Vai precēm jānosaka uzcenojuma griesti? (31)

Ekonomistu viedoklis šajā jautājumā (vairākums gan noraida šādu soli) nav viennozīmīgs, lai gan viņi saredz vairākus pasākumus, kuri būtu īstenojami situācijas uzlabošanai.

Nedrīkst kavēt brīvu preču apriti

Eiropas Savienības (ES) tiesībās nav tādu noteikumu, kas tieši aizliegtu valstij noteikt maksimālās vai minimālās cenas precēm. ES dalībvalstīm nav atļauts ieviest kvantitatīvus ierobežojumus, kas var kavēt brīvu preču apriti starp dalībvalstīm, norāda Ekonomikas ministrijas (EM) Sabiedrisko attiecību nodaļas Pārvaldes vecākā referente Elita Rubesa-Voravko.

Gadījumā, ja cenu regulējums palielina vietējo preču izredzes tirgū attiecībā pret importētajām, to varētu uzskatīt par traucējumu brīvai preču apritei un šāds solis tiktu pielīdzināts minēto kvantitatīvo ierobežojumu ieviešanai valstī, ko aizliedz Eiropas Komisijas dibināšanas līgums. Tāpēc, nosakot maksimālo uzcenojumu precēm, piemēram, kā procentu pret pašizmaksu, ir svarīgi ņemt vērā papildu izmaksas, kas saistās ar to importēšanu.

Būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai (piemēram, nodrošinot cilvēka uzturam nepieciešamo produktu pieejamību) valsts var veikt īpašus pasākumus, kas citkārt uzskatāmi par brīvo tirgu ierobežojošiem, gadījumos, ja tirgus pats nespēj to nodrošināt. Taču šāda pieeja nevarētu būt pastāvīga, bet nosakāma uz laiku, izejot no konkrētiem apstākļiem tirgū. Rubesa-Voravko piebilst, ka cenu regulācija notiek vairākās nozarēs, kas būtiskas cilvēka pamatvajadzību nodrošināšanai (medikamentu tirdzniecība, sabiedriskie pakalpojumi u.c.). Attiecībā uz mazumtirdzniecību, piemēram, Grieķijā valsts regulē cenas galapatērētājiem konkrētām preču grupām, kā dzeramajam ūdenim, kafijai, tējai, sviestmaizēm, tādās ēdināšanas vietās, kas atrodas lidostās, vilcienu stacijās, uz kuģiem, skolās, teātros un citās sabiedriskās vietās.

Lai noteiktu konkrētu uzcenojuma procentu, sākotnēji ir jāvienojas par mehānismu, kā tiks aprēķināts uzcenojums (piemēram, pašizmaksā iekļaujamās izmaksas u.c.), līdz ar to par konkrētiem skaitļiem šobrīd runāt vēl nevar. Detalizēti par aprēķinu mehānismu tiks diskutēts gadījumā, ja tiks atbalstīts priekšlikums ieviest šādu pasākumu. Līdz šim nevalstisko organizāciju pārstāvji (ražotāji un tirgotāji) ir kategoriski iebilduši pret maksimālā uzcenojuma noteikšanu, teic EM pārstāve.

Vajadzīga taisnīga konkurence

Jānis Ošlejs, uzņēmējs un ekonomists, uzsver, ka cenu regulēšana nav vienkāršs un viegls jautājums. Protams, brīvā tirgū ir svarīgi ievērot šāda tirgus likumus, īpaši ņemot vērā Latvijas saistības pret ES, kur mums ar likumu ir noteikts nodrošināt brīvu preču kustību. "Es esmu par konkurenci, par brīvo tirgu, pret liekām regulēšanām. Tomēr tajā pašā laikā valsts uzdevums ir nodrošināt taisnīgu konkurenci savā valstī un panākt, ka īslaicīgas svārstības tirgus cenā neiznīcina fundamentāli labi izveidotus uzņēmumus. Piena lauksaimniecība Latvijā ir viena no šādām jomām, kur tikko pieredzējām, ka iet bojā labi, moderni iekārtotas fermas tāpēc, ka īslaicīgi pārāk zemu ienākumu dēļ izveidojas finanšu problēmas. Tas sagrauj ražošanas potenciālu. Latvijā jau tā ir pārāk maz labu lauksaimnieku un rūpnieku. Nu ir jācīnās par katru."

Uzņēmējs norāda, ka tirgus ne vienmēr darbojas pareizi un ES jau ir iejaukusies vairākas reizes, lai novērstu tirgus kļūdas. Lauksaimnieki bieži saņem pārāk zemu cenu par savu produkciju gan ārējās konkurences dēļ, gan pateicoties iekšējiem brīvā tirgus cenas veidošanās principiem. Tāpēc ES iejaucas brīvajā tirgū ar Vienotās lauksaimniecības politikas palīdzību un izsniedz subsīdijas zemniekiem. Subsīdijas jeb aplikt ar nodokļiem patērētājus, lai pabarotu zemniekus, ir viens veids kā pacelt lauksaimnieku cenas.

Kā otru metodi cenu regulācijā, ko izbaudījis katrs, kas izbraucis uz ārzemēm, Ošlejs min ES mobilo telefonu kompānijām uzlikto aizliegumu prasīt pārāk augstas cenas par viesabonēšanas laikā veiktajiem zvaniem. (ES gatavojas to pašu darīt arī ar datu pārraides pakalpojumiem.)

