Veco monētu dārgais šarms (2)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvijā lielākā naudas kolekcija atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, taču daudzi dārgumi glabājas arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un citos Latvijas muzejos. Tomēr numismātika nav tikai muzejnieku "izprieca" un darbs, kaislīgi ar to nodarbojas arī privātkolekcionāri.

Ja muzejos bieži vien ir aplūkojamas plašas kolekcijas, tad kolekcionāru intereses lielākoties reducējas uz konkrētu laika posmu vai teritoriju. Krājums nav statiska "vienība" – tas gan muzejos, gan privātkolekcijās visu laiku tiek papildināts, izmantojot dažādu veidu avotus. Summas, kas jāizdod par kādu jaunu eksponātu, var būt visai iespaidīgas. Tā kā nopietnas kolekcijas vērtība nav dažos simtos latu mērāma, šā vaļasprieka piekopēji ļoti sargā savas kolekcijas no svešām acīm un klāstīt par saviem dārgumiem lieki nevēlas.

Bagātīga kolekcija

Lielākā numismātiskā kolekcija Baltijā – vairāk nekā 150 000 priekšmetu (pie šīs sadaļas pieder monētas, banknotes, ordeņi, medaļas un nozīmes) – atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM), kas šogad svinēs 140 gadu jubileju. Numismātika jau kopš pirmajām muzeja pastāvēšanas dienām ir bijusi viena no tā prioritātēm. "Lielākais mūsu lepnums ir 178 depozīti, kas atrasti Latvijas teritorijā. LNVM ir vienīgais muzejs Latvijā, kas krāj arī pasaules naudu, un mūsu kolekcijā ir pat daži jaunākie eiro un eiorocenti," stāsta LNVM numismātikas nodaļas vadītāja Kristīne Ducmane, piebilstot, ka krājums ir veidojies gan no dāvinājumiem, gan no iepirkumiem. It sevišķi labvēlīgs laiks kolekcijas papildināšanai bijis starpkaru Latvijā, ko veicinājuši ļoti stingri likumi attiecībā uz depozītiem. Tie paredzēja, ka visi šādi atradumi pieder valstij (šobrīd tāds likums vairs nepastāv). Ja cilvēks atrada savā īpašumā depozītu, tas labprātīgi bija jāatdod Pieminekļu valdei, un pat tad vēl kārtībnieks aizgājis pie atradēja uz mājām un izklaušinājis, vai tiešām viss ir atdots.

Arhīva materiāli apliecina, ka kaimiņi ziņojuši: lūk, tāds un tāds ir atradis naudu, kuru noslēpis. Ir pat tikušas ierosinātas tiesu prāvas par krāpšanos. Diemžēl šobrīd tikai godprātīgi atradēji ziņo par šādu apslēpto mantu, un tā nonāk muzejā, taču kopumā ir liela patvaļa ar tā saukto melno arheoloģiju. Ir pat ziņas, ka 20. gadsimta 60. gados Latgalē atrastā depozīta vietu tagad "racēji" ir uzgājuši un ar modernajām tehnoloģijām izrakņājuši, paņemot sev diezgan daudz monētu.

Dāvinājumi un zaudējumi

Protams, vienmēr ir pastāvējuši arī individuālo kolekciju veidotāji. Turklāt viņu sakrātais nereti rod vietu muzeju kolekcijās. "Eiropā lielo muzeju numismātisko kolekciju pamatā ir karaļu un grāfu dinastiju "devums". Latvijas vecākā kolekcija atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, jo tieši vietējie vācieši savulaik veidojuši tās pamatu," skaidro Ducmane.

Ir jau bijuši arī brīvprātīgi "piespiedu" dāvinājumi. Tā padomju laikā bija aizliegts krāt sudraba monētas, pat tika rīkotas kolekcionāru prāvas. Tad arī laikraksta Za roģinu redaktors atdeva savu kolekciju LNVM, lai nerastos nepatikšanas šāda vaļasprieka dēļ. Savukārt pēdējā laikā lielākais un vērtīgākais dāvinājums nāca no Vācijas – bijušais vācbaltietis Franciskus Perns atdeva muzejam daudzus gadus krātās Baltijas monētas.

Tomēr muzejam bijis jāsaskaras ne tikai ar dāvinājumiem, bet arī ar zaudējumiem. Diemžēl starpkaru Latvijas laikā izveidoto ļoti labo numismātikas kolekciju kara laikā pakļāva evakuācijai, un darbinieks, kas to sagatavoja izvešanai, gan noslēpa to lifta šahtā un pagrabos, taču vērtīgākās monētas izlasīja, tā kolekcijai nodarot lielus zaudējumus. Viena daļa zaudējumu laika gaitā tika atjaunota (ne tieši tās, bet līdzvērtīgas monētas).

Summas var būt iespaidīgas

Runājot par krājumu papildināšanu, muzejs izmanto iespēju sevi interesējošās lietas iegūt no privātkolekcionāriem. "Tagad tas, protams, būs sarežģītāk, ņemot vērā ekonomiskās grūtības, taču līdz šim četras reizes gadā rakstījām Muzeju valsts pārvaldei pieteikumu noteiktu priekšmetu iegādei, pamatojot, kāpēc tie būtu vajadzīgi. Pārvaldē ir speciāla komisija, kas lemj – vai to (ar Kultūrkapitāla fonda palīdzību) varēs iegādāties vai ne. Prioritāte vienmēr ir attiecībā uz depozītiem, kuri vienmēr tiek nopirkti. Piemērs – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam (RVKM) tika nopirkta 13. gadsimta depozīta daļa, kas tika atrasta teātra Kabata teritorijā Peldu ielā (otru daļu teātra īpašnieki uzdāvināja). Summa bija iespaidīga, tomēr Iepirkuma komisija pa daļām to samaksāja, un nu šis depozīts ir pilnībā RVKM īpašumā. Tāpat esam pirkuši atsevišķas retas monētas, ordeņus, nozīmes," par kolekcijas papildināšanas iespējām stāsta Ducmane.

Pēdējā laikā muzejam tiekot piedāvātas zelta monētas – uzkrājumi vēl no cara laikiem (piecu, desmit rubļu zelta monētas). Bet LNVM tās nepērk, jo tādas vienības kolekcijā jau ir. Savulaik Valsts Ermitāža no Sanktpēterburgas LNVM uzdāvināja vairāk nekā 100 sudraba un zelta monētu, kuru muzeja krājumā nebija. Attiecībā par summām, kas būtu maksājamas par kādu no šiem vērtīgajiem priekšmetiem, zināmā mērā to nosaka Eiropas izsoļu katalogi, kas arī piedāvā iegādāties monētas. (Bet šādu kolekcijas papildināšanas veidu muzejs vēl nav mēģinājis, lai gan šajos katalogos ir atrodamas arī LNVM interesējošas lietas.) Taču pamatā, nosakot priekšmeta cenu, tiek ņemta vērā dārgmetāla un vēsturiskā vērtība. Cena ir ļoti individuāla katrai monētai – bronzas vai vara monēta var būt dārgāka par cara laika zelta piecrubli. Taču, protams, vērtīgiem eksemplāriem cena var būt iespaidīga.

Muzejs savus eksponātus nekad nepārdod. Pastāv gan apmaiņas fonds, kura vienības, teiksim, sudraba pieclatniekus, kuru krājumā ir daudz, var apmainīt pret kaut ko līdzvērtīgu, kā muzeja krājumā nav.

Noslēpumainie privātkolekcionāri

Ducmane teic, ka pie viņiem ik pa laikam ierodas ne tikai ar piedāvājumu ko iegādāties, bet arī – lai iegūtu konsultāciju. Kā valsts pieminekļu aizsardzības eksperte komisijā viņa dod vērtējumu un savulaik atļāva izvest priekšmetus uz ārzemēm. Taču arī paši muzejnieki ir "atvērti" un regulāri apmeklē tirdziņus, kas tiek ik mēnesi rīkoti Rīgas 6. vidusskolā. "Tur mēs iepērkam literatūru un arī mēģinām sarunāt muzejam kādu vērtīgu pirkumu."

Lai gan privātkolekcionāri ir visai noslēgti ļaudis, daļu viņu muzejnieki pazīst. Attiecībā uz privātkolekcijām – par pamatu tiek ņemti konkrēti vēstures posmi, konkrētas monētu grupas, piemēram, viens no kolekcionāriem pievērsies Livonijas posmam, cits – cariskās Krievijas, savukārt daļa krāj tikai papīrnaudu. Ne vienmēr šie ļaudis ir turīgi – ja cilvēks ir kaislīgs kolekcionārs, viņš ir gatavs pārdot pēdējo kreklu, lai noskatīto dārgumu iegādātos. Jāteic, ka muzejnieki ir savām acīm aplūkojuši dažas privātās kolekcijas – īpaši tad, kad tiek gatavots kāds katalogs vai rakstīta grāmata par šo jomu. Dažs arī atļauj nofotografēt savus eksponātus, tomēr pamatā redzēt šos dārgumus iespējams viņu pašu izveidotajos albumos.

Kopumā gan liela mēroga kolekcionārus LNVM darbinieki nepazīstot, pārsvarā viņu īpašumā ir nelieli krājumi. Jāteic, ka pēc kolekcionāra nāves viņa krātais ne vienmēr tiek novērtēts. "Nereti tas, kas bijis dārgs un nozīmīgs krājējam, nebūt tāds nešķiet viņa bērniem vai mazbērniem. Daļa kolekciju pēc to īpašnieku nāves aiziet "pa rokām", pārdodot citiem (un dažkārt pārdevēji tiek pamatīgi apkrāpti, iestāstot, ka naudaszīmes nav īpaši vērtīgas). Mēs esam centušies sazināties ar kolekcionāriem, bet lielu atsaucību neesam saņēmuši. Vienulaik viņi pulcējās Mežaparkā, un tie, kas organizēja šos saietus, pat mūs aicināja uz turieni. Reiz, kad es uz tādu saietu aizbraucu, pēc rīkotāju skaļa paziņojuma, ka ieradies muzeja speciālists, daudzas kolekcijas vienkārši pazuda no galda."

***

Fakti

Viens no pirmajiem, kas savos darbos analizējis naudas un monētu izcelsmi, bija Aristotelis.

Numismātikas pirmie iedīgļi parādās Renesanses laikā (15. gadsimtā), taču tajā laikā tā izpaudās galvenokārt kā antīko monētu kolekcionēšana.

Pirmais, kas sāka jau zinātniski (atbilstoši sava laika līmenim) apstrādāt un klasificēt antīko monētu kolekcijas, bija J. Ekhels (18. gadsimts), vēlāk – 19. gadsimta vidū – Mionē un Momsens.

Livonijā kaltās monētas pirmais jau 1753. gadā aprakstījis Johans Gotfrīds Arnts. Numismātikai nedaudz pievērsās Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce.

Ja 19. gadsimtu Baltijā var dēvēt par numismātiskā materiāla uzkrāšanas periodu, tad mūsdienās tā ir atsevišķa vēstures zinātnes nozare.

Komentāri (2)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu