Privātās augstskolas no krīzes nebaidās (13)

Pa šo laiku audzis ne tikai privātajās augstskolās (PA) studējošo daudzums, bet arī programmu klāsts. Pirms pieciem gadiem PA īstenoja 52 programmas, nu šis skaits ir dubultojies. Šādam popularitātes pieaugumam ir vairāki iemesli: gan laba materiālā bāze, gan orientācija uz tirgu, gan starptautiskās sadarbības iespējas, gan citi faktori, uzsver Privāto augstskolu asociācijas (PAA) priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas Turība valdes priekšsēdētāja vietnieks Aldis Baumanis. (PAA apvieno 12 PA.) Viņš arī šajos ekonomiski nelabvēlīgajos apstākļos nesaskata nekādus draudus PA pastāvēšanai – šīs augstskolas ir radušas ekonomiski dzīvot, rūpīgi izvērtējot visus ienākumus un izdevumus.

Tirgus ir piesātināts

Uz jautājumu, cik piesātināta ir PA joma un vai tajā atrastos vieta jauniem spēlētājiem, Baumanis norāda: tik ilgi, kamēr valsts nejauksies ar "dīvainiem lēmumiem", šajā nozarē darbosies parastie tirgus likumi – kāds no esošajiem aiziet un kāds jauns atnāk. "Principā lielos vilcienos – šis tirgus ir piesātināts un lielas izmaiņas tajā diez vai paredzamas. Vienīgi tad, ja strauji mainītos tautsaimniecības struktūra, līdzi nesot speciālistu pieprasījuma izmaiņas, daļa augstskolu spētu pārkvalificēties, bet to vietā, kas nespētu to izdarīt, parādītos kaut kas jauns. Ja tādas svārstības nenotiks, PA skaits strauji nemainīsies."

Uzsverot, ka krīze PA neiesitīs nedziedināmu robu, PAA vadītājs teic, ka šajos apstākļos PA pat ir ievērojamas atšķirības un priekšrocības atšķirībā no valsts augstskolām (VA). Lai ieskicētu situāciju spilgtāk, Baumanis min aprakstošu piemēru: vienam nauda tiek dota tik, cik spēj tērēt, bet otrs jau visu laiku ir bijis spiests rēķināt savus ienākumus, mēģinot izkalkulēt, kur, piemēram, atrast lētākos produktus, kur var pakaulēties. Līdz ar to otrais spēs izdzīvot arī daudz šaurākos apstākļos, bet pirmais ir izmisumā, jo nav pieradis domāt ekonomiski.

Baumanis noraida pārmetumu: sak, bet jūs ņemat lielāku maksu no studentiem, tāpēc varat tā runāt. "VA arī attiecībā uz maksas studentiem ir priekšrocības. Tā nauda, ko cilvēks samaksā par studijām VA un ko augstskola izmanto savā attīstībā, netiek aplikta ar nodokļiem. Savukārt nauda, ko PA studenti samaksā un ko augstskolas iegulda attīstībā, tiek aplikta ar nodokļiem. Anekdote ir tāda, ka tie ierēdņi, kam tas bija jāzina, to nemaz nezināja. Kad sākās sarakste par šiem jautājumiem un Finanšu ministrija norādīja, ka arī VA maksā uzņēmuma ienākuma nodokli, man nācās atgādināt, ka tā nav. Tas rāda, kāda saskaņotība valda varas struktūrās. Savā veidā krīzei ir mobilizējoša ietekme – vismaz tas mudinās strādāt arī šo sektoru."

Algas nesamazinās, stipendijas nepaaugstinās

Runājot par to, vai augstāko izglītību nevajadzētu pārvērst pilnībā par privātu, Baumanis teic, ka te ir uzstādījums par to, kādā veidā šīs valsts dotācijas VA nonāk. Jo jādotē ir nevis augstskola, bet students. "Nu, tā – valsts iedod naudu (tā nāk no visas sabiedrības maksātiem nodokļiem), bet nepainteresējas par rezultātu. Galu galā "budžeta" students kaut kā "nolauž" studijas vai pat nepabeidz tās un vai nu sāk strādāt, vai nesāk, vai arī vispār aizbrauc uz ārzemēm. Tā nu ir pilnīgi zemē nosviesta nauda. Varbūt vajag darīt citādi: ja gribi studēt, še nauda, bet zini – kad būsi pabeidzis, tā tev būs jāatdod. Lai par to varētu mācīties nākamais students. Ja negribi studēt, bet tikai dīki pavadīt vēl dažus gadus, tad kam tev nauda? Jāteic, ka doktorantūrā šī pieeja izpaužas vissmagāk: ir ap 1000 valsts dotētu vietu, un nav nekādas intereses par rezultātu. Tādējādi, pieskaitot vēl par maksu studējošos, vidējais nosacītais šo studiju ilgums ir ap 20 gadu. Faktiski tas doktors ir no zelta, ņemot vērā summu, kas viņā ieguldīta. Šī sistēma ir pilnīgi nesakārtota."

