Profesionālā izglītība – uz reorganizācijas takas (5)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Profesionālās izglītības lauku gaida pārmaiņas. Galvenais to iemesls – šogad par 35% samazinātais budžets, kas jau tagad licis vairākām profesionāli tehniskajām skolām ne tikai savilkt stingrāk jostu, bet arī izjust parādu nastu. Skaidrs ir viens – valsts visas nevarēs "pavilkt", tāpēc jāķeras pie optimizācijas un reformām.

Šobrīd Latvijā kopumā ir 108 profesionālās izglītības iestādes (Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautībā ir 79, Kultūras ministrijas – 14, Labklājības ministrijas – 1, Iekšlietu ministrijas – 1, pašvaldību – 5, privātās – 8). Skaidrs, ka šis skaitlis ir par lielu, turklāt jāņem vērā, ka, sākot ar 2004./05. gadu, skolēnu daudzums samazinās vidēji par 2000 bērnu gadā. Jāteic, ka saglabājas arī tendence – pēc pamatskolas beigšanas vairākums turpina mācības vidusskolā un tikai 30% izglītību iegūst profskolās. Diemžēl joprojām dominē uzskats, ka šīs izglītības iestādes ir lielākoties piemērotas skolēniem ar vājākām sekmēm un uzvedības problēmām. Arī pamatskolu pedagogi mudina savus audzēkņus dot priekšroku vispārējai izglītībai "parastajā" vidusskolā, nereti izsakot nožēlu, ja kāds no spējīgākajiem tomēr izvēlas doties uz profskolu. (Vienubrīd darbmācība tikpat kā netika pasniegta pamatskolā, kas arī nodarīja lāča pakalpojumu amata mācībai.)

Aptaujātie skolēni liecina: proforientācija "nestrādā", tāpēc profskolas izvēli bieži vien nosaka nevis interese par kādu amatu, bet gan citi apsvērumi, tai skaitā stipendijas, laba dienesta viesnīca, transporta kompensācijas. Savukārt darba devēji gaužas: šo skolu absolventi, lūk, neesot pietiekami labi sagatavoti, lai strādātu ar modernajām tehnoloģijām, taču skolu direktori rausta plecus – lielākā daļa skolu beidzēju atrod darbu, tātad pārmetumiem nav seguma.

Saprotams, ka ekonomiskie apstākļi rada vēl papildu problēmas: daudzas nozares piedzīvo lejupslīdi un savulaik populārās būvnieka, viesnīcu darbinieka un preču pakalpojuma jomas profesijas vairs nav pieprasītas. Taču tieši šajās programmās šobrīd mācās visvairāk jauniešu. Ātri mainīgais darba tirgus izdara savas korekcijas, kurām skolas nespēj izsekot tikpat zibenīgi. Kā šīs problēmas risināt un ko plānots mainīt esošajā sistēmā – Nedēļa vaicāja IZM valsts sekretāram Marekam Gruškevicam.

Igaunijas pozitīvais piemērs/b>

Kā skaidro valsts sekretārs, šis nav pirmais piegājiens ar mērķi reformēt profesionālās izglītības jomu. 2003. gadā plānoja visas izglītības institūcijas palikt zem vienas nozares ministrijas jumta, bet to nobremzēja "resoriskā vēlme", līdz ar to vēl šobrīd ir saglabājusies vecā sistēma. Arī attiecībā uz konkrētu profskolu slēgšanu, ko ierosinājuši IZM Profesionālās izglītības departamenta vadītāji, – visi šie priekšlikumi nav sasnieguši dzirdīgas ausis. "Jo skaidrs – nevienam negribas būt kādas izglītības iestādes likvidatoram. To var uzskatīt arī par politisko mazdūšību – tad, kad finanšu resursi bija pietiekami, situācija profskolu tīklā netika izvērtēta un netika pieņemti arī kardināli lēmumi par to skaita samazināšanu. Likvidētas ir tikai tās skolas (ik gadu viena divas), kurās vairs nebija audzēkņu," teic Gruškevics, kā pozitīvu piemēru minot Igauniju, kas pēc reformas atstājusi tikai 15 šādas izglītības iestādes.

