Lielai latvju politiķu daļai, aizvien redzamāk sliecoties par labu visu veidu regulēšanām un reglamentēšanām ekonomikā, kuras, lūk, varot mazināt globālās un pašmāju krīzes izpausmes, ir īstais brīdis palūkoties, kurp tad parasti aizved šādas tieksmes.
Regulētāju un reglamentētāju paradīzē (12)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Padomju Savienība jau aizmirsusies, taču desmit stundu lidojuma attālumā no mums aiz pamatīga dzelzs priekškara joprojām pastāv uzvarējušā sociālisma pēdējā vai vismaz priekšpēdējā citadele, kur reglamentētājiem un sadalītājiem joprojām ir zelta dzīve. Arī PSRS pastāvēšanas gados Korejas Tautas Demokrātiskā Republika vai vienkārši Ziemeļkoreja padomju Latvijas iedzīvotājiem bija rets braucienu galamērķis, savukārt pašlaik tā, spriežot pēc mediju ziņām, ir kļuvusi pilnīgi nepieejama aiz sava aziātiskā dzelzs priekškara.
Tomēr izrādās, tā gluži nav. Šonedēļ J. Rozes apgāds klajā laiž Brīvības grāmatu – stāstu par reālo dzīvi pasaules visnebrīvākajās valstīs: Ziemeļkorejā un arī Turkmenistānā. Ar tās autora Lato Lapsas atļauju publicējam grāmatas fragmentu, kurā Ziemeļkorejas bēglis Čžiks vienkāršos, bet pārliecinošos vārdos pastāsta, cik tuvs ceļš ir no valsts, kur cilvēks vairs nedrīkst pateikt, ko domā par savas zemes naudu, līdz valstij, kur iebraucējam nemaz neļauj lietot vai pat apskatīt vietējo naudu.
Pilnīga militarizācija
"Es vēl ļoti labi atceros septiņdesmitos gadus. Es negribu teikt, ka mēs bijām pasaules izcilākā valsts, bet noteikti viena no iekšēji taisnīgākajām pret savu iedzīvotāju lielu daļu. Pat sava veida paradīze – jā, bija smags darbs, bet arī garantēta sociālā aizsardzība un minimālu vajadzību nodrošinājums, cilvēki bija godīgi, lepni un kārtīgi, un uz viena vona banknotes mums tā arī bija rakstīts – Pasaulē nav nekā, ko mēs apskaustu vai – varbūt drīzāk – Neapskaužam nevienu visā pasaulē! Un mēs arī neapskaudām – mēs bijām plaukstoša valsts ar milzīgiem būvniecības projektiem, ar izcilām medicīnas iekārtām, ar importētām rūpnieciskajām iekārtām. Viss mums bija, un mēs tiešām nevienu neapskaudām – mūs apskauda. Dienvidnieki salīdzinājumā ar mums bija pēdējie nabagi, ķīnieši pie mums brauca nevis brīnīties, kā tas ir tagad, bet gan iepirkties. Jā, mēs varbūt arī plēsām nost izgatavotāju plāksnītes no ārzemēs iegādātiem instrumentiem un iekārtām, bet vienalga...
Kā tas viss sākās? Ar to, ka jau sešdesmitajos gados ieviesa tā saukto teanu darba sistēmu, līdz ar kuru ekonomikas militarizēšanās un totalitārā plānošana kļuva absolūtas. Kad pat ogļračus sāka iedalīt vados, rotās un bataljonos, ieviesa pakāpes... Piemājas saimniecības tad pat tika likvidētas kā buržuāziskas... Un kaut kā divdesmit gados mēs nonācām pie tā, ka visi zina – labāk ir dienēt armijā lauku rajonos, jo tad var nozagt vairāk rīsa, bet armijniekiem vietējie var palūgt – lūdzu, zodziet no kolektīvajiem laukiem, bet ne no mūsu mazajiem personiskajiem pleķīšiem. Mums bija septiņsimt gramu rīsa norma, bet tad no tās paņēma nost "patriotiskos rīsus" un "kara rezerves rīsus" – un palika piecsimt gramu. Un arī tie vēlāk izrādījās tikai uz papīra... Bet es tev labāk sākumā izstāstīšu, kā pie mums dala pārtiku – pat ja tu pie mums kādreiz aizbrauksi, bet gan jau neaizbrauksi, to tu tāpat neieraudzīsi un neuzzināsi.
Piecas kastes un septiņas iekārtas
Tātad – no vienas puses, valsts ļoti rūpējas par to, lai visiem viss tiktu vienlīdzīgi un taisnīgi. Vadonis 1984. gadā izsludināja speciālu kampaņu par tautas precēm – lai, kā saprotams, tautai padarītu pieejamas plaša patēriņa preces. Jo, redzi, cilvēki pie mums jau būtībā vēlas to pašu, ko visur citur pasaulē, tikai pie mums to mēdz saukt par piecām kastēm un septiņām iekārtām: piecas kastes ir drēbju lāde, grāmatplaukts, trauku plaukts, kurpju kaste un drēbju skapis, bet septiņas iekārtas – šujmašīna, magnetofons, fotoaparāts, televizors, ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna un ventilators. Un dažas iekārtas tu nevari dabūt pat tad, ja tev ir nauda. Viena lieta – nauda televizora iegādei, otra – ordera saņemšana, bez kā tu vienkārši neko nevarēsi nopirkt. Tiesa, vēl tu televizoru vari saņemt par labu darbu – reizēm kā paša Vadoņa dāvanu... Vai arī telefonu dzīvoklī – tas ir liels retums un privilēģija. Ja kaut ko lielāku no Vadoņa saņem viss uzņēmums vai iestāde, protams, saņemto priekšmetu izrotā ar piemiņas plāksnīti...
Tagad gan vēl ir arī astotā iekārta – videomagnetofons. DVD – tas pie mums vēl ir eksotiski, bet videomagnetofoni tagad ir ļoti daudziem – ne tikai pilsētniekiem vien. No kurienes? Ja es pareizi saprotu, tad līdz ar DVD pleijeru cenu krišanos ķīnieši atteicās no saviem kasešu videomagnetofoniem – un to izmantoja tirgoņi, kas lielos vairumos par nieka cenu uzpirka palietotos magnetofonus un pie mums jau pārdeva par 30–50 dolāriem gabalā, un tā ir nauda, ko vidēji turīgs ziemeļkorejietis kaut kā var sakrāt. Magnetofoni bija – tātad vajadzēja arī kaut ko skatīties, un tad sāka ieplūst arī kasetes ar visādiem Dienvidkorejas seriāliem. Kādam var šķist smieklīgi, ka šādā neparastā veidā cieta visa mūsu oficiālā propaganda par bada un nelaimju plosīto Dienvidkoreju, – lai gan varas iestādes ātri attapās. Apkarot kasešu plūsmu tās kaut kā nebija spējīgas, toties ātri sāka stāstīt, ka visi šie seriāli ir speciāli taisīti tieši mums, lai pārliecinātu, cik Dienvidos viss ir labi... Un vēl redzi, kāda mēs esam unikāla valsts – visur citur Ķīnā ražotās preces tiek uzskatītas par cenu nositējām, bet pie mums ir otrādi.
Pārtika un cenas
Bet par pārtiku – mums jau gadu desmitiem ir speciālie pārtikas izdalītāji vai Tautas pakalpojumu dienests. Tam principā vajadzētu strādāt tā: katrā no vairāk nekā diviem simtiem lauku un pilsētu rajoniem ir šāda te Pārtikas administrācijas nodaļa un savas noliktavas, bet "zem" tām ir sabiedriskās izdalīšanas centri – viens uz vidēji 1500–3000 ģimenēm. Turklāt rajonos noliktavas kontrolē nevis "centrs", bet gan vietējās tautas komitejas, kurās, kā tu labi saproti, galvenie noteicēji ir vietējie partijas un valsts varas pārstāvji. Piederība kādai no kategorijām gan tieši nenoteica pieeju izdalāmajai pārtikai, taču to būtiski ietekmēja – teiksim tā.
Ar šīs sistēmas palīdzību tad arī sadala pārtiku apmēram divām trešdaļām valsts iedzīvotāju. Sadala – tas nozīmē, ka nevis pilnīgi par velti, bet gan par valsts cenām. Rīsu jau deviņdesmito gadu sākumā varēja nopirkt arī tirgū, taču cenas bija pilnīgi citas: piemēram, centralizēti izdalītā rīsa kilograms maksāja mazāk par vonu, bet tirgū – jau divdesmit piecus vonus, un tas, redzi, nozīmēja, ka par vidējo algu tirgū bija iespējams iegādāties apmēram trīs kilogramus rīsu. Diez kas nav, vai ne? Tas bija pēc tam, kad valdība 1992. gadā izdomāja, ka – to it kā esot teicis pat Vadonis – valstij nav naudas, bet iedzīvotājiem ir līdzekļi divu gadu budžeta apjomā. Un... uztaisīja naudas reformu – 399 vonus varēja samainīt skaidrā naudā, līdz trīsdesmit tūkstošiem vonu – noguldīt, bet pārējie iekrājumi bija pagalam. Pirms tam cenas bija pavisam citas. Pēc tam vēl ieviesa Tautas dzīves parādzīmes...
Savukārt laukos ir cita sistēma: vietējo kolhozu darbinieki uzreiz pēc ražas novākšanas no tās sev paņem noteikto pusgada pārtikas apjomu, bet otro pusi jau laika gaitā saņem caur Pārtikas administrācijas sistēmu. Valstij raža tiek nodota par niecīgu vērtību, taču pretī tiek saņemta cita pārtika un patēriņa preces. Bet, protams, reizē ar badu viss sagruva. Kādreiz izdalāmās pārtikas norma bija 600–700 gramu rīsa dienā pilsētniekiem un 700–800 gramu – augstākiem ierēdņiem, armijai un smaga darba darītājiem. Astoņdesmito gadu beigās norma tika samazināta par desmit procentiem, 1992. gadā – vēl par desmit. Gadu vēlāk sistēma vairs lāga nestrādāja, bet 1996. gadā tā jau bija faktiski pagalam – normas vēl bija, taču saņemt atbilstoši tām rīsu bija gandrīz neiespējami. 1998. gadā oficiālā norma dienā, ko tu droši varēji saņemt, nebija pat simt gramu...
Bads izdara korekcijas
Bads lika valdībai piekrist lietām, kas iepriekš bija grūti iedomājamas. Nu, piemēram, 1993. gadā mums atļāva privātdārzu platību palielināt no 80 līdz 120 kvadrātmetriem, nepilnus desmit gadus vēlāk privāti apstrādājamos zemes gabalus valsts atļāva palielināt vispār jau līdz apmēram 1300 kvadrātmetriem. Valsts neko neteica, kad cilvēki paši sāka apstrādāt arī tādas vietas, kur valsts saimniecības neko nemēģināja audzēt, – nu, piemēram, ja tu aizbrauktu pie mums, tu redzētu, ka sāk pa maziem pleķīšiem vien apstrādāt kalnu nogāzes. Sāka atļaut arī tirgus – sākumā tie saucās par fermeru tirgiem, jangmadang, kur varēja pārdot pašu izaudzēto, taču reizē ar badu un grūtībām viss tikai attīstījās. Tirgošanās šeit, pie mums – tā patiesībā ir iespēja izdzīvot, tāpēc cilvēki arī ar to nodarbojas. Tagad Phenjanā lielākajā – Tongila tirgū tirgojas līdz pat desmit tūkstošiem cilvēku, tur reizēm iepērkas pat ārzemnieki, un nopirkt tur var visu. No tādām delikatesēm kā gaļa un cukurs līdz pat televizoriem un ledusskapjiem. Jā, 2003. gadā tirgos pilnīgi oficiāli tika atļauts sākt tirgot arī plaša patēriņa preces "atbilstoši sociālistiskās sabiedrības aktuālajām vajadzībām" – tā to pie mums nosauca.
Oficiālie tirgi gan ir tikai redzamā daļa. Vēl ir tā sauktie varžu tirgi – tā tos sauc tāpēc, ka jebkuru bažu gadījumā tirgotāji lec kājās un traucas prom ar visām mantām, kas parasti tiek izliktas vienkārši uz zemes. Un vēl ir īstais melnais tirgus – liela daļa uzņēmumu stāv, bet atlikušie tirgojas viens ar otru, kā vien var. Melnais tirgus plaukst un zeļ, un neviens tur neko nevar padarīt – arī valsts ne. Mums gan bada gados bija ieviests sauklis: "Nedzīvosim šodien šodienai, bet dzīvosim šodien rītdienai!" Bet cilvēki vienkārši gribēja dzīvot – un, ja neskaita to miljonu vai divus, kam neizdevās, pārējie izdzīvoja. Valsts gan vienubrīd ķērās pie ražas konfiskācijām, bet nākamajā gadā puse vienkārši "pazuda" – un atkal neviens tur neko nevarēja padarīt...