"Arī piena tirgū ir vērojama tirgus kļūda, līdzīgi kā mobilajos sakaros, ko redzam pēc tā, ka bankrotē zemnieki, un to pastiprina netaisnā subsīdiju politika – latviešu zemnieks saņem mazāk subsīdiju nekā lietuviešu vai igauņu, nemaz nerunājot par franču zemnieku. Tāpēc latviešu zemnieks nav konkurētspējīgs. Lielbritānijā arī bija līdzīgas problēmas – fermeri nesaņēma pietiekamu un taisnīgu daļu no augošajām piena cenām. Tas nebija godīgi. Tas notiek ne tik daudz tāpēc, ka lielveikali veidotu karteļus, bet tāpēc, ka tiem vienmēr ir lielāks kaulēšanās spēks nekā zemniekiem vai ražotājiem," teic Ošlejs, piebilstot, ka lielveikalu spēks ir ļoti liels. (Amerikā ir pilsētas, piemēram, Ņujorka, kurās nav lielveikalu.)

Lai gan piensaimnieki jau dabūja papildu subsīdiju, uzņēmējs nav pārliecināts, vai ar to pietiks. "Un, ja nepietiks, vai atradīsim vēl naudu valsts kasē? Ja krīzes laikā neatradīsim un Latvijas piena zemnieki un ražotāji ies bojā, vai noskatīsimies vai ķersimies pie uzcenojuma regulēšanas? Kurš regulēs? Kā kontrolēs? Sarežģīti jautājumi. Es labāk iztiktu bez regulācijas. No tās jau nav tālu līdz Lukašenko. Bet es arī neļautu krīzei iznīcināt Latvijas piena zemniekus un ražotājus."

Vai par daudz neierobežojam?

Ekonomiste Raita Karnīte atzīmē, ka šobrīd Latviju ir pārņēmuši ierobežojošu pasākumu uzplūdi. Viņa gan šauboties, vai tik visi tie (ārzemju eksperti), kas iesaka šādas lietas, paši arī tiešām tās īsteno. "Izskatās, ka mēs kļūstam par tādiem eksperimentāliem trusīšiem, uz kuriem pārbaudīt dažādu pasākumu lietderību. Tagad ir tik daudz ieteikumu, teiksim – regulēt privātā sektora darba algas. Kas tad notiks – cilvēkiem liegs iespēju strādāt un adekvāti nopelnīt? Tad jau paši mudinām cilvēkus doties projām uz ārzemēm, kur nav tādu absurdu ierobežojumu."

Viņa apšauba, vai tiešām ir nepieciešama cenu regulēšana. "Kas tad noteiks iespējamo cenu lietderīgumu? Ar šādām metodēm neveido tirgus ekonomiku. Ja tomēr to izmanto, tad ienākumi, ko no tā gūst, aiziet regulēšanas darbību nodrošināšanai."

Viņa uzsver, ka faktiski mazumtirdzniecības cenas ierobežo pati pirktspējas samazināšanās. Un ir divi pasākumi, kas jāīsteno: konkurences politikas nodrošināšana un sociālā politika – tai jābūt means tested, tas ir, lai cilvēks varētu pierādīt savu nespēju maksāt (lai netiktu atbalstīti degradējušies elementi, kas nevēlas strādāt). Ja nu gluži grib "no malas" samazināt tirdzniecības cenas, to var darīt ar citiem paņēmieniem, piemēram, samazinot resursu (piemēram, elektrības) izmaksas.

Jāpalīdz mazajiem uzņēmējiem

Savukārt ekonomists Egons Liepiņš uzsver, ka to nemaz nevar izdarīt, jo pastāv brīvā konkurence. Pat tīri teorētiski noteikt konkrētu uzcenojuma ierobežojumu, teiksim, līdz 10%, ir grūti. Jo arī tirgotājiem ir savi izdevumi, kas sasummējas, – iegādes cena, komunālie maksājumi utt.

"Patiesību sakot – no valsts puses būtu jāpanāk, lai nav lielo monopolu, kas nosaka cenas. Jo lielveikali diktē savus noteikumus piegādātājiem un pārstrādātājiem. Piemēram, piena sektorā: lielveikali spiež uz pārstrādātājiem (tie arī ir lieli), bet tie – uz ražotājiem, kas nav lieli un tāpēc ir cietēji (tagad gan tie apvienojas un kļūs spēcīgāki). Ja šķiet, ka par vēlu ko darīt, tā nav – vienmēr ir iespējams ko mainīt. Protams, tas bija jādara jau senāk, bet tas jau cilvēkiem ir tipiski – domāt par uzlabojumiem tad, kad iet slikti. Ir jāstrādā pie jautājuma – lai konkurence būtu vienlīdzīga. Ir jādod mazajiem uzņēmējiem zaļā gaisma, vienkāršojot nodokļus, palīdzot izstrādāt biznesa plānu un atbalstot uzņēmējdarbības sākšanu.

Tāpat jāīsteno subsīdiju politika – tas attiecas uz lauksaimniekiem. Un tas ir atkarīgs no valdības spējas atrast līdzekļus, kas ļautu zemniekiem izdzīvot un samazinātu importa apjomu. Tas ierobežotu naudas aizplūšanu no valsts, nodrošinātu nodokļu ienākšanu valsts budžetā, dotu darba vietas (līdz ar to nevajadzētu maksāt pabalstus)," savu viedokli pauž Liepiņš.