Politiskā atkritumu apsaimniekošana (11)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Mūsu žurnāls jau vairākas reizes ir rakstījis gan par atkritumu apsaimniekošanas principiem, gan par kaislībām Rīgas domē ap jauno atkritumu apsaimniekošanas koncepciju. Šoreiz par šo problēmu no nedaudz cita skatu punkta un par to, ka šo lietu var iemācīt jebkuram, ja vien politiķi patiesi to vēlas.

Vērts atgādināt, ka zinātnieki un praktiķi pasaulē jau labu laiku ir atraduši vislabāko atkritumu apsaimniekošanas shēmu: atkritumi tiek savākti, sašķiroti, daļa nodota otrreizējai pārstrādei (un tai var pieskaitīt arī biogāzes iegūšanu no organiskajiem atkritumiem), daļa drazu sadedzināta speciāli tam paredzētās rūpnīcās, bet atlikušo, ar kuru nekas cits nav pasākams, deponē jeb noglabā uz laiku laikiem.

Protams, mūsdienās ik pa laikam ar šo jomu rodas nopietnas problēmas dažādās pasaules valstīs, un to iemesls ir nauda, kura vispirms jāatrod un pēc tam prasmīgi jāiegulda. Ja vēl atceras, ka atkritumu apsaimniekošanā tiek iesaistītas gan pašvaldības, gan privātie uzņēmēji, tad kļūst skaidrs, ka visā šajā procesā piedalās atšķirīgu finanšu interešu grupas, bet tas neizbēgami rada konfliktus, pārpratumus un pat aplamus risinājumus. Gan jau Rīgas domē nauda nespēlē pēdējo lomu strīdos par to, vai koncepcija laba vai slikta. Katrā ziņā cilvēkam, kurš šajos jautājumos nav speciālists, šķiet, ka ar koncepciju viss kārtībā.

Padomju laika domāšana

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes priekšsēdētāja, Dr. Phys. Rūta Bendere, lūgta izteikt savu vērtējumu Rīgas domes pieņemtajai koncepcijai, saka visai skarbi: "Mēs vēl esam pārāk iestiguši padomju laika domāšanā tajā nozīmē, ka mūsos ir palicis priekšstats, ka gan politisko, gan ekonomisko dzīvi vada partija. Agrāk tā bija viena, komunistiskā partija, kas savus vadītājus speciāli skoloja, un pēdējie padomju varas gadi nebija tādi paši kā pirmie, kad par vadītāju atsūtīja neizglītotu partijas biedru. Vēlāk vadītājiem tomēr bija speciālas augstskolas.

Mēs esam sākuši atkal no pašā sākuma, kad pietiek, ja esi partijas biedrs. Protams, mums nav vienas, mums ir vairākas, demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas partijas, kuru pārstāvji arī ir izvēlējušies iet to pašu ceļu: viņi vada un nosaka visas tautsaimniecības jomas, nepieaicinot speciālistus, kas konkrētajā nozarē darbojas un visu pārzina līdz detaļām. Protams, tad rodas tādas kļūdas, ka, lasot gatavo dokumentu – Rīgas atkritumu apsaimniekošanas koncepciju –, speciālists ir šokēts jau par to vien, ka kaut ko tādu vispār varēja uzrakstīt. Ja tiktu saaicināti kopā nozares speciālisti – ne to firmu pārstāvji, kuras pēc tam rakstīs biznesa projektus, bet tiešām eksperti –, tad politiķiem pēc tam no speciālistu piedāvātā atliktu izvēlēties konkrētajai apdzīvotajai vietai piemērotāko piedāvājumu, raugoties gan no finanšu pieejamības, gan no dažādo, arī starptautisko prasību viedokļa. Atbilstošākais risinājums atkritumu savākšanai vai tilta celšanai nav jāizstrādā politiķiem. Protams, dome var uzņemties darba koordināciju un tamlīdzīgas lietas, bet nevar risināt specifiskus profesionālus jautājumus."