Tik noteikts solis mūsu kaimiņiem palīdzēja arī pirmajā struktūrfondu periodā, kad atbalsts tika fokusēts 15 objektiem, nevis "kā sviests plānā kārtā izsmērēts" piecreiz lielākam skolu skaitam. Šāda koncentrācija arī ļāva panākt izmaksu efektivitāti, rēķinot uz vienu bērnu. Līdz ar to šīs iestādes veidojas kā ekselences centri – tur ir visai laba materiālā bāze, labas kopmītnes, mācību telpas, un tas savukārt ceļ izglītības kvalitāti un prestižu. Uz tādām skolām daudz vairāk bērnu vēlas nākt mācīties, uz turieni tiecas arī skolotāji. Gruškevics norāda, ka Igaunijā šādu lēmumu, visticamāk, varēja pieņemt tāpēc, ka tās sabiedrība ir homogēna – ja par kaut ko vienojas, visi tam piekrīt un neviens nemēģina pierādīt pretējo. Pie mums izskatās, ka labākais ir nedarīt neko, bet pēc dažiem gadiem attapties ar atziņu: eh, vajadzēja gan tomēr! Nav ilūziju, ka igauņiem to īstenot nebija viegli, jo tika pieņemts nepopulārs un sāpīgs lēmums, toties tagad var atzīt – tas bija pareizi.

2005. gadā, kad Latvijas skolās vajadzēja investēt jau pieminēto struktūrfondu naudu, pēkšņi bija grūtības izvēlēties – kurai tā tiks piešķirta? Galu galā tika īstenoti 28 modernizācijas projekti par kopējo summu 3,2 miljoni latu (kas faktiski ir vienai skolai piešķirama summa), un aptuveni 6,5 miljoni no tā sauktā sociālā fonda tika izlietoti programmām un praksēm.

Nepārdomāts lēmums

Šobrīd atkal aktualizējies jautājums par izglītības sistēmas reorganizāciju, taču tagad stimuls ir ekonomisks (arī Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) mudina izdarīt strukturālas reformas). Profskolām nauda kopumā ir samazināta par 35%, turklāt mācību gada vidū. Tāpēc daudzi skolu direktori saskaras ar situāciju, ka viņu vadītā iestāde paliek parādā valsts monopoluzņēmumiem par to sniegtajiem pakalpojumiem.

"Tas, manuprāt, nebija labi pārdomāts lēmums. Tomēr tas jāpilda, un tagad iznāk, ka valsts paliek parādā pati sev – mēs jau saņemam vēstules no siltuma piegādātājiem par iekrātajiem parādiem. Bet visbēdīgākais ir tas, ka daļa skolu var nonākt bankrota priekšā (pēdējās premjera Godmaņa vadītajās sēdēs tika skatīts jautājums par 10% uzkrājumu atslogošanu, kas bija izveidots kā rezerves fonds, – par laimi, daļu šīs naudas izdosies atgūt, taču tas attiecas tikai uz pirmo ceturksni). SVF gan tika atgādināts, ka skolas gads un kalendārais gads nav viens un tas pats. Aizslēgt kādu skolu gada vidū līdzekļu ekonomijas dēļ ir neloģiski un faktiski neiespējami, jo jāpabeidz mācību gads un skolēniem jātiek galā ar iesāktajiem darbiem – mācību programmām un kvalifikācijas eksāmeniem. Un tikai pēc tam vasarā jānāk uz valdību un jāpieņem lēmums par skolu strukturālu reorganizāciju – vai nu kādu no tām likvidējot, vai pārveidojot par lielākas mācību iestādes filiāli (tādējādi ietaupot uz administratīvajiem pasākumiem, bet ne uzturēšanas izdevumiem, līdz ar to finansiālais ieguvums šādā variantā būtu neliels)," savu pārliecību pauž valsts sekretārs, norādot, ka 1. septembrī skolas gads jāuzsāk atbilstoši tiem līdzekļiem, kādi šobrīd ir apstiprināti.

Darba tirgum nevar izsekot līdzi

Gruškevics norāda, ka Labklājības ministrija izvērtējusi profskolu rezultātus, analizējot absolventu profesionālo darbību pēc mācību iestādes beigšanas, tas ir, kā viņi iekļaujas darba tirgū. Dati liecina, ka no visiem veselības aprūpes un sociālās labklājības programmu apguvušajiem darba tirgū iekļaujas 86%, no arhitektūru un būvniecību studējušajiem – 67%, dabaszinības, matemātiku, tehnoloģijas – 63%, pakalpojumus un ražošanas pārstrādi – 56%. Vidēji 60% profskolas absolventu sāk strādāt trīs mēnešus pēc skolas beigšanas. (Augstākajā izglītībā šis procents ir lielāks – virs 70%). Protams, ir arī tādi, kas darbu nevar atrast. Tas pats pētījums uzrāda iemeslus: pārāk zems atalgojums – 20% gadījumu, ģimenes apstākļu dēļ – 20%, nevar atrast darbu specialitātē – 13%, nepietiekama profesionālā sagatavotība – 13% (kas nav liels skaits no visu beidzēju kopējā daudzuma!).

