā tas tika darīts vēlāk, keinsiānisma un pat monetārisma laikmetā.
Bez tam ASV, Lielbritānija un virkne citu valstu joprojām mēģināja saglabāt savu valūtu zelta standartus, tāpēc to rīcībspēja bija ierobežota. Zelta standarts, atbilstoši savam uzdevumam, neļāva sākties inflācijai, un pat ierobežotā inflācija, ko valdības mēģināja īstenot, radīja ievērojamas problēmas nepieciešamības saglabāt zelta standartu dēļ.
Ne mazāk sarežģījumu izraisīja arī protekcionisma vilnis. 1930. gada vasarā ASV stājās spēkā tā dēvētais Smuta–Houlija tarifs, kas vēl vairāk apgrūtināja jau tā problemātisko importu uz ASV. Pārējā pasaule atbildēja ar saviem protekcionisma pasākumiem, kas beidzās ar starptautiskās tirdzniecības apjomu samazināšanos un, attiecīgi, triecienu ražošanai visās valstīs. Šajā brīdī globālā krīze tad arī iegāja savā otrajā fāzē, par kuras neformālu lozungu kļuva sauklis: "Glābjas, kas var!"
Starptautiskās tirdzniecības nožņaugšana
1930. gada rudenī un 1931. gada pavasarī ASV viena pēc otras izcēlās divas tā dēvētās banku panikas. Cilvēku pūļi centās atgūt savus ieguldījumus, bankas, dabiski, nespēja atmaksāt visus līdzekļus un izputēja, kredītu izsniegšana tika apturēta gandrīz pilnībā, bezdarbs kļuva vispārējs, bet darbu saglabājušo amerikāņu reālie ienākumi manāmi kritās.
Paralēli tikmēr pieņēmās spēkā domstarpības starptautiskajā arēnā. Piemēram, 1931. gada pavasarī sākās Francijas banku karš pret Austriju un Vāciju. Abas pēdējās mēģināja izveidot muitas savienību, savukārt Francija šajā aliansē pāragri un nepamatoti saskatīja politiskus draudus, bet pavisam pamatoti – ekonomisku vēršanos pret Parīzes interesēm. Gada vidū šis finanšu uzbrukums noveda pie Austrijas banku sistēmas bankrota un jau tā ievērojamo problēmu padziļināšanās Vācijā.
1931. gada septembrī Lielbritānija atteicās no zelta standarta un krasi pazemināja mārciņas kursu attiecībā pret dolāru un citām valūtām. Šādi briti cerēja tikt pie diviem zaķiem vienlaikus: padarīt mazvērtīgu parādu mārciņās citām valstīm un vienlaikus ieviest jaudīgus protekcionisma pasākumus – viss, kas tiek ievests Anglijā, strauji sadārdzinās, bet viss, kas ir izvedams, kļūst lētāks. Īslaicīgu efektu šis solis deva, taču tūdaļ pēc tam no zelta standarta cita pēc citas sāka atteikties arī citas valstis (kā pēdējās to 1933. gadā izdarīja Savienotās Valstis), savstarpēji sacenšoties, kura vairāk palētinās savu valūtu. Bet, ja šādu politiku īsteno nevis viens, bet gan visi tirgus dalībnieki, tad pasākumi, apvienoti ar tradicionālo protekcionismu, vienkārši žņaudz pasaules tirdzniecību, kuras apjomi pāris gados samazinājās vairākas reizes.
Kulmināciju krīze sasniedza 1932. gadā, turklāt vissliktāk klājās Savienotajām Valstīm un Vācijai – ražošana kritās vairāk nekā pusotru reizi, trešā vai ceturtā daļa iedzīvotāju bija bez darba utt. Tieši abās šajās valstīs sabiedrība arī nobrieda radikāliem lēmumiem. Amerikāņi "jaunajam kursam", bet vācieši – nacionālsociālismam. Protams, var diskutēt, vai ekonomisko katastrofu mērogi (salīdzinot, piemēram, ar Golodomoru Ukrainā) tiešām bija tādi, kas attaisno jebkuru rīcību (statistika liecina, ka ekonomiski visgrūtākajos – 1932. un 1933. – gados ASV iedzīvotāju skaits palielinājās par 700–800 tūkstošiem cilvēku gadā).
Rūzvelta ģenialitātes noslēpums
Ar ko beidzās nacionālsociālisms, visiem ir labi zināms, bet, kas attiecas uz Rūzvelta "jauno kursu", atbilde nav tik viennozīmīga. Neliela atkāpe – savā ziņā Lielā depresija ir salīdzināma ar 20. gadsimta 90. gadu sākuma pāreju no sociālisma uz kapitālismu – šis piemērs palīdz saprast, no kā pasaule grib pasargāties pašlaik un no kā tā centās izglābties Lielās depresijas gados.
Mazākas algas, darba zaudēšana utt. ne tuvu nav tas ļaunākais. Daudz ļaunāk ir palikt bez jebkādiem līdzekļiem, bankrotējot bankai, kurā glabāti ietaupījumi, nokļūt ar ģimeni uz ielas, tāpēc ka nav iespējams samaksāt mājokļa kredītu, piedevām vēl paliekot parādā bankai, kas faktiski nozīmē, ka vairākums šādu parādnieku ir sabiedrībai un valstij zuduši cilvēki, nevis vienkārši būt bez darba, bet būt bezdarbniekam, kurš nesaņem nekādus pabalstus utt. Citiem vārdiem – īstā krīze ir palikšana bez tām sociālajām garantijām, kuras absolūts sabiedrības vairākums uzskata par savas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Šī prasība pirmoreiz tika skaidri noformulēta tieši Lielās depresijas laikā, un Savienoto Valstu prezidenta Franklina Delano Rūzvelta īpašais talants slēpjas tur, ka viņš prasību sadzirdēja.
Būtu vērts zināt, ka Savienoto Valstu elks Rūzvelts neizdarīja gandrīz neko, lai ekonomika izkļūtu no krīzes. Ne tur bija viņa īstie panākumi. Rūzvelta "jaunā kursa" juceklīgie pasākumi, kuri apslāpēja konkurenci un uzņēmējdarbības aktivitātes, tikai palēnināja ASV izkļūšanu no krīzes un izraisīja jaunu ekonomikas kritumu 1937.–1938. gadā. Fakts – 1939. gadā ASV joprojām ražoja par 10% mazāk dažādu preču nekā desmit gadu pirms tam. No saimnieciskās depresijas ASV ļāva izkļūt nevis "jaunais kurss", bet gan Otrais pasaules karš.
Savukārt no psiholoģiskās depresijas Rūzvelts valsti patiešām izveda, turklāt ātri un kvalitatīvi. Banku noguldījumu garantijas, aizliegums cilvēku izlikšanai no mājokļiem, apdrošināšana bezdarba, vecuma un slimību gadījumiem – šis pasākumu kopums, apvienots ar efektīvu "jaunā kursa" reklamēšanu, mainīja vispārējo garastāvokli valstī. Ierindas pilsoņiem radās pārliecība, ka tieši viņi, nevis kaut kādi vareni aizkulišu grupējumi un to intereses, ir galvenais varas uzmanības objekts.
Šī mācībstunda nav aizmirsta, un cīņu ar šodienas globālo depresiju daudzu pasaules valstu līderi (par mūsējiem delikāti paklusēsim) sāka tieši ar to, līdz ļaudis tiek apbērti ar garantijām, bet ekonomika – ar inflācijas kredītiem un subsīdijām. Šie pasākumi lieliski noder iedzīvotāju uzmundrināšanai, taču kā ekonomikas stimulēšanas soļi ir visai apšaubāmi. Citiem vārdiem – agrākā pieredze palīdz izvairīties no Lielās depresijas laikā sākotnēji pieļautajām kļūdām, taču virkne jautājumu, uz kuriem savulaik tā arī netika rastas atbildes, joprojām gaida savu risinājumu. Ko īsti atzīt par prioritāti – valsts kontroli vai uzņēmēju iniciatīvas? Starptautisko koordināciju vai ekonomisko nacionālismu? Dzīvi uz parāda vai dzīvi atbilstoši līdzekļiem? Atbildes uz šiem jautājumiem, tāpat kā pagājušajā reizē, sniegs nevis teorētiķi, bet gan tikai laiks.