Šķietami gludi

Pagājušā gada beigās Imants Stirāns, koncepcijas darba grupas vadītājs, CSA poligona Getliņi valdes priekšsēdētājs, stāstīja par atkritumu apsaimniekošanas iecerēm un piedāvāja ieskatu koncepcijas kopējās nostādnēs: "Par to, ka Rīgā atkritumu savākšanai ir jāmainās, liecina kaut vai Pierīgas meži, kuri ir piedrazoti. Tāpat arī pa vienu ielu brauc trīs operatori, un vienā pagalmā ir vairāku operatoru konteineri. Igaunijā vienu brīdi gāja vēl trakāk: bija desmit operatoru, pagalmi tika piebāzti ar konteineriem un savstarpējā konkurences cīņā konteinerus cits citam pat dedzināja. Mums darba grupā principiāli ir jāvienojas par piecām lietām:

1. Par naudu jeb par maksāšanas sistēmas principiālu maiņu.

2. Par atkritumu uzskaites mērvienību – vai tās būs tonnas vai kubikmetri.

3. Par Rīgas zonējumu, lai nebūtu tā, ka visi brauc kur grib, un, piemēram, vienā mājā ir vairāki veikali un katram cits operators.

4. Kam Rīgā pieder konteineru parks – pašvaldībai vai privātajam uzņēmējam.

5. Par atkritumu šķirošanu.

Pašlaik Rīgā apmaksas sistēma ir tāda, ka iedzīvotāji maksā operatoram jeb atkritumu savācējam un vedējam. Savukārt operators aizved atkritumus uz Getliņiem un samaksā tur par atkritumu glabāšanu. Principiālā atšķirība starp esošo un darba grupas piedāvāto koncepciju ir tā, ka iedzīvotāji maksās pašvaldībai. Poligona tarifu noteiks Regulators, bet operatora izmaksas – pašvaldība. Šīs summas saskaitot, veidosies tarifs par atkritumu apsaimniekošanu, kas iedzīvotājiem būs pašvaldībai jāmaksā.

Atklāti jāteic, ka elektrība, gāze un siltums mums jau ir vai tuvojas pasaules cenām, bet par atkritumiem iedzīvotāji maksā tik maz, ka pat nenojauš, cik tas patiesībā izmaksā. Latvijas iedzīvotāji vidēji maksā septiņas reizes mazāk nekā Eiropā, bet visas prasības, arī attiecībā uz vidi, ir tieši tādas pašas kā Eiropā, turklāt mēs šīs prasības ievērojam. Šobrīd rīdzinieki par vienu ievesto atkritumu tonnu Getliņos maksā desmit latu un 40 santīmu. Latgalē maksā 20 latu par tonnu, Igaunijā – 30 latu, bet Lietuvā par tonnu maksā 25 latus. Eiropā par tonnu maksā vidēji 70 latu. Tātad mēs, Getliņi, esam divas reizes lētāki nekā Rēzekne un Daugavpils.

Var jautāt – kāpēc jāmaksā pašvaldībai? Atbilde ir vienkārša: kad operators saņem savu naudu no iedzīvotājiem, gadās, ka viņam ir vienalga, uz kurieni atkritumus aizvest, jo viņš savu naudu jau dabūjis, turklāt daļa šīs naudas viņam jāsamaksā atkritumu poligonam par atvesto atkritumu noglabāšanu. Tāpēc jau Pierīgas meži vietām atgādina atkritumu izgāztuvi, tāpēc jau eksistē puslegālās atkritumu izgāztuves Mārupē, Ķīlupē un Priedainē. Tiesa gan, lielie operatori tā nerīkojas, jo atkritumu savākšana un aizvešana ir viņu nopietnais bizness.

Tomēr – ja iedzīvotāji naudu maksās pašvaldībai, operators to saņems tikai tad, kad varēs parādīt izziņu no Getliņiem par to, cik atkritumu ir aizvedis uz poligonu. Teorētiski operatoram pat būtu interese braukt uz mežu un savākt tur izsviestos atkritumus un nodot poligonā, jo par to viņš varēs dabūt naudu. Būs arī skaidrs, cik atkritumu pavisam ir, cik mēs sašķirojam, cik noglabājam un tamlīdzīgi, jo šobrīd skaidrības nav nekādas – pie mums poligonā visi operatoru izvestie atkritumi nenonāk.

Operatori arī iebilda, ka viņi daļu atkritumu sašķiro un nodod, tāpēc uz poligonu visu neatved un naudu saņemšot mazāk. Šī iebilde kritiku neiztur, jo operatoriem tiešām ir savas šķirošanas līnijas, bet sašķiroto viņi nodod otrreizējai pārstrādei un par to saņem naudu. Atkritumus var uzskaitīt tonnās vai kubikmetros."

Koncepcija bez pamata

Rūta Bendere, vaicāta, kas tad izstrādātajā atkritumu apsaimniekošanas koncepcijā ir aplams, teic, ka jāsāk būtu ar to, vai vispār ir zināms, cik un kādus atkritumus gada laikā sagādā uzņēmumi, veikali, biroji un iedzīvotāji: "Ir skaidrs tas, ka oficiālajā datu bāzē nav redzams, kādi atkritumi tiek radīti, kas un cik tiek savākts, jo datu bāze tiek aizpildīta tikai no A un B kategorijas uzņēmumu atskaitēm, bet tie atkritumi, kas nav videi bīstami un sastāda daudzas reizes lielāku atkritumu masu, neparādās atskaitēs. Rīgas dome nevar sekot šiem skaitļiem, jo nešķirotos atkritumus vāc arī mazas firmas, kuras tos ņem no konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, tad tos varbūt arī sašķiro, bet jāatceras, ka, atkritumus šķirojot, vienmēr kāda daļa paliek pāri, kuru nevar nodot pārstrādei. Ir firmas, kuras vāc celtniecības atkritumus, ko aizved uz Getliņiem noglabāt, bet reāli puse šo atkritumu nav celtniecības.

Ja datu uzskaite jau pašā sākumā notiek tik neprecīzi un pilsēta tos visus arī nesaņem, pilsētai nemaz nav iespējams organizēt atkritumu apsaimniekošanu. Kā speciāliste neuzskatu, ka ir nepareizi, ja Rīgas dome uzņemas organizēt un koordinēt atkritumu apsaimniekošanas darbu un iekasē naudu no iedzīvotājiem, lai pēc tam to samaksātu atkritumu savācējam. Eiropas valstīs pašvaldība parasti ir tā, kas uzņemas koordinatora lomu. Lielāko tiesu Eiropā pašvaldības iekasē speciālu nodokli, lai tām būtu tīra un sakopta vide.

Patiesībā šajā Rīgas koncepcijā ir ļoti daudz "balto laukumu". Ja maksās par Getliņos nodotajiem atkritumiem, tad kā būs ar lietu pielijušajos konteineros, kuru svars dubultosies? Kādi plāni ir attiecībā uz biodegradablajiem atkritumiem? Getliņos iegūst tikai trešo daļu tās biogāzes, ko šie atkritumi var dot, jo pilnīgākai izmantošanai vajag speciālu rūpnīcu, kurai šie atkritumi tiek sagatavoti. Pie mums būtu jārīkojas tāpat kā Eiropā – par konteineriem, kas stāv pie mājas, maksā "liekā balasta" radītājs. Ja tie ir nešķiroto drazu konteineri, maksa par tiem ir divas reizes augstāka. Savukārt sašķiroto atkritumu konteineri nav pie katras mājas, jo tad tas būtu ļoti neizdevīgi dārdzības dēļ. Savukārt, ja par atkritumiem maksā tikai tad, kad tie tiek nodoti poligonā, iznāk, ka par sašķirotajiem to veidotājs neko nemaksā. Sašķirotos atkritumus parasti nodod pārstrādātājam, kas samaksā tam, kas tos nodod."

Patiesībā jāteic, ka saruna pat Rīgas domes atkritumu koncepciju rādās esam gara un nepavisam ne vienkārša, tāpēc droši vien vissaprātīgāk būtu nosēdināt politiķus un speciālistus pie viena galda un soli pa solim pārskatīt visu koncepciju.

Ja grib, var iemācīt un izdarīt

Sarunas nobeigumā Bendere pastāsta, ka LASA ir piedalījusies kādā Eiropas Savienības finansētā projektā Krievijā, Pleskavas apgabala Porhovā. Tas paredzēja izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas koncepciju un to īstenot. Porhova nav ne bagāta, ne īpašas ievērības cienīga apdzīvota vieta, bet vietējā pašvaldība bija nolēmusi sakārtot atkritumu saimniecību un par partneriem izvēlējās LASA. To, cik drūms skats Porhovā un tās apkārtnē bija pirms projekta īstenošanas un pēc tās, labi var redzēt fotogrāfijās. Bendere teic, ka iedzīvotāju izglītošanu sākuši ar lekcijām skolotājiem un skolas bērniem, kuri pēc tam dzirdēto stāstījuši mājās un kļuvuši par pieaugušo skolotājiem. Arī pārējiem iedzīvotājiem sagatavoti bukleti un skaidrots, kāpēc vajadzīga atkritumu šķirošana. Tagad Porhovā atkritumi tiek apsaimniekoti pēc Eiropas standartiem, tie tiek šķiroti, un iedzīvotāji paši jūtas lepni un priecīgi, ka viņu dzimtā vieta ir kļuvusi daudz tīrāka un jaukāka. Pašvaldībai esot bijusi tikai viena interese – visu sakārtot, tāpēc tā aicinājusi palīgos speciālistus, un beigās visi bijuši apmierināti.

Jāpiebilst, ka, klausoties par Porhovā notikušo, tās pašvaldību un iedzīvotājiem, prātā nāca arī kāds cits stāsts, kuru pastāstīja Roberts Ķīlis, stratēģijas 2030 darba grupas vadītājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors un sociālantropologs: "Te ir līdzība ar kultūru: cilvēks apmeklē dažādus kultūras pasākumus – teātrus, koncertus, izstādes –, ja ir pie tā pieradināts. Diez vai, pirmoreiz aizejot uz operu, cilvēks gūst lielu baudījumu un spēj novērtēt mūziku, dziedātājus, orķestri. Lai prastu kultūru novērtēt un būtu gatavs par to arī maksāt, pilnīgi obligāts ir audzināšanas darbs šajā jomā. Attiecībās ar dabu ir līdzīgi. Tas ir audzināšanas jautājums, kas ir saistīts ar ilgtspējīgu dzīvesveidu. Un, ja runājam par ilgtspējīgu dzīvesveidu, tad jautājums tik daudz nav par informēšanu, kā par to, lai cilvēkiem to padarītu ērtu.

Atkal minēšu piemēru, pavisam vienkāršu – atkritumu šķirošana. Var taču ražot virtuves mēbeles, kurām ir paredzēts nevis viens, bet trīs pie durtiņām piestiprināti atkritumu maisiņi, jo tad atkritumus varētu sašķirot jau dzīvoklī. Vai arī konteineriem būtu jābūt nevis aiz trim kvartāliem, bet tuvu mājām. Attieksmes maiņai nepietiek tikai ar informēšanu, ir jāpalīdz attieksmi īstenot dzīvē. Attieksme pret vidi nav tikai morāles un ētikas jautājums, tā ir arī pieraduma veidošana, pamatojoties uz ekonomisku ērtumu, izdevīgumu.

Šovasar kopā ar ģimeni divus mēnešus dzīvoju Kembridžā, jo rakstīju grāmatu, man bija vajadzīga turienes bibliotēka un miers. Tur ir ieviesta atkritumu šķirošana, un citādi nemaz nav iespējams, jo nav kopējā atkritumu konteinera, parastas miskastes tur vienkārši neved ārā regulāri, labi ja reizi divās nedēļās. Lai mājās neveidotos atkritumu poligons, ir jāšķiro. Principā cilvēks ir spiests šķirot un pie tā pierod, tas kļūst ērti un vienkārši. Atgriezāmies mājās un turpinām šķirot atkritumus, jo esam pieraduši tā darīt, kaut arī šeit tas ir grūtāk, nav izveidota tik ērta sistēma. Bet mums ir izveidojies pieradums, mums tas vairs nav grūti, lai gan ārā pie mājas konteineru nav. Šādi ieradumi kļūst par sociālās uzvedības normu.

Komentāri (11)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu