Tinis jeb āmrija (10)

Pirmo reizi piekritu «Vides Vēstīm» rakstīt par dzīvnieku, kuru nekad savā mūžā neesmu savvaļā redzējis. Turklāt – par dzīvnieku, kurš salīdzinoši maz pētīts un izpētīts, par kuru literatūrā atrodamā informācija ir nepilnīga, dažādu autoru sniegtie dati – atšķirīgi, dažkārt pat pretrunīgi.

Tinis (Gulo gulo) ir plēsēju kārtas sermuļveidīgo dzimtai piederīgs zvērs, tātad radinieks zebiekstei, sermulim, seskam, caunai, ūdelei, ūdram, āpsim... Mājo Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Viņš ir vienīgā suga savā – tiņu – ģintī. Daļa pētnieku uzskata, ka šai sugai ir vairākas pasugas. Dzīvniekam piešķirtais latīniskais segvārds daudz pasaka par tā «valkātāju» un – galvenais – par cilvēku attieksmi pret viņu. Gulo nozīmē negausis jeb rīma. Te, šķiet, īstā vieta piebildei: tinim ir otrs latviskais nosaukums – āmrija (agrāk teica arī daudzrija). Redzēts Engurē

Mēģiniet iedomāties: Engures ezera rietumu krasts – samērā mežonīgs, cilvēku relatīvi maz apgūts, dzīvniekiem diezgan bagāts Latvijas nostūris, kur plešas lieli veca meža masīvi, kas mijas ar mitrām, slīkšņainām, zalkšu pilnām pļavām un necaurejamiem, brikšņainiem krūmājiem, kur līkumojot plūst Dzedrupe un Dursupe, kur izpleties Grebis – aļņu iebradātām takām caur- austs purvs, kas dod mājvietu dzērvēm, rubeņiem un kalpo par bērnistabu jaundzimušajiem mežacūku sivēniem. Tur ligzdvietu ilgstoši radis Latvijā lielākais dienas plēsīgais putns jūras ērglis, tur daudzviet uzejamas lielākā nakts plēsīgā putna ūpja apēstu pīļu un kaiju atliekas. Tur milzīgajos ezera piekrastes niedrājos perēkļus ierīko pie mums reti sastopamās bārdzīlītes. Tur bērzu nokarenajos zaros savas burvīgās ligzdiņas vij somzīlītes.

Kad pusaudžu gados mēs – daži putnu vērošanas kāres pārņemti puikas – vandījāmies pa šo apvidu, sastapām visdažādākos dzīvniekus, atradām to atstātās pēdas. Vasarā tur kāvāmies ar milzīgiem dunduru bariem, bet ziemā bridām līdz jostas vietai pa sniegu, apskauzdami lūsi, kurš uz platajām ķepām viegli slīdējis pa kupenu virsu, ieminot apaļus pēdu nospiedumus. Un tieši tur pirms 35 gadiem labu laiciņu esot uzturējies pēdējais Latvijā savvaļā redzētais tinis.

Apskaužama veiksme 1973. gada augustā uzsmaidīja diviem Engures medību saimniecības darbiniekiem – viņi šo lielo sermuļu dzimtas plēsoņu aplūkojuši tuvumā. Dzīvnieks Dzedrupē peldējis līdzās laivai, kurā atradušies abi vīri. Cilvēki esot mēģinājuši zvēru sagūstīt, bet – neveiksmīgi, jo ārēji neveiklais, bet patiesībā lunkanais radījums ikreiz izvairījies no virves cilpas. Beigu beigās tinis sadusmojies uz gūstītājiem – ar zobiem sašķaidījis aira galu, tad izpeldējis krastā un paglābies mežā. Turpmāk tai apvidū esot vairākkārt redzēti tiņa pēdu nospiedumi, esot arī atrasta viņa saplosīta stirna. Bet 1974. gada februārī – no zvēra vairs ne miņas. Tātad pēc bezmaz simt gadu ilga pārtraukuma šī dzīvnieku suga Latvijā parādījusies un pazudusi... Varbūt tas viss ir izdomājums? Blefs? Maldināšana? Varbūt ļaudis vienkārši kļūdījās – noturēja par tini kādu citu zvēru, teiksim, āpsi? Hmm, bet pēdu nospiedumi?

Ja nekas nav izdomāts, neviens nav kļūdījies, rodas jautājums: no kurienes un kā āmrija nokļuva Engures mežos un kurp tālāk devās? Varam vienīgi minēt. Varbūt zvērs iepriekšējā ziemā bija pa ledu atceļojis pāri jūras līcim no Igaunijas, kur pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tiņi vietām tika ne tikai redzēti, bet pat nošauti? Šie zvēri kā nekā ir vareni klejotāji. Turklāt, būdams nakts kustonis, Latvijas viesis varēja veiksmīgi izmantot tumsas aizsegu. Varbūt... Bet kur atceļotājs palicis? Kritis no malumednieka raidīta šāviņa? Aizgājis tumsas aizsegā pa ledu atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis? Varbūt to zvēru cilvēki kaut kur Latvijā manīja arī vēlāk, bet nepazina?

Tinis jeb āmrija atzīts par meža, galvenokārt taigas, un mežatundras, retāk tundras, iemītnieku. Tas ir dzīvnieks, kuru pazīst daudzi Jakutijas, Aizbaikāla, Kamčatkas un Aļaskas iedzīvotāji. Ziemeļkanādas indiāņi āmriju iekļāvuši īpaši cienījamo dzīvnieku pulkā. Par savējo tini droši vien atzīst arī ievērojama daļa mūsu aizjūras kaimiņu gan Somijā, gan Skandināvijas pussalā, kur mājo vismaz pustūkstotis tiņu, tiesa, sāmiem šis zvērs asociējas ar dēmonu. Izrādās, tinis īpašu ievērību izpelnījies pat ASV, proti, Mičiganas štatam tur piešķirts segvārds «tiņa štats» – Wolverene state.

Līdzīgs lācim

Ja Klusā okeāna krastos nedzīvotu jūras ūdrs, varētu teikt, ka tinis ir lielākais no sermuļveidīgajiem. Pieaudzis dzīvnieks ir aptuveni 70-90 cm (dažs varenāks tēviņš – pat metru) garš, skaustā 35-45 cm augsts, drukns un parasti 13-18 kg smags. Viņa garais, biezais, pinkainais, rupjais apmatojums uz muguras un vēdera ir melns, citur – tumši brūns, raksturīgas gaišākas joslas sānos pār ķermeni; zvēra galva masīva, platu pieri, spalvas krāsa brūni pelēka, pieres daļā – gaiši plankumi. Ausis nelielas, noapaļotas, plati novietotas. Aste tinim īsa – aptuveni 20 cm gara, blīvi segta ar garām matu pinkām. Divas reizes gadā – pavasarī un rudenī – notiek apmatojuma maiņa.

Lai gan tinis, manuprāt, vairāk līdzinās āpsim, parasti tiek apgalvots, ka dzīvnieks pēc izskata atgādina nelielu lāci. Mazliet tiešām atgādina. Arī priekškāju pēdu nospiedumi abiem šiem dzīvniekiem esot līdzīgi. Piebilstu: tomēr nesajaucami.

Milzu pēdas sniegā

Tinim ir masīvas, muskuļotas, taču relatīvi īsas kājas. Pakaļējās ekstremitātes – garākas par priekšējām, tāpēc dzīvnieka mugura ir izliekta un lēkšojot viņš kūkumo. Piecpirkstainās pēdas tinim ir visnotaļ lielas jeb, pareizāk būtu teikt, platas, it īpaši pakaļkāju pēdas. Pirkstu starpas savienotas ar labi attīstītām ādas plēvēm, bet pirkstu galos ir ļoti gari, līki un asi nagi. Lai gan tinis ir puspēdminis, viņa ķepas nospieduma izmērs var sasniegt pat 8 x 10 cm. Tas – vasarā. Bet ziemā, kad pēda apaug ar biezu apmatojumu, nospieduma laukums ir gandrīz divtik liels! Kājas atbalsta lielā virsma – viens no apliecinājumiem tam, ka evolūcija tiņa ķermeni pielāgojusi dzīvei sniegotos apvidos.