Gruškevics nepiekrīt pārmetumiem par mūsu profesionālās izglītības neelastību: "Lai arī kā gribētos, nav iespējams izlēkāt līdzi darba tirgus attīstības tendencēm, jo profesionālo izglītību iegūst četru gadu ciklā, bet šis periods ir pietiekami ilgs, lai prioritātes tajā mainītos. Pirms četriem gadiem dominēja preču pakalpojumu tirgus un būvniecība, tāpēc likt akcentu uz tām toreiz šķita pareizs lēmums. Pagājis nepilns gads, un situācija kardināli mainījusies. Jā, mēs esam gatavi nodrošināt darba tirgus pieprasījumu, bet esiet tik laipni un iedodiet šo prognozi, pirmkārt, ticamu un, otrkārt, savlaicīgu. Tas mums ļaus piedāvāt atbilstošas programmas."

Kopumā apstiprinātas 113 programmas, kas, kā uzskata valsts sekretārs, ir par daudz. Populārākās no tām: viesnīcu serviss, mašīnzinības un būvniecība, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, kā arī komerczinības – šobrīd piedzīvo lejupslīdi. (Starp citu, valdībā izskatot ziņojumu par situāciju nozarē, Godmanis iebildis, ka komersanti ir pirmā programma, kas būtu jāslēdz.) "Taču slēgt visas šīs nosacīti "neejošās" programmas nav iespējams; vienīgais, ko var darīt, – samazināt studēt gribētāju uzņemšanu, jo tieši tā regulē noteiktu speciālistu sagatavošanas skaitu. Šobrīd ir arī liels audzēkņu atbirums, kas lielākoties saistīts ar skolēnu migrāciju – viņi atgriežas savās dzīvesvietās. Ja pirms diviem gadiem, piemēram, daugavpilietis varēja izvēlēties studijas Ventspilī, tagad viņš dod priekšroku izglītības iegūšanai savā dzimtajā pilsētā vai meklē iespējas mācīties tai tuvākā apkaimē (jo budžeta grieznes skārušas arī stipendiju apmēru un transporta kompensācijas)," skaidro IZM pārstāvis.

Trūkst sadarbības

Tā kritika, kas jādzird profskolām par zemo sagatavošanas līmeni, ir sava veida piramīdas sastāvdaļa – augstskolas sūdzas par vidusskolu zemo līmeni, bet vidusskolas žēlojas par pamatskolām, pamatskolas par sākumskolām, tās savukārt par bērnudārziem, un bērnudārzi par vecākiem. "Nereti jādzird darba devēju vaimanas, ka nevar taču to skolas beidzēju laist klāt pie virpas vai darbagalda. Bet, kad vaicāju uzņēmējam, vai viņš bijis konkrētajā mācību iestādē un runājis par konstatētajām problēmām, izrādās – nav! Savukārt skolas direktors brīnās: kā tad tā – visi beidzēji strādā pie šā uzņēmēja, bet tikai, teiksim, servisā. Tātad viņus uzreiz nelaiž pie iekārtām, bet norīko strādāt melno darbu, un tas nav īsti pareizi," vērtē Gruškevics.

Uzņēmējiem arī šķiet, ka mācību programmas saturu gatavo ministrija, taču tā nav – to veido konkrētās programmas pasniedzējs, bet pirms tās apstiprināšanas savu vērtējumu sniedz nozares eksperti. "Pēkšņi izrādās – uzņēmēji uzskata, ka izvēlētais eksperts neko nezina un nesaprot. Kad vaicāju: "Kā tad tā, jūs taču paši Latvijas Darba devēju konfederācijā vienojāties, ka tieši šis cilvēks būs kompetents vērtēt programmu?", izrādās – ekspertam neko nemaksā, tāpēc lielas vēlmes to darīt viņam vienkārši nav. Tad varbūt vajag vienoties par samaksu, lai šim darbam piesakās vislabākie un nenotiek bumbas pārmešana no vienas vietas uz otru," ierosina valsts sekretārs.

Iespējams, ka turpmāk būtu jādomā, vai sakarā ar prakšu apjomu un nepietiekamo mācību stundu skaitu dažādos mācību priekšmetos (tas neļauj pietiekami sekmīgi nokārtot centralizētos eksāmenus) nepalielināt mācību ilgumu profskolās līdz pieciem gadiem, kā vienu no skolēnu zināšanu paplašināšanas iespējām saskata valsts sekretārs.

Izvērtēs pēc noteiktiem kritērijiem

Lai risinātu šos jautājumus, IZM aicinājusi palīgā Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi. Ministrija ir saņēmusi kritērijus – vadlīnijas, pēc kurām būtu jāvērtē profesionālās izglītības iestādes. Pirmkārt, jāatbalsta tās profskolas, kas atrodas plānošanas reģionu nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centros (tajos ir darba vietas, tur fokusējas uzņēmēji). Otrkārt, jāvērtē faktiskais audzēkņu skaits un izglītības iestādes ietilpība, kā arī dienesta viesnīcu esamība. Treškārt, jāizskata izglītības programmu veidi, to atbilstība darba tirgus prasībām, ievērojot programmas izmaksas uz vienu izglītojamo. Tāpat jāizvērtē šajās skolās iepriekš ieguldītie līdzekļi. (Muļķīgi būtu slēgt sakārtotu iestādi, taču arī šādā gadījumā ir izeja – to var pārņemt vietējā pašvaldība, turklāt nevis pieprasīt līdzekļus no valsts bērnudārza celtniecībai, bet gan izmantot esošo ēkas infrastruktūru un to pielāgot konkrētām vajadzībām. Mums jāmācās saimniekot ar to, kas mums jau ir, uzsver Gruškevics.)

Vēl jāņem vērā papildu darbības virzieni – varbūt tā ir mācību iestāde cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Būtiski ir arī saimnieciskās darbības rādītāji, jo, kā liecina situācija, saņemot vienādu naudas summu, vieni spēj izdzīvot, bet citi – ne. Ir skolas, kas pat ar ievērojami mazāku finansējumu spēj labi pastāvēt un attīstīties. Svarīgs ir arī kopējais izglītojamo skaits reģionā, uzņemšanas rezultāti (vai tajos ir konkurss), programmu īstenošanas kvalitāte, materiāltehniskais nodrošinājums, atskaitīto īpatsvars, piesaistītie projekti un absolventu darbā iekārtošanās rādītāji.

"Visi šie rādītāji tiks ņemti vērā, vērtējot skolas. Šobrīd esam procesa vidū, un pašlaik izskatās, ka pārmaiņas varētu skart 30% skolu. Iespējams, daļu būtu jāpārveido par citu izglītības iestāžu filiālēm, citas jāpiedāvā pārņemt pašvaldībām (turklāt mums jāņem vērā arī pašvaldības skolu optimizācija) vai jāslēdz," teic valsts sekretārs, piebilstot, ka aicina vietējās varas politiķus nopietni domāt par sava novada izglītības politiku kopumā.

***

Viedokļi

Andris Plezers, asociācijas Latvijas mēbeles izpilddirektors:

"Kokrūpniecībā nepieciešamās zinības Latvijā var apgūt 25 profskolās. Jāteic, ka šajā jomā lietas ir sakārtotas un skolas strādā ar saskaņotiem standartiem, kas gan ietver ļoti plašu teorētisko bāzi. Un, ja to visu zinātu, būtu ideāli. Protams, skolēniem ar to teoriju veicas visai grūti, bet praktiskās iemaņas tiek iemācītas, un to apliecina arī darbi – liela daļa tiešām strādā ar azartu.

Protams, skolas atšķiras – ir ar labākiem un ar sliktākiem rezultātiem. Tāpat ir atšķirīga materiāli tehniskā bāze, un nereti skolās nav tādas tehnikas, kāda ir uzņēmumos, ieskaitot ar programmēto vadību (tomēr – ja ir iemācīti labi pamati, ar laiku var apgūt visu pārējo). Tāpat ir sarežģījumi ar ražošanas prakšu vietu nodrošinājumu. (Šobrīd tā ir liela problēma, jo nozare saskaras ar lejupslīdi un ir nācies atlaist kopumā 1700 cilvēku). Daudziem, kas tagad beigs skolu, būs grūti atrast darbu. Taču nevajadzētu skolas likvidēt vai koncentrēt pāris vietās – lai tās ir "izkaisītas" pa visu valsts teritoriju. Man nebūt nešķiet Igaunijas piemērs ar koncentrētām skolām tas labākais, jo mūsu variantā jauniešiem ir iespējas izvēlēties savai dzīvesvietai tuvāku mācību iestādi."

