Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10402888t1h9b9a.jpg)
Uz jautājumu, kurš ir lielākais plēsēju kārtas zvērs uz Zemes, latviešu valodā iespējams sniegt trīs pareizas atbildes: vai nu baltais lācis, vai leduslācis, vai arī polārlācis. Visi trīs varianti, kā saprotat, attiecas uz vienu un to pašu dzīvnieku. Mēs to turpmāk dēvēsim par balto lāci.
Viņš ir lielākais plēsējs. Masīvs, patiešām liels dzīvnieks. Pieaudzis tēviņš var svērt pat 800 kilogramus un sasniegt divarpus (dažs pat trīs) metru garumu, pusotra metra augstumu. Tiesa, mātītes gan ir manāmi mazākas.
Uz Zemes atrodas sešas, valstis, kuru teritorijā (piekrastē, uz salām, ūdeņos) sastopami baltie lāči. Konkrēti: Grenlande, Dānija, Norvēģija, Krievija, ASV, Kanāda. Lēš, ka kopumā mūsu planētas ziemeļu puslodes polārajos apgabalos mājo 20 līdz 25 tūkstoši šo zvēru. Pagaidām...
Jā, lai gan balto lāču populācija kopumā pagaidām vēl ir samērā stabila, klimata straujo pārmaiņu radītās Arktikas ledāju kušanas dēļ lielie plēsoņas ātri zaudē arvien vairāk no savas dabiskās vides. Kā nekā - pēdējo pārdesmit gadu laikā polārā ledus sega, pēc zinātnieku aplēsēm, ir sarukusi par aptuveni piektdaļu.
Tādējādi baltie lāči kļuvuši par savdabīgu skumju simbolu globālajai sasilšanai. Speciālisti uzskata: šīs sugas pastāvēšana ir apdraudēta. Ledāju kušana balto lāču populāciju atvirza aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem.
Baltie lāči absolūti lielāko daļu savas dzīves pavada uz ledājiem jūrās, okeānā. Viņi veic regulāras un tālas (līdz pat 1000 kilometrus garas) migrācijas: vasarā - no dienvidiem uz ziemeļiem, ziemā – atpakaļ. Apbrīnojami, ka dzīvnieki allaž nekļūdīgi zina, kurā virzienā jādodas. Vēl joprojām nav izdevies izpētīt, uz ko balstītas šīs balto lāču orientēšanās spējas.
Vientuļi čāpodami, viņi pārvar milzīgus attālumus. Lielākoties iedami pa leduslaukiem, tomēr vietumis, kur nepieciešams, arī laizdamies peldus. Peld nesteidzīgi – ar apmēram piecu kilometru ātrumu stundā. Baltie lāči ir ne vien lieliski peldētāji, bet arī labi nirēji. Tiesa, ienirst viņi ne dziļāk par diviem metriem. Ar vienu ieelpu zem ūdens spēj izturēt divas minūtes.
Baltie lāči – īsteni plēsoņas. Visbiežākā maltīte – roņi.
Roņu medībām zvēri galvenokārt izmanto lielus, ūdens plašumos dreifējošus leduslaukus.
Biežākā medību taktika - zem ūdens nemanāmi piepeldēt pie ledus malas, veikli izrāpties sausumā un ātri uzbrukt, nogriežot medījumam atkāpšanās ceļu. Otrs variants - uzmanīgi, lēni pielavīties pavisam tuvu roņu guļvietai, lienot pa ledu, un tad uzbrukt. Trešā no zināmajām klasiskajām metodēm - stundām nekustīgi gulēt vai sēdēt uz ledus pie roņu „ieelpošanas āliņģa”, gaidot parādāmies iespējamā upura purnu.
Kā noprotat, klimatam kļūstot siltākam, ne tikai sarūk Arktikas ledus sega kopumā, bet ledus ik gadu arī sāk kust agrāk, un tas nozīmē, ka baltajiem lāčiem nākas peldēt aizvien lielākus attālumus, lai sasniegtu leduslaukus, kur medīt pamatbarību. Ne viens vien no viņiem garajā ceļā iet bojā noslīkstot. Vēl sliktāks variants - pārcelties dzīvot uz sauszemes, kur lāču ierastā medību taktika barības iegūšanai nav piemērota; tur viņiem draud bads.
Kā nekā katrā ēdienreizē pieaudzis baltais lācis radis notiesāt vismaz četrus piecus kilogramus gaļas.
Tie baltie lāči, kuri vasarās spiesti mitināties uz sauszemes, protams, cenšas dažādot savu ēdienkarti, mēģinot noķert kādu sauszemes dzīvnieku (teiksim, lemingu, perējošu putnu mātīti vai putnu, kas maina spalvas). Labi, ja izdodas atrast maitu. Gards, bet pieticīgs guvums – putna ligzda ar olām vai mazuļiem. Var paveikties uziet upi ar nārstojošiem lašiem. Lielā badā baltais milzenis ēd arī ogas, zāli, sūnas, ķērpjus.
Pat šādu pārtiku ir grūti sarūpēt, tāpēc nereti nākas doties sirot cilvēku mitekļu tuvumā un meklēt ēdamo atkritumos.
Bēdīgākais, ka lāčiem var nepietikt laika uzkrāt tauku rezerves astoņus mēnešus garajai ziemai. Īpaši tas attiecas uz grūsnajām mātītēm. Lāči ziemo galvenokārt uz Ledus okeāna salām.
Ziemošanas perioda sākumā migā, kas izrakta zem sniega, lāču mātei piedzimst 2 - 3 lācēni – mazi (tikai kilogramu smagi), kaili, akli, kurli. Līdz pavasarim māte viņus regulāri, saņemtus priekšķepās, pasilda ar savu elpu. Viņi zīž pienu un aug.
Martā vai aprīlī lācene savus nepilnus četrus mēnešus vecos bērnus izved ledainajā pasaulē, bet ūdenī gan vēl ilgi nelaiž – līdz pat gada vecumam. Viņa kopā ar lācēniem klīst pa ledājiem un māca bērnus medīt, bez īpašas vajadzības netuvojoties sauszemei, kur ir liela iespēja satikties ar vienīgajiem šīs sugas ienaidniekiem – cilvēkiem. Mazuļi pārtiek no mātes piena gandrīz visu pirmo dzīves gadu. Arī nākamo ziemu viņi pavada migā kopā ar lāceni. Sasnieguši divus gadus, jaunie lāči jau spēj dzīvot patstāvīgi, tomēr lielākoties paliek ar lāceni vēl kādu laiku - līdz apmēram divarpus gadu vecumam.