Pateicoties ekstremitāšu apskaužamajam spēkam un garajiem, smailajiem, izturīgajiem nagiem, āmrija spēj itin veikli kāpelēt pa kokiem, taču dara to reti – galvenokārt tad, kad jāglābjas no ienaidniekiem, kuru spēcīgajam, izturīgajam, drosmīgajam plēsoņam gan nav daudz.

Galvenā un vislabāk attīstītā no tiņa maņām – redze. Starp citu, lai labāk novērotu apkārtni, piesardzīgais dzīvnieks bieži mēdz pacelties pakaļkājās, viņš pat spēj, divkājās izslējies, nedaudz staigāt.

Mielojas ar maitām

Tinis pārtiek galvenokārt no gaļas. Ziemā – tikai no gaļas. Dzīvniekam ir spēcīgi žokļi, kas bruņoti ar lieliem ilkņiem un asšķautņainiem plēsējzobiem. Viņš, protams, medī – ķer grauzējus, zaķus, stirnas, putnus, mēdz uzbrukt pat slimiem, ievainotiem vai novārgušiem briežiem, aļņiem, tomēr galvenokārt šis zvērs ir meklētājs – meklē līķus. Āmrija ļoti labprāt ēd maitu, pat daudz labprātāk nekā svaigu gaļu. Faktiski maita ir šā dzīvnieka pamatbarība. Kā paši saprotat, daudz beigtu dzīvnieku mežā nemētājas, tāpēc ikviens tinis spiests būt tālgājējs, daudzstaigātājs – maltītes meklējumos diennaktī viņam nākas noskriet desmitiem kilometru. Pārvietojas tinis galvenokārt nelielos, mērenos lēkšos. Kad ēdienu izdevies atrast, veiksminieks uzturas tā tuvumā tik ilgi, kamēr apēd pilnīgi visu, kaulus un ādu ieskaitot. Izdevīgā gadījumā zvērs bez sirdsapziņas pārmetumiem atņem medījumu citiem vājākiem plēsējiem. Un – ne tikai vājākiem! Gatavojot šo materiālu, atradu rakstus, kas vēsta: tinim ir vien divas autoritātes – pieaudzis vilks un, protams, cilvēks; tinis esot tik nejauks, ka pat savam daudzkārt lielākajam līdziniekam lācim ceļu mīļuprāt negriež.

Vasarā āmrijai ir iespēja dažādot ēdienkarti. Tad zvērs kļūst par visēdāju. Siltajā sezonā līdztekus gaļai āmrija mielojas ar lapseņu un kameņu periem, ar medu, ar putnu olām un reizēm – ar ogām (avenēm, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm).

Vaukšķ un spricē

Tātad tiņi, kā mēs pirms brīža uzzinājām, ir vareni klejotāji. Ar to viņi ir unikāli starp sermuļveidīgajiem zvēriem, jo pārējie šīs dzimtas pārstāvji īpaši tālus ceļus neiet. Klejojumu laikā āmrijas nemēdz ierīkot pastāvīgu mājokli, bet atpūšas, kur pagadās, visbiežāk – apguļas un saritinās zem kādas kuplākas egles apakšējiem zariem.

Šo zvēru populācija visā sastopamības areālā ir ļoti izretināta. Katrs īpatnis regulāri apstaigā simtiem, pat tūkstošiem kvadrātkilometru lielu teritoriju. Vīriešu dzimuma īpatņu «apsaimniekojamā» platība ir lielāka, tajā nereti ietilpst divu trīs mātīšu iecirkņi.