Andis Lejiņš, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas eksperts:

"Nevaru teikt, ka mūsu skolas slikti māca. Visus iepriekšējos gadus drīzāk bija cita problēma – trūka šajā nozarē strādājošo, un profskolas nepietiekami piedāvāja jaunos speciālistus. (Protams, tagad situācija ir mainījusies sakarā ar ekonomisko krīzi.) Tomēr kopumā tas iezīmē šādu problēmu – zems prestižs. Un tas ir iemesls, kāpēc jaunieši nelabprāt izvēlas mācīties šajā jomā. Diemžēl profesionālā orientācija ir zemā līmenī, un daudziem joprojām ir priekšstats par mašīnbūvi kā par netīru un primitīvu nodarbi. Lai gan tagad daudzi uzņēmumi strādā, izmantojot augstās tehnoloģijas. Jāteic, arī pašas komercsabiedrības maz sadarbojas ar skolām. (Agrāk pie lielajiem uzņēmumiem bija savas skolas, kas gatavoja vajadzīgos darbiniekus.)

Man šķiet veiksmīga Francijas pieredze – tur tiek iemācīti aroda pamati, un pēc tam pati darba vieta nosaka, kāda programma konkrētajam cilvēkam papildu vēl jāapgūst (to māca pieaugušo tālākizglītības centros). Savukārt katrs uzņēmums maksā valstij nodokli, kas tiek izmantots darbinieku apmācībai. Līdz ar to uzņēmumam vairs nekas nav jāmaksā papildus par sava darbinieka izglītošanu."

Ilona Kiukucāne, LDDK izglītības un nodarbinātības eksperte:

"Lai nodrošinātu profesionālās izglītības atbilstību darba tirgum, tās kvalitātes nodrošināšanā ir jāiesaista nozaru darba devēju pārstāvji. LDDK kopā ar sociālajiem partneriem ir ierosinājusi izveidot nozaru ekspertu padomes, kam būtu jāveic esošo profesiju standartu un izglītības programmu izvērtēšana atbilstoši nozares attīstības tendencēm un vajadzībām. Šobrīd Latvijas profesionālo kvalifikāciju sistēma nav pārskatāma, ir nevajadzīgi sadrumstalota. Pēdējos gados katra skola, cīnoties par savu pastāvēšanu un audzēkņu piesaistīšanu, mēģināja izstrādāt jaunas programmas, izdomājot jaunas profesijas, kuras diemžēl neveido skaidru nozares kvalifikāciju struktūru.

Šobrīd ir jāīsteno reforma, lai meklētu ceļus, kā uzlabot sākotnējās profesionālās izglītības kvalitāti un prestižu. Lai nodrošinātu vidējās izglītības kvalitāti, profesionālās izglītības iestādēs ir jābūt vismaz tikpat labiem un moderni aprīkotiem vidējās izglītības priekšmetu, īpaši dabaszinību, kabinetiem kā vidusskolās, lai atvieglotu minēto priekšmetu apguvi jauniešiem, kas izvēlas paralēli vidējai izglītībai iegūt arī profesionālo kvalifikāciju. Ir jānodrošina sasaiste starp profesionālo vidējo un augstāko izglītību – tas ir viens no būtiskākajiem profesionālās izglītības pievilcības faktoriem, ko atzīst daudzas ES valstis, tajā skaitā arī Somija, kur vairāk nekā 50% jauniešu izvēlas mācības profesionālās vidējās izglītības iestādēs. LDDK uzsver, ka jāizvērtē iespējas un jāatrod ceļi, kā palīdzēt profesionālo skolu absolventiem turpināt mācības izvēlētajā nozarē un studiju virzienā, piedāvājot padziļinātus kursus dabaszinātņu vai citos priekšmetos (piemēram, svešvalodā), kuros vidējās izglītības līmenī bija nepietiekams stundu skaits, jādibina īpašas stipendijas tiem, kas studē augstskolās pēc profesionālās izglītības iestādes.

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu