Bīstamie atkritumi daudziem saistās ar ko dzīvību ļoti apdraudošu, teiksim – kodolraķešu galviņām, taču patiesībā par tādiem var kļūt sadzīvē gluži ierastas lietas: televizori, ledusskapji, datori, mobilie tālruņi, lakas, krāsas, šķīdinātāji utt. Kas ar visiem šiem "materiāliem" pēc to lietošanas "termiņa" beigām notiek un kur tie tiek glabāti – Nedēļa vaicāja Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras direktora vietniekam Mārim Bremšam.
Izcelsmes avotu šīm drazām tiešām nav mazums – metālapstrāde, farmācija, visa sadzīves ķīmija, elektronika, dzīvsudraba termometri... Jāteic, bīstamie atkritumi (BA) ne vienmēr tiek pārstrādāti vai pareizi uzglabāti. Dažkārt tie tiek vienkārši izmesti, kur pagadās, tā radot videi apdraudējumu. Kā liecina Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas valsts aģentūras dati, ar BA piesārņotu vietu Latvijā netrūkst, sākot jau ar Inčukalna gudrona dīķiem līdz pat bijušajiem padomju laika militārajiem poligoniem un lauksaimniecības pesticīdu glabātavām.
BA ir nepieciešama īpaša apsaimniekošana, norāda Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūra (BAPA). "Lielākoties bīstamos atkritumus sadedzina speciāli aprīkotās dedzināšanas iekārtās vidi un cilvēku veselību saudzējošā veidā. Ja nevar sadedzināt, tos noglabā īpaši ierīkotos poligonos, nekaitējot videi. Atsevišķus veidus pārstrādā īpaši, piemēram, dzīvsudrabu saturošu atkritumu pārstrādi sauc par demerkurizāciju. Par videi visdraudzīgāko apsaimniekošanas veidu uzskatāma otrreizējā pārstrāde, kas nodrošina atkritumos esošo vielu atgriešanu apritē, tādā veidā samazinot kaitīgo vielu ražošanas apjomus un samazinot to radīto slodzi uz vidi," teikts BAPA mājaslapā.
Likums ne vienmēr darbojas
BAPA direktora vietnieks atgādina, ka BA nevajadzētu jaukt ar radioaktīvajiem – tādu Latvijā faktiski esot ļoti maz, un to apsaimniekošanu regulē atsevišķi tiesību akti, tāpēc abas šīs nozares ir strikti jānodala.
Savukārt BA Latvijā nav nemaz tik maz, turklāt tie nezūd un, lai gan tiek pārstrādāti, aizvien rodas no jauna. "Jāsaprot, ka daba atkritumus nerada, tie veidojas tikai cilvēka darbības rezultātā. BA var rasties no dažādām vielām un iekārtām, ko mēs lietojam sadzīvē, tai skaitā no elektronikas. Dators, kad tas ir izņemts no "aprites", pārvēršas par BA, lai gan būtībā tā bīstamība – gan to lietojot, gan izmetot – faktiski nemainās. Taču, ja tas tiek izmests mežā, tad gan var atstāt negatīvu iespaidu uz vidi, bet citādi tas apdraudējumu nerada," skaidro Bremšs, piebilstot, ka šo "krāmu" apjomu nosaka cilvēku dzīves līmenis: pasaules prakse rāda – jo tas ir augstāks, jo šo atkritumu ir vairāk.
Vecajās ES dalībvalstīs gan ar šo problēmu ir tikuši galā gluži labi – gan ar uzglabāšanu, gan pārstrādi, bet pie mums viss nav tā, kā vajadzētu, ko pierāda dabā atstātie "bezsaimnieka" BA – gadā to atrastais apjoms svārstās no simtiem kilogramu līdz dažām tonnām. Turklāt rūpes rada padomju laika mantojums, kura likvidēšanai nepieciešami ievērojami līdzekļi. Ne vienmēr piesārņotās teritorijas īpašnieks spēj un grib sakārtot piecūkoto zemes gabalu. Diemžēl valsts nespēj visu to "apgūt", jo tas ir ne tikai finansiāli, bet arī laikietilpīgs pasākums. Šobrīd aģentūra strādā pie trim projektiem: Inčukalna sērskābā gudrona dīķiem, Jelgavas šķidro bīstamo atkritumu izgāztuves Kosmoss un Olaines BA izgāztuves – tie visi ir atzīti par pirmās prioritātes objektiem, kurus likvidēs, un tiks veikta šo teritoriju vides sanācija līdz 2013. gada beigām.
Kāpēc tomēr vecā elektronika nonāk nevis uz pārstrādes līnijas, bet gan mežā? Teorētiski elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanu regulē tiesību akti, kuri pēc būtības paredz, ka šo iekārtu ražotāji vai izplatītāji ir atbildīgi par to savākšanu. Turklāt "elektropārpalikumi" ir ne tikai jāsavāc, bet arī jānodod tālāk uz pārstrādi. Protams, visa šī aprite nenotiek administratīvā kārtā, to regulē bizness. Cik tas veiksmīgi darbojas, negribētos komentēt, jo BAPA ar šo lietu nenodarbojas, uzsver Bremšs. Taču ir skaidrs: viens esot tas, kas ierakstīts likumā, bet otrs – reālā dzīve. Tas attiecas arī uz nepārstrādājamiem BA – tīri formāli kompānijām, kurām tie ir, vajadzētu turēt tos pie sevis. Vai tā notiek, grūti teikt.
Ik gadu – 9000 tonnu
Kā jau BAPA mājaslapā minēts, to, ko nevar pārstrādāt un sadedzināt, jāuzglabā videi draudzīgās vietās – poligonos. Līdz šim tāda Latvijā nebija, bet nu jau pērnā gada beigās tika nodots ekspluatācijā – Dobeles rajona Zebrenes pagastā. "Objektā ir pabeigta būvniecība, un šobrīd kopā ar Vides ministriju tiek strādāts pie tā apsaimniekošanas organizēšanas. Mēs kā valsts aģentūra ar komercdarbību nenodarbojamies, līdz ar to tiks meklēts poligona apsaimniekotājs," skaidro BAPA pārstāvis. Poligona izmantošanas termiņš ir paredzēts 20 gadu – ar nosacījumi, ka gadā šajā vietā tiek deponēts 9000 tonnu. Šāds apjoms balstās uz pētījumiem, kas veikti par potenciālo atkritumu daudzumu.
Attiecībā uz to, ko tad šajā vietā glabās, MK noteikumi nosaka striktus kritērijus, līdz ar to tur nevarēs nogādāt visu, kas vien saimniecībā lieks. Tomēr BA saraksts ir pietiekami garš, un daļa tur minēto var tikt glabāta poligonā. Kāpēc ne visi? "Tā kā poligons atrodas zem klajas debess un atkritumi ir pakļauti nokrišņu ūdeņiem, tad galvenais kritērijs ir dažādi izskalojamības parametri, kuri ir stingri noteikti. Līdz ar to ir arī striktas prasības attiecībā uz poligona ģeogrāfisko izvietojumu un ģeoloģiskajām vietas īpašībām. Tāpēc, pirmkārt, visām vides aizsardzības struktūrām jānodrošina, lai potenciālais piesārņojums nenonāktu gruntsūdeņos, un, otrkārt, ir jāseko, lai tiktu ievēroti stingri nosacījumi attiecībā uz atkritumiem, ko drīkst noglabāt. Tādējādi tiek īstenota pietiekami konservatīva pieeja no vides aizsardzības viedokļa, lai nodrošinātu maksimālu drošību. Tas tiešām ir komplicēts pasākums. Tāpēc nevar apgalvot, ka jebkurš atvestais BA nonāks poligonā," saka Bremšs, norādot, ka savu veco datoru te vis nevarēšot atstāt, jo šo iekārtu izvietošana šādā telpā ir nelietderīga no resursu izmantošanas viedokļa. Datoros ir pietiekami daudz materiālu, kurus var pārstrādāt, un, attiecīgi – komersanti var nopelnīt. Taču būšot konteineri, kuros iedzīvotāji kā fiziskas personas varēs savus BA atvest, protams, par zināmu samaksu, ko noteiks apsaimniekotājs.
Vai ir iespēja kontrolēt procesu?
"Ja tomēr konkrēti jāsaka, kāda veida atkritumi jaunajā poligonā nonāks, jāmin likums par piesārņojumiem. Viens no pasākumiem, kas organizē vides aizsardzību, ir piesārņojošās darbības atļaušana. Tātad katram komercuzņēmumam un arī valsts/pašvaldības uzņēmumam (teiksim, slimnīcām), kurš veic piesārņojošas darbības, ir jāsaņem šo darbību atļauja. Komercsabiedrība iesniedz pieteikumu, kurā uzrāda savus tehnoloģiskos procesus, vielas un materiālus, ko izmanto, kā arī atkritumus, ko saražo, tai skaitā BA. Līdz ar to šis pieteikums faktiski dod informāciju vides aizsardzības institūcijām, kādus pārpalikumus konkrētais uzņēmums radīs. Tādējādi vides inspektoriem principā pastāv iespēja kontrolēt šo procesu.
Ja uzņēmums ir uzrādījis, ka ražo tik un tik tonnas atkritumu, tad vides inspektoram ir tiesības noskaidrot, kur tas ir licis BA, un, ja nebūs ievēroti noteikumi, tiks piemērotas soda sankcijas. Tas ir viens no veidiem, kā nodrošināt atkritumu plūsmu vajadzīgajā virzienā – uz poligonu vai uz pārstrādes iekārtām," skaidro BAPA direktora vietnieks, atzīstot, ka esot grūti teikt, vai tie BA dati, kas tiek šobrīd uzrādīti dokumentos, ir realitātei atbilstoši, jo nav īstu kritēriju, lai teiktu, ka šie skaitļi ir pareizi vai nepareizi.
Stingri kritēriji
Runājot par to, kāpēc tika izvēlēta tieši šī vieta, Bremšs teic, ka jāatgriežas krietni pagātnē – pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad 1997. gadā Vides ministrijā sāka īstenot šo projektu. Skaidrs, ka tas ir bijis gan resursu (būvniecības izmaksas – ap astoņiem miljoniem eiro), gan laikietilpīgs pasākums. Īstenojot to, tika ņemtas vērā tolaik pastāvošās ES direktīvas, kas paredz: atkritumu poligonu ierīkošanai tiek noteikta virkne prasību vietām, kur tie var tikt izveidoti, – konkrēti ģeoloģiskajām struktūrām, kas ir atrodamas šajās vietās. Pirmām kārtām tur jābūt piecus līdz sešus metrus biezam māla slānim ar mazāko caurlaidības koeficientu. Ja šādu vietu nav iespējams atrast, jāveic dažādi inženiertehniskie pasākumi, lai nodrošinātu līdzvērtīgu gruntsūdeņu aizsardzību.
Jāteic, ka visiem parametriem atbilstošu vietu Latvijā nav nemaz tik daudz, turklāt māls ir tāds resurss, ko var izmantot arī lietderīgāk, tāpēc poligonu nevar celt uz nacionālas nozīmes māla krātuvēm. Tāpat ir jāņem vērā, ka šādas vietas izvēli ir jāpamato, veicot izvērtējumu ietekmei uz vidi. Tas ietver sevī arī projekta publisko apspriešanu un pašvaldības akceptu. "Līdz ar to tai visā parādās arī sociālpolitiski aspekti (arī informētība un izglītotība), kas nosaka vietas izvēli. Tā nu iznāk – ja kādā pašvaldībā sabiedrība ir izteikti pret šādu objektu, tad, protams, tā darīs visu, lai tas tur arī neparādītos.
Pieņemsim, ka pie vainas bija nezināšana, kas vairākos gadījumos izraisīja negatīvu sabiedrības reakciju, tāpēc pašvaldības atteicās no šā projekta īstenošanas. Zebrenes vietvara tomēr, neraugoties uz vairāku iedzīvotāju iebildumiem, bija pietiekami racionāla, izsverot visus par un pret, un pieņēma lēmumu šo projektu īstenot savā teritorijā. Stingri ņemot, tas ir visai liels brīnums, ka tāda vieta bez īpaši lieliem sarežģījumiem galu galā tika atrasta. Lai gan tās izmantošanas termiņš ir ierobežots, tomēr tas ir pietiekami ilgs laiks, lai domātu par tās paplašināšanu (teritorija šeit gan ir ierobežota) un par īpašuma lietām, teiksim, vai atpirkt no zemes īpašniekiem šo zemes gabalu, – tas viss ir jārisina nākotnē, bet šobrīd tā nav prioritāte."
Bizness nav no vieglajiem
Principā var teikt, ka BA uzglabāšanas problēma šobrīd ir atrisināta, uzsver Bremšs. "Kā jau iepriekš teicu, tagad jāatrisina apsaimniekošanas jautājums. Problēmas ir tādas, ka šis objekts ir tapis kā Kohēzijas fonda projekts, un šis fonds ir izvirzījis zināmus nosacījumus – ir jāveic apsaimniekotāja atlase, turklāt tā ir diezgan komplicēta procedūra, taču pie šīs lietas intensīvi strādājam. Attiecībā uz pretendentiem – pirmais pretendentu loks ir vietējās atkritumu apsaimniekošanas kompānijas, otrais – (tas gan būs atkarīgs no procedūras, kas šobrīd nav nodefinēta) firmas no citām valstīm. Te ir runa par tīri saimniecisko spēju šādu poligonu apsaimniekošanā, jo jebkurš bizness prasa zināmus ieguldījumus, tādējādi ir jautājums par firmas "kapacitāti".
"Attiecībā uz mūsu kaimiņvalstīm: Igaunijā poligons ir izveidots jau pirms gadiem desmit, bet Lietuvā tāda nav (viņiem pie Šauļiem bija ierīkots kas līdzīgs BA glabātavai). Cik man zināms no igauņu pieredzes, viņiem ar apsaimniekošanu no tīri komerciālā viedokļa nav īpaši labi veicies. Ir nomainījušies vairāki apsaimniekotāji, un viens no tiem pat bankrotējis. Kā jau teicu, šis bizness nav no vieglajiem. Jo izdevumus par uzglabāšanu sedz BA "ražotāji", turklāt šīs summas, kas jāmaksā BA glabātājam, nav mazās. Tā kā tās uzņēmumiem ir neproduktīvas izmaksas, līdz ar to tie centīsies tās samazināt gan legāli, gan nelegāli.
Protams, labākā pieeja šīs problēmas risināšanā ir, ja firma ievieš produktīvus materiālus, tehnoloģijas un kvalitātes kontroles sistēmas, materiālu patēriņa samazināšanas programmas, lai šo atkritumu daudzumu "apcirptu". Taču to var izdarīt arī nelegāli – izmest visu lieko sadzīves atkritumu poligonos vai kur citur. (BAPA kā valsts institūcija, kas nodarbojamies ar bezsaimnieka "materiālu" savākšanas organizēšanu, saskaras ar šo problēmu. Tas nav liels daudzums, un tomēr – veci medikamenti, dzīvsudrabs...)," stāsta Bremšs. Diemžēl arī pozitīvajai pieejai var būt ēnas puses – tā, samazinoties BA daudzumam, šis bizness var nonāk zināmās grūtībās. Piemēram, Roterdamas firmai AVR, kurai bija milzīga atkritumu sadedzināšanas iekārta, radās sarežģījumi ar biznesu, jo, uzņēmumiem ieviešot modernās tehnoloģijas, saruka BA daudzums, līdz ar to iekārtās ieguldītās investīcijas sāka neatmaksāties. Problēma samilzusi tik liela, ka šis jautājums pat ticis skatīts EK līmenī.