Valsts pārvaldes reorganizācija paredz ne tikai ministriju, tās pakļautībā esošo aģentūru apvienošanu un likvidāciju, bet arī neizslēdz iespēju daļu valsts funkciju deleģēt privāto struktūru vai nevalstisko organizāciju rokās.
Vai valsts funkcijas varētu pildīt «privātie»? (13)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Projektā Valsts pārvaldes iestāžu struktūra un tās izmaiņas atbilstoši ministriju jaunam modelim jau ir ieskicētas pāris institūciju, kas varētu nonākt "privāto" rokās: VSIA Latvijas valsts mērnieks un Latvijas sertifikācijas centrs. Vai ar šīm divām aprobežosies vai tomēr tām varētu pievienoties citi pakalpojumu sniedzēji, īstas skaidrības nav. Audita komisija, kurai uzticēts izvērtēt šādas iespējas, sāks darbu martā, un tā varbūt atradīs vēl kādus "kandidātus", ar kuriem jau esošo "sarakstu" papildināt.
Diskusijās par šo tēmu ir izskanējuši dažādi uzstādījumi – sākot ar pārliecību, ka lielākā daļa valsts funkciju jāatdod privāto uzņēmumu rokās, līdz pat strupam noraidījumam – neko nevajag mainīt.
Kurus no pakalpojumiem varētu atdot "privātajiem" un cik ekonomiski izdevīga būtu šāda "maiņa" – Nedēļa vaicāja Valsts kancelejas direktores vietniecei valsts pārvaldes attīstības un politikas koordinācijas lietās Baibai Pētersonei.
"Sociālisti" vai liberāļi?
Attiecībā uz valsts pārvaldes lielumu viņa nepiekrīt plaši izplatītajam viedoklim, ka tas ir nesamērīgi uzblīdis. "Normālā ekonomiskā situācijā Latvijas valsts pārvalde nebūtu uzskatāma par uzblīdušu – tas ir nepareizas statistikas datu interpretācijas rezultāts. Mums ir normāla struktūra, un patiesībā mēs šobrīd slīdam tādas valsts kā Moldova virzienā, kur ministriju aparātos strādā 30–40 cilvēku, nespējot pildīt uzdotās funkcijas. Bet laikam jau cita ceļa nav..." Tāpēc arī tagad tiek raudzīts, ko varētu reorganizēt un "apcirpt" un vai daļu valsts funkciju nevarētu deleģēt privātajam sektoram.
Pētersone teic, ka tas, vai nauda no valsts budžeta par konkrētā pakalpojuma sniegšanu aiziet valsts iestādei vai privātam subjektam, ir visai tehnisks jautājums. "Līdz ar to vajadzētu būt ekonomiskiem kritērijiem: kas sabiedrībai iznāk lētāk un kā var saņemt labāku pakalpojumu. Bet, ja izmaksas ir kaut aptuveni vienādas, tas ir arī ideoloģisks jautājums – vai vispār valstij ir jāuzņemas daudzas funkcijas, vai esam regulētas sabiedrības un ekonomikas piekritēji, vai esam ļoti liberāli? Tipisks liberāļu piemērs ir Tečeres Lielbritānija, kur tika privatizētas ļoti daudzas publiskā sektora funkcijas. Pēc principa – valstij ir jābūt ļoti mazai un nav jāveic liekas funkcijas. Šobrīd apgalvojumi par labu vai pret kādu no veidiem paliek deklarāciju izskatā. Piemēram, ļoti bieži minēts apgalvojums: mums ir ļoti daudz aģentūru – tās visas vajag likvidēt. Abstrakti skatot, šķiet, ka visu vajag apvienot, deleģēt privātiem, bet pie katra konkrēta priekšlikuma saņemam iebildumus no sabiedrības un nevalstiskajām organizācijām, kuras uzsver, ka neko nedrīkst mainīt."
Plusi un mīnusi
Uz jautājumu, kādi ir pozitīvie un negatīvie privātās "iniciatīvas" aspekti, Pētersone atbild, ka to nemaz nevar pateikt tik viennozīmīgi, jo jau iepriekšminētā Tečeres perioda pieredze rāda, ka tā nebūt nav pilnīgi pozitīva. "Tie paši dzelzceļa pakalpojumi, kas tika atdoti privātās kompānijas rokās, izrādījās, ir dārgāki un nedrošāki, turklāt tos nācies atkal pārņemt valstij, jo vilcieni bija pasākuši pieturēt tikai gala stacijās – lētāk taču... Līdzīgs piemērs ir ar ūdens saimniecību: patiesībā privāti "apkalpotā" funkcija iznāca divkārt dārgāka.
Latvijā, varētu teikt, zobārstniecība ir pārgājusi privāto rokās. Jā, tā ir modernizēta un attīstījusies. Bet cik šie pakalpojumi ir pieejami mazāk turīgiem ļaudīm? Skaidrs, ka privātajam būtiska ir peļņa (un tā nāk klāt pie pakalpojuma cenas), kas nav tik svarīga valsts institūcijai – tā funkciju pamatā veic par pašizmaksu un pakalpojumu cenu apstiprina valdībā. Tāpēc katra šāda "pāreja" būtu rūpīgi izvērtējama arī no sabiedrības vajadzību viedokļa."
Viņasprāt, privāto rokās varētu atdot funkcijas, kas saistītas ar visu veidu profesionālo organizāciju darbību, teiksim, mākslinieku, rakstnieku, ārstu, advokātu utt. apvienībām. Profesionālās organizācijas jau šobrīd veic savu biedru reģistru uzturēšanu, arī sertifikāciju un apmācību, bet šo praksi varētu vēl paplašināt. Bieži kā nododamus privātajam sektoram min informāciju tehnoloģiju pakalpojumus, tomēr izmaksas liecinot par pretējo. "Ja šis IT pakalpojums ir komunikāciju sakaru līmenī, to arī iepērk kā ārpakalpojumu. Bet, kur jāatbild par sistēmām, kuras ir jāpilnveido un jāattīsta visu laiku, ir vajadzīgi speciālisti, kas dziļi un pamatīgi pārzina konkrēto jomu."
Pārmetumiem, ka valsts institūciju "sniegums" nav caurspīdīgs, Pētersone nevarot piekrist: "Pēc starptautiskajiem novērtējumiem – mēs esam vieni no regulētākajiem un caurspīdīgākajiem, vismaz pārvaldes iestāžu līmenī. Šādus pārmetumus varētu adresēt valsts kapitālsabiedrībām, kurām ir atšķirīgs, daudz "brīvāks" finanšu administrēšanas un atskaitīšanās režīms, bet ne valsts iestādēm."
Jābeidz procentuālā griešana
Tomēr skaidrs, ka ieplānotās 30 miljonu latu ekonomijas "spīles" mudina rīkoties un vecā sistēma tiks caurskatīta. "Ir jābeidz procentuālā griešana un jāpaskatās, ko iestādes dara – kas tās ir par funkcijām "dziļi iekšā". Bet mehāniski un aritmētiski to darīt ir neefektīvi, pat bīstami. Patiesībā jau tas neizslēdz, ka kādas nejēdzīgas funkcijas turpina darboties un pastāvēt – pat tad, ja tiek veikts procentuāls samazinājums. Pat šābrīža apstākļos griešanai, mazināšanai un optimizācijai ir jānotiek, apspriežot un kopīgi vienojoties, nevis rīkojoties ar autoritāriem lēmumiem. Viena vai divas sarunas ar nozares pārstāvjiem arī ir labāk nekā neviena," savu pārliecību pauž Valsts kancelejas pārstāve.
Funkciju auditus ir paredzēts sākt martā, un tos vadīs Funkciju audita komisija, kurā iekļauti centrālo ministriju, Darba devēju konfederācijas, Saeimas komisijas u.c. pārstāvji. Komisija lems, kurās jomās prioritāri ir veicami auditi. Auditos ir plānots iesaistīt arī darba devēju un nozaru asociāciju pārstāvjus, jo ierēdņiem var šķist, ka konkrēto funkciju var veikt tikai valsts, izejot no esošās pieredzes vai citu valstu piemēra. "Diemžēl iepriekšējie auditi lielā mērā bijuši neveiksmīgi, jo to veicēji mēģināja uzreiz izanalizēt visu valsts institūciju un funkciju "sarakstu" vai pārskatīt visas budžeta programmas. Tā kā visam laika nepietiek, tas iznāk formāls pasākums, kur mēneša laikā tiek konstatēts, ka naudas visam ir par maz. Tādu secinājumu ir ļoti viegli izdarīt – ka vajag vairāk cilvēku un vairāk resursu," atzīst Pētersone.
Nav "taustāmu" priekšlikumu
Kā uzsver Valsts kancelejas direktores vietniece, faktiski priekšlikumos, ko tad varētu "atdot" privāto struktūru rokās, reti tiek minēts kāds "taustāms" pakalpojums. "Mēs esam apkopojuši šos priekšlikumus, bet tie bija īsi, jo nav ekonomiskā izvērtējuma. Diemžēl nav arī izpratnes, kas ir vai nav valsts funkcija un kā tā šobrīd tiek veikta. Liela daļa piedāvājumu ir veikt pētījumus kādā nozarē vai jomā, bet piedāvātājiem nav skaidrības, kā to dara pašlaik. Patiesībā tas jau sen ir tipisks ārpakalpojums, ko veic caur publisko iepirkumu. Tur vairs nav ko deleģēt. Tāpat pieteikumi ir bijuši uz jomām, kas skar sabiedrības izglītošanu, informēšanu, uz funkcijām, kurām pašreizējos apstākļos finansējuma vienkārši nav. Radikālu un "svaigu" priekšlikumu tikpat kā nav bijis. Ir arī mēģinājumi pieteikties uz lietām, ko pēc likuma nedrīkst deleģēt, jo tās ietver kontroli un uzraudzību."
Pētersone uzskata, ka bez reģistriem privātstruktūru vai nevalstisko organizāciju rokās plašāk varētu nodot arī sociālās palīdzības funkcijas (piemēram, palīdzību invalīdiem, mājas aprūpi veciem cilvēkiem). Šajā ziņā nevalstiskais sektors ir tuvāks šīs sabiedrības daļas vajadzībām nekā valsts institūcijas. Tāpat varētu paraudzīties uz nozari, kuru esam raduši redzēt kā "valstij piederošu", – uz autotransporta tehnisko apskati. Šos pakalpojumus vairākās valstīs veic sertificēti auto servisi, kuri, labojot automašīnu, tās īpašniekam izdod garantiju uz noteiktu laiku, ka braucamais ir tehniskā kārtībā. Te būtu papildu ieguvums arī no tehniskās uzraudzības kvalitātes, jo servisi, kas specializējas noteiktu marku auto apkalpošanā, tos pazīst tiešām līdz "sirds dziļumiem". Taču skaidrs, ka, pārkārtojot šādu sistēmu, pārmaiņas būtu lielas.
Lūk, vēl piemērs, kas rāda, ka daudz kas atkarīgs no tradīcijām un valsts pieejas. Ja mums valsts nodrošina tās iedzīvotājiem iespēju skatīties teātri, tad citviet šāda funkcija ir pilnīgi "privāta". "Ja Latvijā paziņotu, ka teātris vairs netiks valstiski uzturēts, iznākums būtu dramatisks. Katrā valstī tomēr ir savas tradīcijas – ko katra sabiedrība vēlas saņemt. Teiksim, varam visas skolas pārveidot par privātām. Vai to mēs izvēlētos? Prakse ir pierādījusi, ka privātās skolas ir labas, tomēr tās ir orientētas uz šaurāku pakalpojumu nišu izglītībā, sniedzot pakalpojumus pēc netradicionālām pedagoģijas metodēm vai arī īpašām mērķgrupām." Veicot pārvaldes optimizāciju, svarīgi ir vadīties nevis pēc modes vai populāriem apgalvojumiem, bet gan pēc izsvērtas un praktiskas vajadzību un iespēju analīzes.