Attiecībā uz algu apcirpšanu un studiju maksu paaugstināšanu PA sektorā Baumanis teic, ka, piemēram, Turībā neko nevajadzēs ne īsināt, ne palielināt. "Patiesību sakot – tā īsti noraizējušies bijām, kad strauji auga valsts sektora algas par 30%. Tas bija grūti, jo bija stipri jāsaspringst un uzmanīgi jārēķina finanšu resursi. Par laimi, štatus nenācās samazināt un tikām galā labi. Šobrīd nekas neliecina, ka ar darbiniekiem būs problēmas, ja nu vienīgi pēkšņi neuzrauj augšā nodokļus. Tas gan sagraus ekonomiku. Ja tā nebūs, tiksim galā ar visām izmaksām, ieskaitot tās, kas vajadzīgas studiju procesa attīstībai, turklāt saglabājot līdzšinējo studiju maksu un to nepaaugstinot. (Students visus gadus maksā vienādu summu – tāda, kāda tā bija, iestājoties 1. kursā, izņemot, kad tas notiek ar atlaidi.) Pat ja studentu skaits sakarā ar maksātspējas krišanos samazinātos uz pusi, arī tad sekmīgi turpinātu darbu."

Nodrošina ar reālu darbu

Runājot par nākamā gada prognozēm, Baumanis uzskata, ka tas kritums, kas būs maksas studentiem valsts augstskolās, tomēr būs pamatīgāks nekā "privātajiem". Kāpēc? Pirmām kārtām tāpēc, ka PA ir elastīgākas. Arī attiecībā uz darba tirgu.

PA visu laiku bijušas spiestas domāt kā iztikt un piesaistīt studentus. "Mēs darbinām to mehānismu tā, lai studentos būtu interese te mācīties, jo mēs zinām, ka izdzīvosim tikai tad, ja students, kas uz šejieni atnāks, tiks pie izglītības, kādu cerējis saņemt, turklāt – lai viņš tiktu iekšā darba tirgū. Piemēram, Turība ir akreditēta Pasaules tūrisma organizācijā, jo akreditācijas prasību izpildīšana ir kā garants būt starp stiprākajiem nozarē. Tas ļauj piesaistīt studentus no tuvākām un tālākām ārvalstīm, kā arī mūsu studentiem dod iespēju pamācīties citās tūrisma augstskolās un piedāvāt prakses vietas dažādās pasaules malās. Pirms pāris gadiem bija diskusija, ka augstskolu studenti ir lieli bezdarbnieki. Toreiz papētījām Nodarbinātības dienesta datus attiecībā uz dažādu augstskolu beidzēju nodarbinātību (bezdarbnieku skaits pret absolventu skaitu), un Turība bija starp mācību iestādēm ar zemāko bezdarba līmeni. Tas arī ir viens no galvenajiem uzstādījumiem – lai absolventi maksimāli tiktu iekšā darba tirgū. Visu fakultāšu dekāniem, apspriežot programmas un mācību pilnveidošanas lietas, tiek vienmēr atgādināts, cik nozīmīgs šai procesā ir darba devēju viedoklis. Citādi mācīsim speciālistus, bet tiem nebūs Latvijā ko iesākt. Tas uzreiz atsauksies uz nākamā gada iestāšanās rezultātiem – vienkārši nesavāksim grupu, jo kurš gan gribēs maksāt vairāk nekā tūkstoš latu par "neejošu preci"."

Attiecībā uz jau pieminētajiem ārzemju studentiem – ir divi aspekti, uzsver Baumanis. "Šādu studentu piesaistīšana nebūs plāksteris, kas atrisinās putrā salaistās augstākās izglītības sistēmas problēmas valstī. Bet te ir vairāki pozitīvi aspekti. Mums ir starptautiskā tūrisma programma, un mēs esam ieinteresēti ne tikai ārzemju studentu naudā, bet arī tajā, ka varam dot pašu studentiem iespēju veidot kontaktus ar dažādu nāciju ļaudīm – tā ir kā sava veida prakse, kas pēc augstskolas pabeigšanas palīdzēs komunicēt globālajā tirgū. Turībā gada laikā dažādās programmās un projektos studējošo ārvalstu studentu skaits svārstās ap simtu. Tomēr uzskatu, ka lielāko daļu arī turpmāk sastādīs pašu studenti."

Jādod iespēja mācīties visiem

Dažkārt izskan viedoklis: sak, kas nekait mācīties PA – iestāšanās konkursa nav, maksā tikai un sēdi. Jā, iestājoties PA, nav jāiztur konkurss. Šeit praktiski nav nekādas atšķirības no maksas studijām VA, un tam tā vajadzētu būt, ir pārliecināts PAA priekšsēdētājs, piebilstot, ka jāļauj mācīties visiem, kas to grib. (Protams, augstskolā stājoties, jāizpilda nosacījums, ko prasa likums, – lai būtu derīgs atestāts par vidējo izglītību.) "Jo – vai ir labāk, ja jaunietis aizies uz "alus bāru"? Jo viņš vairāk iemācīsies, jo būs domājošāks un labāk manevrēs darba tirgū. Taču ir cita problēma – ja studentam ļaus krāt akadēmiskos parādus visus četrus gadus, tad pēdējā to būs tik daudz, ka viņš nevarēs tos nokārtot. Mums ir nosacījums: ja neesi ticis galā vismaz ar 75% no kursa programmas, tad uz nākamo studiju gadu pārcelts netiec (nosacīti jau var, bet – ja gada sākumā parādi netiek nokāroti, jāiet atpakaļ uz zemāko kursu). Tā ka viss ir nosacīti, un, ja iestāties ir viegli, tad tālāka virzīšanās ir atkarīga no cilvēka apņēmības un vēlmes mācīties, nevis atsēdēt. Protams, arī pie mums ir atbirums, ar to ir jārēķinās. Nav tā, ka no augstskolas vadības būtu spiediens, ka visiem jāliek sekmīgas atzīmes, lai tikai nevienu nevajadzētu atskaitīt. Tad labāk kādam neļaujam pabeigt augstskolu, nevis, uzsākot darba gaitas, izrādās, ka absolvents neko nav spējīgs izdarīt."

Attiecībā uz studiju programmām – ir viena būtiska atšķirība starp VA un PA. Privātajās praktiski nav akadēmisko studiju programmu – tās, kas galā nedod kvalifikāciju, kur nav jāiziet prakse (tā teikt, noklausies lekcijas, uzraksti kontroldarbus, diplomdarbu un saņem diplomu). "Pie mums tādā veidā lietas nenotiek – kad būsi izgājis praksi, saņēmis prakses ieskaiti, aizstāvējis kvalifikācijas darbu, tad vari pretendēt būt par speciālistu."

Prakse un studijas

Ar praksēm, kas jāiziet visiem studentiem, gan esot viena "bēda", bet, no otras puses, tas esot arī pozitīvs aspekts. Proti, ja pirmajā kursā vairākums iestājas pilnlaika studijās dienas nodaļā, tad, sākot praksi, rektoram nākas parakstīt virkni iesniegumu, kuros studenti lūdz pārcelt no dienas studijām uz vakara nodaļu. Cēlonis ir tāds: students prakses laikā ir labi iestrādājies un saņēmis piedāvājumu turpināt tur darbu. "Un students zina – ja viņš paralēli studijām sāks "riņķot" pa darba tirgu, tad pēc augstskolas beigšanas būs daudz labākā situācijā nekā tie, kas studiju laikā nebūs strādājuši. Tas ir mīts, ka nevajag ļaut studentam augstskolas laikā strādāt, bet jāmaksā lielas stipendijas, lai tikai mācās. Tā nav – nekā labāka tur nebūs. Turklāt pēc beigšanas absolvents tiks iemests darba tirgū kā kucēns ledainā ūdenī. Bet tas, kas paralēli studijām būs jau pēries pa tiem ūdeņiem, būs daudz labākā situācijā. Turklāt arī studiju procesā šāds students pasniedzējiem uzdot pavisam citus – daudz būtiskākus un nopietnākus – jautājumus, jo viņš jau zina, kas viņa darbā tiešām būs svarīgi. Rezultātā studiju process kļūst produktīvāks."

Attiecībā uz nepilna laika studējošajiem – ja viņi strādā nozarē, kurā mācās, vai gatavojas tur strādāt, tad tas tiešām ir labi. Turklāt nereti tas "nes līdzi" paaugstinājumu karjerā. Baumanis nepiekrīt, ka šādas programmas ir paviršas un dažkārt ne tik kvalitatīvas, kā vajadzētu. Jo – ja cilvēkam par studijām jāmaksā, vai tad viņš nav ieinteresēts iegūt atbilstošas zināšanas? Tiem, kam nepieciešams "papīrs", jo darbavieta (lielākoties valsts iestāde) pieprasa augstāko izglītību, guvums var būt mazsvarīgāks (nu, ja tāda motivācija, nav brīnums, ka valsts iestādēs daļa ierēdņu nav īpaši kompetenti). Tomēr, viņaprāt, tā nav norma, jo kopumā jau darba devējam ir vajadzīgi darba rezultāti, nevis dokuments (it īpaši privātajā sektorā). Un var gadīties, ka diploms neglābj un pārbaudes laiku cilvēks neiztur, bet tiek paņemts tas – bez "papīra". Arī Baumanis dažkārt labprāt dotu priekšroku pasniedzējam praktiķim ar lielu pieredzi, bet bez maģistra grāda (bez tā par pasniedzēju strādāt nedrīkst), nevis teorētiķim ar "grādiem".

Ekonomiskajai izglītībai jābūt prioritātei

Atgriežoties pie saistības starp darba tirgu un izglītību, Baumanis norāda, ka tas, kas tiek vēstīts medijos par to, kādu profesiju pārstāvju trūkst darba tirgū, krietni atšķiras no patiesās situācijas. Par to var pārliecināties, pārlūkojot darba piedāvājumus un pieprasījumus. Piemēram, tiek uzskatīts, ka mums trūkst inženieru. Taču patiesībā vakanču ir krietni mazāk nekā darba meklētāju. Piemēram, vienā no darba meklētāju/darba piedāvājumu "saitiem" var redzēt, ka ap simts inženieru meklē darbu, bet vakances tiek piedāvātas deviņas.

Visai neskaidra ir arī situācija ar tā sauktajām "prioritārajām nozarēm". Gribētos gan redzēt to ģēniju, kas var apgalvot, kādas noteicošās nozares darba tirgū būs pēc divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem, kad topošie studenti būs savu darba spēju plaukumā. Ilgstoši par prioritāti sludinātā inženieru sagatavošana nav devusi rezultātu – nu, nejūtam vispārēju šo nozaru uzplaukumu Latvijā. Ir pieļauta cita, ļoti būtiska kļūda – nevienu brīdi Latvijā prioritāte nav bijusi uzņēmējdarbība un ekonomiskā izglītība. Un bezatbildīgai pieejai no valsts puses šajā ziņā gan ir bēdīgi rezultāti – ja cilvēki iet un ņem bankā bezjēdzīgus patēriņa kredītus ar nenormāliem procentiem, tās ir sekas ekonomiskās domāšanas trūkumam. Ja joprojām Latvijā, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, ir neliels uzņēmumu daudzums, tad tās ir sekas valstiskai nedomāšanai šai virzienā. Ir milzīgs skaits cilvēku, kas dzīvo uz pievienoto vērtību radošo uzņēmumu rēķina – patiesībā tikai no turienes nāk nodokļi – un ir pārliecināti, ka nauda birst no gaisa. Pretējā gadījumā jau sen nodokļu politikas veidotāji to darītu ar domu sekmēt, nevis bremzēt uzņēmējdarbību.

Visās jomās – valsts pārvaldē, ražošanā, pakalpojumu sfērā, t.sk. izglītībā, – pirmām kārtām ir nepieciešami ekonomiskās kategorijās domāt spējīgi cilvēki, kas var maksimāli efektīvi izmantot pieejamos līdzekļus sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Ir jābūt cilvēkiem, kas spēj radoši darboties uzņēmējdarbības vidē, meklēt un atrast tirgus, resursus, spēj organizēt ražošanu un galu galā piepildīt valsts kasi ar naudu. Un arī sabiedrībai ir jābūt pietiekami izglītotai ekonomiskajā jomā, lai varētu atšķirt ekonomiski analfabētiskus lēmumus no argumentēti un sabiedrības interesēs pieņemtajiem. Jo ātrāk to sapratīsim, jo labāk dzīvosim.