Savstarpēji šīs sugas dzīvnieki ir samērā saticīgi. Vismaz ziemā. Tāpēc pie lielākas maitas reizēm vienviet mēdz sapulcēties vairāki zvēri. Bet savā būtībā tiņi tomēr ir vientuļnieki. Pat dzimumdziņas pārņemti tēviņi un mātītes satiekas vien uz īsu brīdi. Kad tas notiek? Vasarā. Konkrētāk nosaukt vairošanās perioda laiku nav iespējams, jo dažādos ģeogrāfiskajos reģionos tas atšķiras.

Zinātāji apgalvo, ka pāroties kāres pārņemts tinis mēdz izdot īpašas skaņas – demonstrēt balsi. Ne jau rūcienus! Rūcieni tiņa dzīvē nav nekas īpašs. Bet vaukšķi – ir. Parasti zvērs vaukšķina tad, kad cenšas sameklēt konkrētu dzimumpartneri, kura klātbūtni sajutis. Dod skaņas signālu. Kā dzīvnieks zina, ka atrodas sugasbrāļa vai sugasmāsas tuvumā? Saož viņa izsmidzināto informāciju! Ikvienam tinim ir pāris anālo ādas smirddziedzeru, kuru kodīgos izdalījumus viņš spēj «aizšaut» pat divus trīs metrus tālu. Bet ar to vien acīm redzot nepietiek, ja reiz katram zvēram, neatkarīgi no dzimuma, pavēderē pirms dzimumatveres izvietoti vēl īpaši dziedzeri, kuru sekrēts arī paredzēts aromātisku zīmju atstāšanai.

Akli un kurli

Kad partneris saosts, sasaukts un ar nelielajām actiņām aplūkots, seko «mīlas» rotaļas. Tēviņš un mātīte turas kopā vien dažas nedēļas. Līdzko «darbs» padarīts, tēviņš dodas prom – cerībā satikt nākamo īslaicīgo draudzeni. Tātad vīriešu dzimuma tiņi, kā noprotat, ir poligāmi. Toties mātītes – monogāmas.

Pēc astoņus deviņus (ir autori, kuri apgalvo – vienpadsmit) mēnešus ilgušas grūsnības, kurā ietilpst arī tā sauktais latentais periods (diapauze dīgļu attīstībā), ziemas beigās vai pavasarī mātītei kādā klusā nostūrī zem izgāzta koka saknes vai līdzīgā vietā ierīkotā midzenī piedzimst mazuļi, parasti trīs vai četri. Vārgi, neattīstīti sīkaļas – ar ciet acīm un ausīm. Jaundzimušie sver vien nepilnus 100 gramus un ir ne garāki par nieka 13 cm! Paiet vismaz mēnesis, pirms viņi top dzirdīgi un redzīgi. Šajā laikā tiņu māte ir ļoti pašaizliedzīga. Aprakstīti gadījumi, kad āmrija, aizstāvot bērnus, uzbrukusi pat cilvēkam. Tikai tad, kad kopš dzimšanas pagājuši divarpus mēneši, mazuļi pārstāj zīst pienu. Pēc tam tiņu māte savām atvasēm vēl apmēram trīs mēnešus piegādā iztiku – ēdina bērnus ar pussagremotas barības atrijām. Pa to laiku tinēni makten paaugušies. Nu laiks pāriet uz pieaugušo zvēru ēdienkarti, tāpēc visa saime pamet mazuļu dzimto nostūri, lai dotos īsti tiniskos klejojumos. Tomēr paiet vēl krietns laiciņš, iekams māte atzīst pēcnācējus par gana gataviem patstāvīgai dzīvei un citu pēc cita padzen. Tas notiek tikai nākamajā vasarā.

Tādējādi daba iekārtojusi tā, ka tiniene var atļauties tapt grūsna un dzemdēt nevis katru gadu, bet – tikai reizi divos gados.