Bet tu kļūdīsies, ja domāsi, ka mūsu valsts un valdība no tā kaut ko iemācījās. Atceros kā šodien, kā mūsu Mīļotais vadītājs 2001. gadā skaidri un gaiši paziņoja: "Dažu pēdējo gadu laikā, kad valsts nebija spējīga efektīvi nodrošināt pārtiku, cilvēki sāka pamest savus darbus un meklēt ceļus personiskā labuma gūšanai." Tikko kļuva vieglāk, valsts atkal atgriezās pie vēlēšanās visu valstiskot, visu kontrolēt. It kā 2002. gadā bija lielā reforma, kad reizē ar naudas un valsts cenu reformēšanu zemniekiem tika dota iespēja paturēt un, ja ir vēlēšanās, pārdot virsnormas pārpalikumus. Bet... kas nu tur sanāca – kā jau pie mums. Cenas mainījās reizē ar algām, un sanāca, ka tev kā skolotājam jāstrādā vairāk nekā divi mēneši, lai sanāktu nauda tikai vienam uzvalkam pēc valsts cenām, bet pēc tirgus cenām sanāk nauda vienai, varbūt divām olām dienā... Tā arī neviens nesaprata, kāda jēga no šīs reformas – varbūt vienīgi, lai izņemtu tautai atlikušo uzkrāto naudu. Jā, līdz 2003. gadam lielākā naudaszīme bija piectūkstoš vonu, bet tagad ir desmit tūkstoši...
Tirgošanās – izdzīvošanas modelis
Un tad atkal – vienubrīd lauksaimnieku tirgi atkal bija aizliegti, tad tos atļāva, bet sāka ļoti stingri kontrolēt. Izdevās ļoti laba raža – un valsts uzreiz atdzīvināja veco sadales sistēmu, bet graudu privātpārdošanu vismaz oficiāli gandrīz aizliedza. Jo tobrīd jau bija ļoti labi skaidrs, ka lauku cilvēks šā tā pavada dienu, izliekoties, ka kaut ko dara kolektīvajā laukā, bet tad naktī strādā savā mazajā pleķītī kā nelabais. Bet pilnīgi aizliegt nevarēja – jo bija skaidrs, ka tad būs reāli jauns bads. Jo padomā pats – ja tu neesi laucinieks un nedzīvo Phenjanā, kur pat bada laikā ar pārtikas piegādēm viss bija kaut cik ciešami, tad kur tu vispār vari ņemt pārtiku, ja sadales sistēma reizēm strādā, reizēm nestrādā?
Tas viss kaut kā tiek risināts – kaut ko sadala valsts, kaut ko nopērk tirgū, kaut ko saņem no lauku radiniekiem, kaut ko samaina, pērk un pārdod, kaut ko piepelna. Ar vārdu sakot, kaut kā jāsitas visiem. Tad nu valsts izdomāja, ka tirgos nedrīkstēs tirgoties darba spējīgi vīrieši, tad arī sievietes, kas jaunākas par piecdesmit gadiem. Pat oficiāli mums skaitās tā, ka pārtikas sadales sistēma nodrošina apmēram pusi pārtikas minimuma par valsts cenām, un tam tad tāda vidēja ģimene tērē trešo daļu savu ienākumu. Vēl trešā daļa jāiztērē citām precēm, un tas nozīmē, ka otra puse nepieciešamās pārtikas kaut kādā mistiskā veidā jāiegādājas par atlikušo ienākumu trešdaļu. Vai arī – jādzīvo pusbadā. Tagad tu saproti, kāpēc pie mums tirgošanās ir izdzīvošanas līdzeklis. Un viss cits, ko valsts atļauj, arī – tu redzēsi, ka pat Phenjanā zem tiltiem cilvēki tirgo cigaretes, bet vēl citi dara visu, ko vien valsts piecieš – ir pusprivāti frizieri, velosipēdu remonts, apģērbu un apavu labošana. Loģiski, mūsu valstī sanāk, ka ar to galvenokārt nodarbojas sievietes – un sievietes arī kļūst par galvenajām ģimenes apgādniecēm.
Tu gribi zināt – bet ko sakarā ar ekonomiku visu šo laiku darīja valsts? Es jau tev teicu, ka līdz septiņdesmitajiem gadiem viss bija labi – tā vismaz mums likās. Taču tad Dienvidi sāka būvēt vienu rūpnīcu pēc otras un importēja tehnoloģijas, bet mēs bijām sapirkuši gatavas iekārtas un rūpnīcas, bet parādus atdot nevarējām, neko jaunu sākt arī ne. 1976. gadā mūsu valsts vienkārši pārstāja atmaksāt kredītus par visām Rietumos iegādātajām rūpnīcām, tehnoloģijām – un nekas jauns arī vairs mums klāt nenāca. Tā vietā mums bija kas cits – aizvien lielāka apsēstība ar pašnodrošināšanu, bet jaunievedumus, jaunas tehnoloģijas, faktiski visu valsts mēģināja aizvietot ar jaunām un jaunām kampaņām.